Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar azartu meklē meža zvēru pēdas

Alūksnietis Zigfrīds Dobelnieks var lepoties ar lielu mednieka pieredzi, kas krāta vairāku desmitu gadu garumā.

Alūksnietis Zigfrīds Dobelnieks var lepoties ar lielu mednieka pieredzi, kas krāta vairāku desmitu gadu garumā. Viņš labi pazīst katra zvēra izdarības un sevi noteikti var saukt par profesionālu mednieku.
Z.Dobelnieks darbojas mednieku klubā “Rezakas sili”, ir tā valdē. Mednieku stāstus viņš zina stāstīt kopš septiņpadsmit gadu vecuma, kad sācis iet medībās.
“Tēvs vairāk nodarbojās ar zvejniecību, kas tagad ir mana galvenā nodarbošanās ikdienā. Pēc profesijas esmu mūziķis, bet medības ir mans vaļasprieks,” laikrakstam stāsta Zigfrīds Dobelnieks.
Viņš priecājas, ka klubā “Rezakas sili” ir profesionāli mednieki. Lielākajai daļai kluba biedru stāžs ir no 10 līdz 50 gadiem, dažam pat vairāk. Kopīgi darbojoties kā liela un draudzīga ģimene. Z. Dobelnieks 40 gadu garumā arī pats esot vadījis mednieku kolektīvus, taču tāda kā tagadējais līdz šim neesot bijis.
“Esam dažādu tautību - latvieši, krievi, baltkrievi, igauņi - un vecuma. Septiņi vīri ir vecāka gadagājuma, viņus vairāk lutina - neliek dzīt, bet stāvēt mastā,” stāsta Z. Dobelnieks.
Viņš atzīst, ka netrūkstot interesentu, kas labprāt iestātos klubā, taču statūti nosaka, ka biedru skaits nedrīkst būt lielāks par 30.
Izstādē dabūja bronzu
Mednieku klubā, kurā darbojas Z.Dobelnieks, rūpējoties par meža zvēru piebarošanu gan ziemā, gan vasarā.
“Pirms medību sezonas atklāšanas organizējam sacensības šaušanā, lai tā būtu veiksmīga. Rezultāti ir ļoti labi,” atzīst kluba dalībnieks. Arī šīs medību sezonas sākums klubam esot labs.
“Tas bija padomju gados, kad vienā sezonā nomedīju 15 aļņus. Budapeštā starptautiskajā izstādē par lielākajiem nomedītajiem aļņa ragiem ieguvu bronzas medaļu,” atklāj mednieks. Iepriekšējā sezonā nomedījis alni un buku, noķēris 54 bebrus.
“Mūsu klubam sezonā ir jānoķer 30 bebri, šogad izdevies sagūstīt sešus. Tie nodara lielus postījumus - rezultātā aiziet bojā tūkstošiem kubikmetru koksnes, tie traucē arī zivju migrācijai,” uzsver mednieks.
Gadoties, ka kluba biedri rudenī vairākas reizes ar tehnikas palīdzību jauc bebru aizsprostus, bet pēc pāris nedēļām tie esot uzcelti no jauna.
Bebrus ir grūti noķert
Mednieks negatīvi vērtē jauno Medību likumu, jo tas liedz bebrus ķert ar slazdiem. “Ar to palīdzību vismaz varēja cīnīties pret bebriem. Tagad tos atliek ķert uz gaidi. Tas nozīmē, ka jāgaida, kad krēslā tie lien laukā, un jāšauj. Tagad bebru medības vairs nav efektīvas, tos ir grūti noķert,” vērtē Z. Dobelnieks. Ar bebriem viņam gadoties arī lielākie kuriozi. Vaktējot bebru, esot sēdējis upes malā, bet viņš pielavījies no otras puses un uzsitis ar asti pa ūdeni tik spēcīgi, ka medniekam uz mirkli gluži vai elpa aizrāvusies. “Bebram ir laba oža, viņš sajūt cilvēka klātbūtni, nobaida, bet pats pazūd. Es varu par to tikai dusmoties,” apgalvo Z.Dobelnieks.
Klausījās, kā slokas velk
Arī citi grozījumi jaunajā likumā esot nelabvēlīgi medniekiem. Mednieks to skaidro ar Eiropas Savienības noteikto direktīvu un uzskata, ka Latvijā tomēr vajadzētu būt citādākiem likumiem.
“Francijā atļauts šaut strazdus, bet mēs vairs nedrīkstam šaut pat slokas. Tas bija skaisti, kad mednieks pavasara vakarā varēja aizbraukt uz mežu un no sirds klausīties, kā slokas velk,” apgalvo vīrietis.
Viņš priecājas, ka zvēru gan ar katru gadu mežā paliekot aizvien vairāk. “Mežos savairojies daudz lapsu un jenotu. Tagad ir problemātiski realizēt zvērādas, tāpēc mednieki nav ieinteresēti šādus dzīvniekus medīt,” atklāj mednieks.
Cilvēkam nemēdz uzbrukt
Reizēm medniekam kļūstot žēl zvēru un grūti esot “nospiest gaili”. Ja parādoties stirna ar kazlēnu, tad to dzīvība tiekot saudzēta un potenciālais medījums palaists brīvībā. Jo medījums ātrāk skrienot, jo vieglāk to esot nošaut. Visnaskākais esot meža kuilis. Viņš apstiprina, ka nepareizs esot mīts, ka ir meža zvēri, kas var būt bīstami cilvēkam un uzbrukt.
“Neviens zvērs cilvēkam neuzbrūk, izņemot sašautu meža kuili. Medību noteikumos ir teikts, ka ievainotam zvēram drīkst tuvoties tikai no mugurpuses. Jābūt uzmanīgam, jāskatās, vai ausis nav pieglaustas, vai sari nav sacelti,” apgalvo pieredzējušais mednieks.
Kļūst par hronisku kaiti
Z.Dobelnieks novērtē, ka medībās iet viņu vilina gan azarts, gan atpūta svaigā gaisā. Ja viņam pajautātu, kurā gadalaikā vislabāk patīk doties medībās, viņš atbildētu, ka “vienmēr”. Ja tomēr jāizvēloties, tad rudenī, jo tad esot skaista daba un mednieki esot šim procesam nobrieduši.
Medībās netraucējot ne aukstums, ne lietus, ne sals. Garajā mednieka praksē esot bijis pat tā, ka dziļā sniegā mašīnas buksējušas, kājām grūti izbrist, taču medības tik un tā neatliekot.
“Ja visu mūžu slimo ar slimību “medības”, tad tā kļūst par hronisku kaiti,” atzīst mednieks. Pēc kolektīvām veiksmīgām medībām tradicionāli esot visiem kopīgi cept aknas no iegūtā medījuma.
“Mūsu kluba mednieks Guntars Briedis ir profesionāls pavārs, kam izdodas vienreizēji garšīgs ēdiens. Savukārt viņa brālis Dzintars medniekus uzjautrina ar dažādām anekdotēm, visi ir pārsmējušies,” stāsta Z.Dobelnieks.
Ēdienu gatavošanu mājās viņš uzticot sievai. Vislabāk viņam garšojot pareizi saceptas bebru, arī alņa aknas, iecienītas ir karbonādes no alņu teļa gaļas.
Lika vēl mācīties
Z.Dobelnieks darbojas komisijā, kas vērtē topošo mednieku zināšanas. “Diemžēl viens otrs vērtē, ka medības - tā ir spēle, tāpēc uz eksāmenu atnāk nesagatavojušies. Reizēm ir pat kauns klausīties. Ir arī, protams, pretēji - zināšanas ir labas,” atklāj mednieks.
Viņš ir gandarīts, ja kāds no topošajiem medniekiem pirms eksāmena vēlas saņemt no viņa konsultāciju. Viņš min gadījumu, ka eksāmenā kādam izšķirošais bijis pēdējais jautājums: “Ar ko barojas bebrs?” Vīrietis atbildējis, ka galvenā barība esot zivis. “Viņam, protams, komisija norādīja, ka ir vēl jāmācās, jo bebri zivis neēd,” stāsta Z.Dobelnieks.
Palīdz zvēriem vairoties
“Lai kļūtu par labu mednieku, ir vajadzīga interese, jābūt stingram raksturam un pacietībai. Galvenais, ka nedrīkst pārkāpt mednieku likumus, jābūt godīgam,” vērtē viņš.
Z.Dobelnieks oponē pieņēmumam, ka katrs mednieks zināmā mērā ir brakoņjers, jo mednieks palīdz zvēriem vairoties, nevis tos iznīcina.
“Mednieks nešauj sivēnu, aļņu mātes. Tomēr ir mednieku kolektīvi, kas vienā sezonā izšauj visu noteikto limitu govju, bet nākamajā tās vairs nedrīkst šaut,” bilst Z.Dobelnieks.

Citu datumu laikraksti

  • Rotaļas turpinās

    Pirms nepilna mēneša Latvija teica jāvārdu Eiropai. Var likties, ka atpakaļceļa nav, nenovēršama ir eiropeisko labumu un nesmukumu ienākšana mūsu...

  • Ir vērts iepazīt kaimiņzemes neparasto šarmu

    Gudri ļaudis saka, ka Igauniju vajag sākt aplūkot no paugurainās dienvidu puses. Tās daba un klimatiskie apstākļi ir gandrīz tādi paši kā pie mums -...

  • Kolekcionē krūzes un senlaicīgas lietas

    Trapeniešu Lanas un Zigurda Safranoviču vaļasprieks jau četrus gadus ir krūzīšu kolekcionēšana. Viņi lepojas ar vairāk nekā 70 dažāda izmēra un...