Annijas bode

Viņa vienkārši bija sev iestāstījusi, ka tā ir viņas svētā misija - viņai tas ir uzlikts no augšas. Jo - kāpēc tad viņi meklē tieši ceļu pie Annijas? Bet šodien nejauši dzirdētais pēkšņi visu pagrieza citā gaismā.

Viņa vienkārši bija sev iestāstījusi, ka tā ir viņas svētā misija - viņai tas ir uzlikts no augšas. Jo - kāpēc tad viņi meklē tieši ceļu pie Annijas?
Bet šodien nejauši dzirdētais pēkšņi visu pagrieza citā gaismā. Nevar būt! Tā nevar būt, ka viņa ir pilnīgi pārprasta. Tās vienkārši ir pļāpīgu sievu runas. Skaudīgas un nenovīdīgas. Ar kādu ļaunu prieku viņas mēļoja par šīm veikala vakara stundām. Kurš nācis, cikos aizgājis, kas biji redzams caur tilla aizkariem, kas dzirdēts dārza puskrēslā…. . Grēka gabals, kuram pagasta mēlneses jau paspējušas pielaulāt gan Krišu, gan Edvīnu, gan Artūru. Un tad vēl par maz esot… Vēl šis Aldonis! Pagaidām noslēpumainais svešinieks, kurš pāris reizes redzēts no rīta atstājam Annijas māju un iekāpjam autobusā.
Annija pagurusi spieda kabatlakatu pie sāpošajiem deniņiem - viņa, tikai viņa pati varēja zināt, kas teikts un kas darīts šajās sienās. Un tīru sirdsapziņu viņa varēja apgalvot - nekas tāds… Bet kāda gan jēga būtu iet pie viņām un taisnoties? Annija saprata, ka nemācēs šīm mēļu kulstītājām aizlīmēt mutes. Un, ja vien to varētu, klīsteri vien priekš visām nespētu pievārīt!
Pēc Uģa nāves Annija bija uzklausījusi ne vienu vien precību piedāvājumu, bet neviens no uzrunātājiem tā arī nebija iekritis sirdī. Viņa bieži taujāja pati sev - kāpēc tā ? Vai tāpēc, ka izlasītajos romānos attēlotā mīlestība parasti atnāk kaut kā savādāk? Un - jau pašos pamatos ir savādāka? Reiz gan viņa sevi pieķēra pie atziņas, ka vienkārši jūtas nogurusi, vēlas būt viena un netraucēta. Aizvērt durvis uz ārpasauli, apsēsties dārzā zem ābeles un netraucēti vērties zvaigznēs. Kā kādreiz kopā ar Gati… Ievziedu reibumā un nakts dzestrumā, puskrēslā un lakstīgalu neprātā… Kādā maija pievakarē viņa vienatnē bija aizklīdusi paklausīties lakstīgalas, bet toreiz tas uzdzina tik smeldzīgas skumjas… Un ilgas - pēc siltas un stipras plaukstas, pēc maigiem glāstiem…
Lai arī visu mūžu Annija bija centusies uzturēt stipras sievietes tēlu, arvien biežāk viņa jutās vāja. Arvien biežāk viņai blakus gribējās spēcīga un stabila vīrieša plecu. Tādu, kas nenāktu ar savām rūpēm un lūgumiem, bet atnāktu ar atklātu, sirsnīgu smaidu, maigu nesavtīgu glāstu, ar neviltotu pielūgsmi un mīlestību acu skatienā, ar kaut vai pļavmalē saplūktu pīpeņu pušķi un no sirds to dāvātu Annijai… Kas vakarā, atnākot ciemos, piedāvātu: "Mīļā, tu tagad atpūties! Es tev uzvārīšu tēju." Kas apsēstos viņai blakus, paņemtu savās plaukstās Annijas sastrādātas rokas un vaicājoši pavērtos acīs: "Kas tev uz sirds?" Un katru viņas vārdu iznestu caur savu apziņu. Kas teiktu: "Annij, arī tev pienākas atpūtas diena. Aizbrauksim kaut kur kopā un aizmirsīsim to visu…" Kas čukstētu ausī: "Atļauj man tev būt blakus un palīdzēt…" Vai tiešām viņa to nebija pelnījusi? Vai tiešām šīs vēlmes bija pārāk nereālas?
Jeb varbūt tā bija viņas dzīves drūmā pieredze? No savā mūžā iepazīto vīriešu rakstura īpašībām viņa bija sakomplektējusi negatīvo tēlu. Lai tas kā spilgts piemērs stāvētu acu priekšā un neļautu viņai sabojāt atlikušo dzīvi. Ak, jā. Vēl jau bija šis Aldonis. Cilvēks, par kuru Annija izmisīgi centās nedomāt. Tad uzreiz pārņēma neaprakstāmas skumjas un ilgas pēc viņa klātbūtnes, un darbi nemaz vairs nevedās. ALDONIS. Katrs burts šajā vārdā prasījās pēc lieluma. Pat domās. Ne tik sen Annija sapnī bija redzējusi mēness gaismas pielietu dārzu un pie vārtiņiem - slaida vīrieša stāvu. Platiem pleciem. Dīvainu vilinājumu ap sevi. Sapnī Annija basām kājām šķērsoja rasas piemirkušo dārzu, lai aprunātos ar atnācēju. Nē, viņa negāja. Drīzāk - peldēja. Pēdas nejuta zāles miklumu un oļu šķautnes. Svešinieks pastiepa roku ar ziedošu ceriņzaru: "Sveiciens šai zemē, mēness princesīt!" Annija spēra vēl vienu soli viņam tuvāk, lai saskatītu svešinieka seju: "Labvakar. Kā varu izpalīdzēt?" Pēc ieilguša klusuma mirkļa, Annija saklausīja čukstu: "Lūdzu… uzzīmē man jēriņu…" Spēcīgs apmulsuma mirklis toreiz pārtrauca Annijas sapni, bet visu turpmāko dienu viņu pavadīja dīvainas sajūtas. Vakarā sameklējusi Sent- Ekziperī "Mazo Princi" Annija to pārlasīja vēlreiz un vēlreiz…

Citu datumu laikraksti

  • Annijas bode

    Viņa jau pati labi zināja, pēc kā Krišs nācis. Viņam kredīts bija parasta lieta, bet algas dienās tas tika nokārtots nekavējoties, labi zinot, ka jau...

  • Kalnu velosipēdisti atklāj jauno sezonu

    "Mežinieku" sporta bāzē pirms nedēļas pirmo "Alūksnes rajona kausa izcīņas 2003" posmu aizvadīja kalnu velosipēdisti."Mežinieku" sporta bāzē pirms...

  • Noslēdzas sacensību pirmais posms galda tenisā

    Ar ceturtās kārtas sacensībām galda tenisā 18.aprīlī Staros noslēdzās pirmais posms Jura Kravaļa piemiņas balvas izcīņā.Ar ceturtās kārtas sacensībām...

  • Annijas bode

    Tikai pēc laba brīža Annijai izdevās atminēt, ka Uģis sarunājas ar koka kluci, kas mazpamazām viņa rokās pārtop par vīriņu.2. Tikai pēc laba brīža...

  • Plūdu gadījumā jāsauc komunālais dienests

    Laikraksta "Alūksnes Ziņās" birojā saņēmām lasītāju jautājumu, ko darīt nelaimes gadījumā, ja applūst dzīvojamā platība, tādēļ lūdzām skaidrojumu...

  • Zemnieks tirgo augļu koku stādus

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecība "Sprogas" 25. aprīlī atvēra dārzu centru Alūksnē. Tur var iegādāties augļu koku un puķu stādus plašākā...

  • Salāti “Rīts” un bumbieri alus mīklā

    Ir pavasaris, dabas atmodas laiks, kad visi gribam izskatīties skaisti un slaidi. Lai ēdienkartē samazinātu kaloriju daudzumu, piedāvāju gatavot...

  • Bumbieris karameles mērcē

    Bumbieris.Bumbieris 1 bumbieris 200 g ūdens 100 g cukura 2 anīsi Karamele 200 g cukura 50 g glukozes 75 g ūdens Cepums "Kokosriekstu...

  • Katrai puķei savs niķis

    Dīfenbahija. Dīfenbahiju dzimtene ir Vidusamerikas un Dienvidamerikas tropi. Dīfenbahijas ir izplatīts košumaugs, taču nozīmīgas ir tikai dažas no 30...