Annijas bode

Annijai bira asaras kā aizurbtam bērzam pavasarī.

Annijai bira asaras kā aizurbtam bērzam pavasarī. Vienu pēc otra viņa noliktavas kaktā iemeta trīs pieraudātus kabatlakatus, līdz beidzot, mēģinot nomierināties, sāka dziļi elpot. Kaut kā taču vajadzēja pārtrauktu skarbā pašnožēlas mirklī uzbrukušās asaras.
Kur gan viņa bija kļūdījusies? Kopš vīra nāves centusies dzīvot tik neatkarīgi, patstāvīgi, nevienam neuzspiežot savu klātbūtni, ne no viena neko neprasot un nelūdzot palīdzību. Nepiesaistot. Visiem spēkiem vienmēr cenšoties ievērot katra vajadzības un intereses. Pēdējos divdesmit gados tas vienkārši bija ļoti svarīgi viņas biznesam. Nelielajā pagasta centrā Annijas veikaliņš bija vieta, kur apgrozījās gandrīz vai visi tuvāko māju iedzīvotāji. Bet vai tad tik viegli tas bija nācis? Sākumā, kamēr pie skolas netika uzcelts lielais veikals, nebija nekādu bažu, nekādas konkurences. Bet vēlāk, lai kaut kā izdzīvotu, nācās mājai celt piebūvi - lai ierīkotu nelielu kafejnīciņu. Nu itin bieži te pulcējās tuvāko māju pensionāres, lai sagaidītu svaigas maizītes pievedumu, citreiz - traktoristi un šoferi, cerot uz labākas markas degvīnu.
Reizēm te viena otru sagaidīja labi pazīstamās pagasta viszines, un tad valodošana sita augstāko vilni. Kā pieredze rādīja, aprunāti tika visi, kam šajā brīdī nebija izdevības būt klāt. Annija nojauta, ka ne reizi vien arī viņa tiek pavilkta uz zoba, un tāpēc, lai lieku reizi nekļūtu par aprunāšanas objektu, cik nu darbs to atļāva, centās atrasties diskusiju tuvumā, piedāvāt kādu tējas tasi un ik pa brīdim iespraust pa teikumam - "Ko tu neteiksi!", "Kā gan tas var būt?", vai arī pa kādam komplimentam vai jokam. To Annijai netrūka. Savulaik vecais Jāzeps, vientulības mākts, kaut klibs, jau agri no rīta atvilkās uz veikalu, ērti iekārtojās pie kamīna un par brokastu sviestmaizi un tējas krūzi pieskatīja malkas pagales kamīna mutē. Lielāko dienas daļu viņš ienākušajiem pircējiem bārstīja savas asprātības un gudrības. Visi bija pieraduši pie viņa kā neiztrūkstoša veikaliņa komponenta, un bija nepatīkami pārsteigti, kad kādu dienu Jāzeps nesēdēja savā stūrī un nesauca ierasto: "Re, kājas līdz zemei kā lielam cilvēkam!", "Stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš!", "Nu ir velns murdā!". Ar kādu šerpāku izsaucienu viņš itin labi prata savaldīt sievu mēles.
Bet nu jau Jāzeps savus jokus stāstīja aizsaulē, un viņa vietu veikalā ik pārdienas aizņēma bariņš tuvāko māju tenku vāceļu.
Arī šodien, - kamēr Annija vienā galā šiverēja pie letes, tikmēr pie galdiņa pretējā veikala stūrī, atvilkušas lakatiņu no auss, lai neko nepalaistu garām, sabāzušas galvas kopā, "čaukstenes" darbināja mēles kā atspoles. Bet Annijai no noliktavas vajadzēja atnest lētā veļas pulvera paku. Jau pēc mirkļa viņa caur durvīm dzirdēja skaļāk izskanam savu vārdu… Annija tā un Annija šitā…

Citu datumu laikraksti

  • Aunam jādodas ārpus mājas

    AUNS. Būsiet garīgi un fiziski iztukšots. Nevēlēsieties pat dzirdēt par darba jautājumiem. Ieteicams šo dienu pavadīt ārpus mājas un iesaistīt...

  • Piedāvā atpūtu dažādām gaumēm

    Lieldienu pasākumi. 19.aprīlī pulksten 22.30 Alūksnē, atpūtas klubā "Jolanta" – Lieldienu dejas un konkursi "Ar un par olām" kopā ar DJ Uruli un...

  • Līķauts ir liecība par augšāmcelšanos

    Daudzi cilvēki vēl joprojām ar neticību vēro līķautu, kas glabājas Turīnā. Ja pasaule spēj pieņemt cilvēka mokas - šaustīšanu un krustā sišanu, tad...