Apvīta ar labestību

Ir cilvēki, kuri iespiežas atmiņā no pirmā acu skata. No viņiem plūst siltums, tā vien gribas pieiet klāt, parunāties, lai pats sasildītos un gūtu kādu atziņu.

Ir cilvēki, kuri iespiežas atmiņā no pirmā acu skata. No viņiem plūst siltums, tā vien gribas pieiet klāt, parunāties, lai pats sasildītos un gūtu kādu atziņu.
Tā bija ar Emmas kundzi. Pirmo reizi viņu ieraudzīju Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Stalta, ar mīļu smaidu lūpās. Taču dziļāka saruna iznāca tikai tagad, kad viņa vairs nespēj apmeklēt dievkalpojumus.
Šūpulis Emmai Lindei kārts Liepnā pirms 74 gadiem, kad janvāris savas pilnvaras gatavojās atdot februārim, jaunsaimnieku Sīko ģimenē. Rocība nebija liela - tēvam piederēja 15 hektāri zemes. Bez viņas ģimenē auga vēl trīs bērni - viena māsa un divi brāļi.
"Visi jau ir zem velēnām, tikai es esmu palikusi," piebilst E.Linde.
Kā iecirsti galvā
No Liepnas pamatskolas vislabāk atmiņā viņai palikušas ticības mācības stundas. "Skolā mācīja ticības mācību. Šī stunda notika reizi nedēļā. To pasniedza palīgmācītājs. Dziedājām, skaitījām lūgšanas, mācījāmies baušļus. Tos vēl tagad atceros, kā iecirsti galvā. Prātā palicis, ka, skaidrojot baušļus, tos lika ievērot sadzīvē. "Tev nebūs zagt" un "Tev nebūs laulību pārkāpt". Tie vēl līdz šodienai skan ausīs," atceras sirmā kundze.
E.Lindei padziļinājās interese par pavārmākslu. Tālās skolās nesanāca iet, bet amata prasmi ieguva Liepnā pie kādas gudras saimnieces. Tēvs aizgāja mūžībā, bija grūti ar iztikšanu. Māsa aizgāja strādāt pie saimniekiem, vēlāk apprecējās. Drīz arī Emma satika savu izredzēto - jauno mežsargu no Mālupes - Arnoldu Lindi.
"Agri apprecējos. Aizgāju dzīvot pie vīra uz Mālupi. Viņš dzīvoja mežsarga mājā. Arnolds bija par mani vecāks. Esmu ātra. Bet viņš bija labas dabas, kluss un mierīgs," atceras E.Linde.
Drīz jauno ģimeni iepriecināja meita Anna, pēc laika pasaulē nāca Aina. Kad meitenes jau bija apvēlušās un varēja atstāt vīramātes ziņā, jaunā sieva gāja strādāt mežā. Zāģēja un cirta zarus. "Nauda bija jāpelna. Ar vīra algu vien netikām cauri," komentē Emma.
Noder pavāra zināšanas
Pēc septiņiem smagā darbā nostrādātiem gadiem E.Linde beidzot tika pie patīkama darba - sāka gatavot meža vīriem ēst. Kādreiz iegūtās pavāres zināšanas tagad lieti noderēja. Tiesa, prasmi viņa vēl papildināja kursos Rīgā.
Mežniecībā bija kopmītne, sieviete uzņēmusies arī apkopējas darbu. Vīriem veļu mazgājusi. Arī savā saimniecībā ar visu vajadzējis tikt galā.
"Mežniecībā nostrādāju 20 gadus. Abas meitenes izauga laukos, apprecējās. Ainas dēls Valērijs pa vasarām pie manis vairāk dzīvoja. Man bija piens, krējums, biezpiens, gaļa. Tīrumā izauga kartupeļi, saknes. Pietika pašiem ar vīru, bērniem uz pilsētu varēju iedot līdzi. Reiz gan biju sprukās. Vīrs aizbrauca uz sanatoriju. Es mājās paliku viena ar mazdēliņu. Aina tolaik mācījās. Zeme dega zem kājām, kamēr apkopu savu saimniecību, pagatavoju strādniekiem ēst un savedu visu kārtībā. Taču ar visu tiku galā," atceras E.Linde.
Nelaime nenāk brēkdama
Kā saka, nelaime nenāk brēkdama, taču vienā mirklī tā var izmainīt cilvēku likteņus visneiedomājamākajā veidā. Lindu ģimenei nodega māja. Ierastā lauku vide, dzīvīgais meža aromāts bija jāatstāj un jāmeklē mājvieta un maizes darbs pilsētā. Kopš 1979.gada E.Linde sevi var saukt par pilntiesīgu alūksnieti.
Par nostrādāto laiku E.Lindei ir daudz ko stāstīt. "Vispirms strādāju par trauku mazgātāju, tad apkopēju. Tad sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienības direktors Ādolfs Mičulis piedāvāja nolikt eksāmenu, lai varētu strādāt par pavāri. Es priekšlikumu pieņēmu, ieguvu 3.kategoriju. Pēc pusotra gada mani atkal aicināja paaugstināt kategoriju. Tā līdz ceturtajai tiku. Ar šo pūru nostrādāju līdz pensijai," saka Emma.
"Vīrs nomira, martā paliek 14 gadi, kopš apbērējām. Tā māja, kurā sākumā dzīvoju, izrādījās privāta. Īrniekiem vajadzēja meklēt dzīvokli citur. Man nebija, kur iet. Tā pārnācu uz šejieni, Pils ielā. Saimniece dzīvo Amerikā, bet māja ir draudzes īpašumā. Runāju ar draudzes priekšnieci Māru Kalnu, vai es nevaru dabūt kādu istabu, kur apmesties. Viņa prasīja atļauju saimniecei, tai iebildumu nebija, tā es laimīgā kārtā tiku pie dzīvokļa. Pēc tam uzkopu baznīcu. Toreizējais mācītājs Alpe mācījās Vācijā. Es ar to ģimeni labi satiku un labprāt uzņēmos aukles lomu. Kad viņi abi aizbrauca, es bērniem gatavoju ēst, veļu mazgāju. Jāsaka, ka Alpes pirmos trīs bērnus pieņēmu kā savējos. Viņi arī man bija pieķērušies un tā vien gaidīja, kad es nākšu. Jau pa gabalu sauca: "Emmastant, Emmastant, ko tu garšīgu uztaisīsi?"
Kad biju vesela, tad jau gāju baznīcā, arī uz lūgšanām. Patiesības labad jāsaka, ka esmu dzimusi un augusi katoļu ģimenē. Arī kristīta un iesvētīta, bet vīrs bija luterānis, tā es pārgāju viņa ticībā. Alūksnes luterāņu baznīcā mācītājs Ozols mani kristīja, iesvētīja un mūs abus ar Arnoldu salaulāja. Tā es kļuvu luterāne," nopietni bilst E.Linde.
Laukus nespēj aizmirst
Pārstaigājušas nozīmīgākos dzīves posmus, apstājamies pie politikas un cenu straujā kāpuma, kad cilvēkam ar plānāku maciņu gandrīz pie valga jāķeras. "Pašā sākumā, kad lats nāca apgrozībā, es, jau būdama pensijā, par trīs latiem nopirku vairāk nekā tagad. Dzirdēju, ka kilograms cukura maksāšot 67 santīmus, varbūt vēl vairāk. Domāju, ka viss paliks vēl dārgāks, nekā labāka negaidu. Būs tā, ka zāles vairs nevarēs nopirkt. Man tās slimības ir vairākas - astma, sirds streiko, kauli sāp, cukurs paaugstināts, labi, ka priekš tā dod zāles. Riktējos jau uz slimnīcu, lai paārstē, citādi ar to elpošanu grūti," saka Emma.
Ar ģimeni ir laimējies
Emma ar mātes lepnumu stāsta par abām meitām. Aina Dmitrijeva dzīvo Alūksnē, Anna ar savu ģimeni - Cēsīs, strādā par galveno grāmatvedi domē. Darba esot daudz, bet nopelnot un varot palīdzēt dēlam Andrim, kurš dzīvo Rīgā. Viņam esot astoņus mēnešus vecs dēliņš Roberts.
Aina māti apciemojot katru dienu, abi ar dēlu Valēriju sanesot malku, ūdeni. Parunāties atnākot mazmazdēls Arnolds, to saucot tāpat kā vecotēvu. "Vecākā meita no Cēsīm katru sestdienu zvana. Nedēļas vidū viņa zvana Ainai. Strīdu mūsu ģimenē nav. Visu nokārtojam labestības gaisotnē," atzīst sieviete.
Kamēr runājamies, atveras durvis un ienāk Aina ar iepirkumu tīkliņu rokās. Saruna turpinās trijatā. "Māmiņa mums ir malacis. Pagaidām mēs tikai sanesam malku, ūdeni. Logus notīrām, putekļus uz sekcijas un skapjaugšas. Pārējo māmiņa, paldies Dievam, pati apdara. Cep arī garšīgas picas," priecājas meita Aina.
Emma par slavinājumu vēlīgi smaida un piebilst, ka uz picu cepšanu viņai esot talants. Receptes parasti izlasot kādā laikrakstā, noklausoties televīzijas pārraidēs, tad arī pati izmēģinot. Pēdējā reizē viņas ceptā pica bijusi ar sēnēm, desu, sieru, tomātu pastu, piparus pielikusi. Aina stāsta, ka picu tikai mamma protot cept, viņa to neprotot. Meitai gribas pakavēties atmiņās. Viņa atceras, ka, maza būdama, maizi mājās negribējusi ēst, bet skrējusi pie vecākiem uz mežu, kur dedzis ugunskurs. Mamma bijusi saprotoša, mīļa, bet arī prasīga. Ja mazgāta grīda, tad vajadzējis arī istabas stūrus izmazgāt. Mamma paviršību neesot pieļāvusi. "Tas par labu vien nāca," atzīst Aina.
Dienas nav vientuļas
Svētkos visi cenšas būt kopā, visa kuplā saime pulcējas ap māti. "Atbrauc vecākā meita no Cēsīm - tad braucam pie viņiem, mani kā kundzi nosēdina priekšā," smejas māte, vecāmāte, vecvecmāmiņa Emma.
"Ceļojusi gan neesmu. Nesanāca. Darbs laukos paņēma daudz laika. Pēdējā laikā vīramāte bija kopjama. Sanatorijās gan tiku ārstējusies," stāsta sieviete.
Emma ironizē, ka tagad viņa staigājot uz trīs kājām, vairāk pa istabu. Vasarā gan varēšot mesties četrrāpus. Esot neliels zemes pleķītis, bērni uzrokot, sanesot ūdeni stādu laistīšanai. Esot sava izkustēšanās, galvenais - prieks par pašas izaudzēto. Tagad, cik nu to mājas darbu esot, vairāk pavadot atpūtas krēslā. Tas novietots tā, lai pa logu, kā pati smejas, kā panorāmā sazīmētu arī pazīstamos. Rokas stiepiena attālumā ir telefons, noskatās "Panorāmu" vai kādu citu raidījumu televīzijā. Līdzās uz galdiņa ir Bībele un baznīcas kalendārs, ko dzimšanas dienā saņēmusi kā dāvanu no draudzes priekšnieces M.Kalnas. Viņa ir īpaši aizkustināta par to, ka 74. dzimšanas dienā bijis arī mācītājs Atis Grīnbergs, viņa varējusi baudīt Svēto vakarēdienu. "Svētdienās Aina iet uz baznīcu, bet mana baznīca ir mājās. Es skatos kristīgos raidījumus. Lūdzos un noskaitu tēvreizi. Ir jau tā, ka dienas kļūst nedaudz vienmuļas. Bieži apciemo kaimiņiene un draudzes locekle Daina Ozoliņa. Vēl viens otrs ienāk parunāties. Manas dienas nav vientuļas, sirdī dzīvoju Kristū," sarunu nobeidzot, ar pārliecību saka garā stiprā E.Linde.
Esmu jau aiz durvīm, mātes un meitas mīļu skatu un smaidu pavadīta. Nedaudz snieg, bet man ir silti, jo iepazinu ģimeni ar stiprām saknēm. Cilvēku, kurš mācējis ap sevi veidot stipru ģimeni. Esmu kļuvusi par vienu dienu bagātāka.
***
Vēl piederu
(Emmas kundzei)
Vēl piederu Zemei, vēl sirds krūtīs
pukst.
Vēl redzu, kā laukos rudzi briest.
Vēl sāpju jūrā pamaz ir brists,
Un laimes akmens nav projām
mests.
Vēl diena man dota un gaišums
ap to:
Un vakara lūgšanā lūpas vēl kust.
Vēl piederu zemei, vēl sirds krūtīs
pukst.
Lūdz Dievu, sirds, lūdz un nes
savu krustu,
Lai nestundā spētu skaidrību just.
Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

    Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav...

  • Vai Einars Repše beidzis savu misiju Latvijā?

    Neviltotu prieku daudzos politiķos izraisīja Einara Repšes paziņojums, ka viņš atsakās no savas kandidatūras premjera amatam par labu Krišjānim...

  • Apbalvo čaklākos izplatītājus

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolēnus svētdien Rīgā apbalvoja kā vienus no čaklākajiem UNICEF atklātņu izplatītājiem.Ojāra Vācieša Gaujienas...