Anrija brīnumainā izdzīvošana

(Turpinās no 1.lappuses)
Ziņa, ka tavs dēls ir cietis ceļu satiksmes negadījumā un, iespējams, nemaz neizdzīvos, ir nelaime, kuru nenovēlētu pat ļaunākajam ienaidniekam – saka Jeļena Paleja no Virešu pagasta. Pagājušā gada 30.jūlijs Paleju ģimenes dzīvi sagrieza kājām gaisā – jauniešu kāre pēc piedzīvojumiem un pavizināšanās ar automašīnu beidzās ar avāriju, kurā vissmagāk cieta autovadītājs – tobrīd tikai 17 gadus vecais Anrijs. Mēnesis komā, vairākas operācijas, mazas izredzes izdzīvot, bet... notika brīnums! Anrijs atveseļojās, un to par brīnumu sauc pat viņu ārstējošie ārsti.
Karstajā 30.jūlija vasaras dienā nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi. Dienu iepriekš Anrijs ar draugiem izklaidējās vietējā ballē. Kā teic puiša mamma Jeļena – tā nebija ne viņa pirmā ballīte, ne arī pirmā reize, kad lietots alkohols. Vien šoreiz atšķīrās viņa rīcība nākamajā dienā – tā vietā, lai izgulētos un atpūstos, arī uzklausītu mammas pārmetumus, Anrijs, apņēmības pilns, vēlējās turpināt izklaides. Citā reizē viņš draugiem pateiktu, ka nevēlas nekur doties, bet šoreiz devās – nebija apstādināms, bija gatavs “kalnus gāzt”. Mamma saka, ka todien viņš uzvedās tā, it kā kāds viņu vadītu, pats velns dīdītu. Viņam neraksturīga rīcība bija arī sēšanās pie sveša auto stūres, lai gan autovadītāja apliecības viņam nebija. Jaunieši sasēdās no drauga paņemtajā “BMW” un devās ceļā.
Ceļš aprāvās turpat Sikšņos – mašīnu sameta, parāvās stūre un mašīna apmeta kūleni. Nelaime notika apdzīvotā vietā. Kalniņu ģimene visu notiekošo redzēja un operatīvi reaģēja - skrēja palīdzēt, izsauca ātro palīdzību, pasauca arī turpat netālu dzīvojošo pagasta feldšeri, kura sniedza pirmo palīdzību. Kā saka mamma – nelaime notika labvēlīgā vietā. “Dievs lika saprast, ka tu rīkojies nepareizi, bet kompensēja ar to, ka apkārt bija cilvēki. Iepriekš viņš zināja, ko drīkst un nedrīkst, nekad nebija prasījis pat tēta mašīnu braukt. Bet todien - gribu un braucu!” stāsta mamma. Pārējie mašīnā esošie jaunieši tika cauri ar vieglām traumām, bet Anrijam sākās cīņa par dzīvību.
- Cik smaga bija Anrija situācija?
- Neticēju, ka ir notikusi nelaime, neticēju, ka viņš ir sēdējis pie stūres. Pirmās sajūtas bija - neticība. Redzot notiekošo, man sākās histērija. Raudāju un lūdzu ātrajai palīdzībai, lai palīdz manam dēlam, tāpat lūdzos arī reanimācijā Vidzemes slimnīcā Valmierā. It kā sapratu, ka ārsts nav Dievs, un viņi sacīja, ka dara, ko var, bet es lūdzos katram. Varam būt pateicīgi, ka Anriju pārveda no slimnīcas Valmierā uz Rīgu, kur viņam varēja palīdzēt vairāk. Šādi pacienti nav obligāti jātransportē, ārsti brauc uz Valmieru. Mums bija iespēja tikt uz Rīgu, Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu, un pat ārstējošais ārsts atzina, ka tik veiksmīgs iznākums ir tādēļ, ka nonācām pie viņiem. Paliekot reģionu slimnīcās, palīdzības iespējas ir mazākas. Anrijam bija plašs galvaskausa lūzums, galvas smadzeņu saspiedums un asinsizplūdumi, mugurkaula krūšu un kakla daļas skriemeļu lūzumi ar muguras smadzeņu kontūziju, atslēgas kaula lūzums, smaga plaušu kontūzija. Tika veikta galvas operācija, izceļot uz iekšu iespiesto lielo galvaskausa fragmentu, evakuējot asinsizplūdumu un veicot kontuzēto un tūskaino smadzeņu atbrīvošanu no ārējā spiediena, vienlaikus ievietojot smadzenēs īpašu sensoru, kas ārstiem sniedza informāciju par spiedienu galvas smadzenēs, ļaujot pielāgot atbilstošu ārstēšanu. Stāvoklim uzlabojoties, kad viņš jau spēja patstāvīgi elpot, tika veiktas vēl divas operācijas - vispirms atpakaļ ievietots izņemtais galvaskausa fragments, bet pēc tam veikta nestabilā mugurkaula krūšu daļas skriemeļa lūzuma fiksācijas operācija, kā arī sākta agrīnā rehabilitācija, pakāpeniski atgūstot kustību un runas spējas. Paldies ārstiem, kuri izdarīja Dieva darbu! Sākumā Anrijs nedēļu nerunāja. Kāpēc tā, atbilžu nebija, skaidrs bija vien tas, ka galvas trauma bija spēcīga. Vēlāk bija bažas, vai staigās, jo mugurkauls bija lauzts trīs vietās. Par katru rokas un kājas pakustināšanu ļoti priecājāmies. Gluži kā jaunie vecāki priecājas par zīdaini, mēs priecājāmies par katru Anrija kustību. Tas nav izstāstāms! Tagad viņš sēž mums pretim, staigā. Viss ir labi.
- Kur guvāt spēku tik grūtā brīdī?
- Ne dienu, ne nakti nevarēju rast mieru. Naktīs rādījās slikti sapņi. Nesabrukt palīdzēja darbs. Man bija paredzēts atvaļinājums, bet kolēģi sauca mani atpakaļ strādāt – būšot vieglāk. Un tā arī bija - strādājot kaut mirkli varēju nedomāt par notiekošo. Mājās sēžot, noteikti būtu nepārtraukti raudājusi. Arī darbā raudāju, bet kolēģi katru dienu apskāva, mierināja, un tas deva spēku. Ja man pašai ticība zuda, tad apkārtējie tik un tā teica, ka viss būs labi, lai gan varbūt pat paši iekšēji neticēja tam, ko saka, bet mani tas uzmundrināja. Pateicoties Virešu saieta nama vadītājas Santas Sāres-Geržas iniciatīvai, Virešos notika labdarības koncerts un tika atvērs ziedojumu konts. Cilvēki juta līdzi. Ikdienā varbūt pat neredzi, cik tev apkārt ir daudz labu cilvēku, bet šajā brīdī jutu, ka ir daudz cilvēku, kas mani atbalsta. Paldies visiem, kuri mani atbalstīja un ziedoja! Vai bija viegli saņemties? Nē, bet tas bija jādara pārējo ģimenes locekļu dēļ. Ģimenē aug meita Enija, kura mācās 6.klasē, un negribējās, lai viņa redz, ka visu laiku raudu. Kad vēl braucu pie Anrija uz reanimāciju, ārsti man teica, lai ar viņu runāju - iespējams, viņš dzird. Es nevarēju parunāt, es visu laiku raudāju. Dienā, kad Anrijs pamodās, mums satiekoties, raudāja viņš. Tad es sapratu, ka es vairāk nevaru raudāt, man ir jāsaņemas. Sakopoju visus iekšējos spēkus. Pati neticēju, ka varu būt tik stipra. Ja kādreiz kādam notika nelaime, nevarēju saprast, cik cilvēki var būt stipri un iztur, es gan nevarētu. Pārliecinājos, ka arī es varu. Es ļoti labi spēju saprast cilvēkus, kuri šādos brīžos sāk lietot alkoholu, narkotikas vai izšķiras par labu pašnāvībai. Tagad es to saprotu. Daudz netrūkst, lai tā notiku... Mani noturēja apkārt esošie cilvēki.
- Ja apkārt nebūtu tik atsaucīgu cilvēku, vai izturēt būtu grūtāk?
- Ja ir labo cilvēku atbalsts, tad arī pašā rodas ticība. Ir jātic un jācer līdz pēdējam. Jā, spēks jārod pašam, bet liela nozīme ir cilvēkiem apkārt. Diemžēl apkārt ir cilvēki, kuri arī šādā situācija pasaka ko sliktu. Tas ļoti sāpēja, taču tad sapratu, ka nav jādomā par sliktajiem, bet jādomā par tiem, kuri jūt līdzi un atbalsta. Centos slikto aizmirst. Katrā lietā ir savi atbalstītāji un noliedzēji, arī šajā situācijā tādi bija, taču labo cilvēku bija vairāk. Liels atbalsts bija Anrija draugi, kuri brauca pie viņa ciemos, veda cienastus, lai gan nemaz tik daudz viņš vēl nevarēja ēst. Atbalstu sniedza pat tādi, kuri nemaz diendienā ar viņu kopā nebija. Jā, šī situācija deva iespēju iepazīt cilvēku labvēlību, ko ikdienā nepamanītu.
- Vai meklējāt atbildi, kāpēc tā notika?
- Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas varētu notikt ar mani, manu ģimeni. Tu nezini, kurā dienā var notikt nelaime. Citreiz saka, ka bija kāda priekšnojauta, man tādas nebija. Anrijs bija sportisks, paklausīgs, un nekad nešķita, ka kaut kas tāds var notikt. Tās dienas notikumi nav izskaidrojami. Līdz pat šai dienai nespēju rast atbildi, kāpēc tā notika. Liekas kā lēciens no viena grāvja pretējā. Vienīgais mans skaidrojums – tas bija liktenis un droši vien tā bija jānotiek... Pēc nelaimes gadījuma izmisums bija tik liels, ka vērsāmies pēc palīdzības pie dziednieces. Viņa mums skaidroja, ka ar šo notikumu viņš maksā par pagājušo dzīvi, respektīvi, iepriekšējā dzīvē viņa vainas dēļ kāds ir miris vai cietis. Reizēm kaut kas notiek un mēs brīnāmies, kāpēc tas notiek ar mani, neesmu neko šajā dzīvē sliktu darījis, bet par iepriekšējām dzīvēm neaizdomājamies. Protams, ir smagi to apzināties. Nekad nebiju domājusi, ka ko tādu viņš izstrādās. Daudzi Anriju sauc par paraugpuisi, bet tādiem arī gadās nelaimes. Neizpalika arī sevis šaustīšana. Domāju par to, ko esmu nepareizi izdarījusi, kur esmu kļūdījusies... Pat mazs bērns skrienot pakrīt, un, turpat blakus esot, tu nepaspēj palikt apakšā roku. Pieņēmu, ka nevaru būt blakus ik uz soļa 17 gadus vecam jaunietim un nevaru arī turēt ieslēgtu mājās.
- Vai notikušais ir mainījis jūsu dzīves uztveri, domāšanu?
- Ja kādreiz ikdienā pačīkstēju, ka man kaut kā trūkst vai gribas vairāk, pēc šī gadījuma domāju citādāk. Man ir vienalga, vai es esmu paēdusi, galvenais, lai mēs visi esam kopā un veseli. Ikdienas sīkumi vairs nav svarīgi. Tagad to saprotu, diemžēl tikai pēc nelaimes. Pēc šī gadījuma vēl vairāk esmu pievērsusies Dievam. Arī iepriekš biju ticīgs cilvēks, bet ne tik ļoti. Tagad, braucot garām baznīcai, vienmēr piestājam, esmu apņēmusies nokristīt bērnus, ko diemžēl iepriekš nebiju izdarījusi. Tā tomēr ir aizsardzība. Kad ārsti teica – jums Dievs stāvējis klāt, nostiprinājās pārliecība, ka bērni jākristī. Tagad tas šķiet kā pienākums. Rādot citiem ārstiem viņa izrakstu, ārsti brīnās, ka viņš ir dzīvs. Sākumā ārsti nedeva cerības, teica, ka mums jābūt gataviem visam, arī ļaunākajam, bet es tādu domu nespēju pieņemt. Teicu, ka tā nebūs! Komā Anrijs nogulēja mēnesi. Ik reizi, kad braucām uz reanimāciju, bija cerība, ka ārsts pateiks kaut ko labu, bet neviens neko nomierinošu neteica. Skanēja tikai viens teikums – stāvoklis ir ļoti smags. Tas pats ārsts, izrakstot viņu no slimnīcas, teica, ka mums ir palīdzējis Dievs un mums jāpateicas tikai Dievam! Paldies Anrija ārstiem! Neticami, bet brīnums ir noticis!
- Kāds ir tālākais ārstēšanās plāns?
- No slimnīcas Anriju izrakstīja 18.septembrī un uzreiz uzsāka rehabilitāciju nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, kas ilga līdz decembrim. Decembri viņš pavadīja mājās, bet janvārī atgriezīsies “Vaivaros”. Paldies ziedotājiem, jo saziedotā nauda ļauj Anrijam saņemt rehabilitāciju! Anrijs bija sācis mācīties Priekuļu tehnikumā datorzinības, kur nomācījās vienu gadu. Līdz septembrim skolā noteikti neatgriezīsies. Šobrīd viņš vēl nevar nosēdēt tik ilgas stundas, nedrīkst noslogot arī galvu. Ir nedaudz bažas, kā izdosies atgriezties skolas vidē – vai nebūs problēmu ar atmiņu, vai spēs izsekot mācību vielai. Uztraukums ir. Pagātnes notikumus pirms avārijas Anrijs atceras ļoti labi, avāriju un dienu pirms tam – nemaz, arī šobrīd jaunākos notikumus mēdz aizmirst. Kā būs, tā dzīvosim. Tagad prātojam, ka viņš ir izvēlējies piemērotu profesiju. Iespējams, fizisku darbu viņš nevarēs strādāt, taču datorzinības būs noderīgas.
- Klausos un dzirdu daudz optimisma...
- Kas mums cits atliek. Esam optimisti un ticam, ka viss būs tā, kā jābūt. Esmu optimiste tādēļ vien, ka viss ir tik labi beidzies. Man par to ir prieks un atkal varu smaidīt. Arī iepriekš vienmēr biju optimiste, un, kad notika nelaime, visi brīnījās, cik daudz es varu raudāt. Tagad Anrijs ir mājās, un man ir prieks censties un darīt. Visi ir priecīgi kopā ar mani. Kolēģi atgādina – mēs taču teicām, ka viss būs labi. Un ir labi. Labo cilvēku domas, lūgšanas ir uzklausītas. Tagad es ticu brīnumiem. Ja ir stipras domas un ticība, tie notiek.

Citu datumu laikraksti

  • E-veselība klibo 2

    E-veselība klibo

    Jaunais gads Latvijā sācies ar obligātu valsts E-veselības sistēmas lietošanu, kas paredz, ka turpmāk darbnespējas lapu un valsts kompensējamo zāļu...

  • Būs jāpiejož jostas

    Alūksnes novadā šogad būs jāpiejož jostas ciešāk – iedzīvotāju skaits novadā samazinājies un līdz ar to arī pašvaldības budžets. Par Alūksnes novada...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne ◆ 29.decembrī pulksten 10.33 ugunsdzēsēju glābēju palīdzība bija nepieciešama Laurencenes ielā Alūksnē, kur daudzdzīvokļu mājā kādā dzīvoklī...

  • No sirds uz sirdi

    No sirds uz sirdi

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē ,,Pienenīte” noslēgusies labo darbu nedēļa ,,No sirds uz sirdi…”. Katras grupiņas bērni, bērnu vecāki,...

  • Aicina radīt novada iedvesmas stāstus Latvijas simtgadei

    Sagaidot Latvijas simtgades gadu, Alūksnes novada pašvaldība izsludinājusi novadpētniecības konkursu “Šodiena jau rīt būs vēsture”.Par konkursa tēmu...

  • Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Biedrība “Apes attīstības atbalsta klubs” realizējusi vēl vienu ilgi lolotu sapni par skaistu un labiekārtotu virtuvi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas...