Ar baltiem laimes cimdiņiem rokās

Pirmie Ziemassvētki alūksnietei Veltai Kamzolei ir divkārši svētki, jo 25.decembris ir arī viņas dzimšanas diena.

Pirmie Ziemassvētki alūksnietei Veltai Kamzolei ir divkārši svētki, jo 25.decembris ir arī viņas dzimšanas diena.
Tā ir diena, kad sirds atveras gaismai, mīlestībai un cerībai. Tā ir diena, kad saule lec citādi - ar vēja šalku, ar sniegpārslu baltu, ar citu skaņu, sējot visā pasaulē mīlestību. Velta ir mīlestības bērns, ļoti gaidīta Martas un Jāņa Apšu ģimenē.
Mammai - kalpone, meitai - aukle
Drīz atkal būs Ziemassvētki, un Velta mēģina no jauna iedegt zaļo gaismu tam atmiņu ceļam, ko par viņas nākšanu pasaulē stāstījusi māte.
"Piedzimu Valkas rajona Cirgaļu pagastā. Māte saimniekoja pa māju, tēvs pagastā strādāja par skrīveri. Mani gaidot, vecāki esot grezni izpušķojuši eglīti ar šokolādes figūriņām. Sakurinājuši tik karstu istabu, ka pusē septiņos no rīta, kad es esot dzimusi, visi rotājumi bijuši izkusuši un izplūduši uz grīdas. Rociņās man bijuši balti "laimes cimdiņi".
Mēs vecākiem augām trīs bērni. Es un vēl divi brāļi - Uldis un Marģers. Vecāki toreiz dzīvoja pārticīgi. Mammai bija kalpone, bet man - aukle. Mēs tikām mācīti runāt arī vācu valodā. Četru gadu vecumā mācēju šajā valodā sasveicināties, pateikt "paldies", "lūdzu" un citus elementārus teikumus. Kristīta esmu Gaujienas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Visos laikos mūsu mājās ir bijusi eglīte, degušas svecītes. Cik nu kuro reizi grezni, bet vienmēr ar labestības gaismu," atceras Velta.
Izvēlas medicīnas māsas profesiju
Nākamie gadi bērna plecos jau cēluši pirmo rūgtuma un pārestības nastu. "Bērnībā gāja ļoti grūti. Tēvu vienmēr pārcēla no vienas vietas uz citu. Tā mēs klejojām. Skolā sāku iet Alūksnē. Nomācījos četras klases, tēvam atkal vajadzēja mainīt darbavietu, šoreiz tā bija Ape. Tēvs kara laikā pazuda, vēlāk tomēr pārnāca mājās. Vecāki izšķīrās. Patēvs nomira, mums nebija, ko ēst. Dienām dzīvojām tukšiem vēderiem. Kad paaugos, sāku mācīties vakarskolā un strādāju Apes slimnīcā par reģistratori. 1954.gadā beidzu septīto klasi ar uzslavas rakstu. Tas deva iespēju bez iestājeksāmeniem mācīties kādā skolā.
Ceļš veda uz Rīgu. Uz turieni aizbraucām abas ar māsīcu. Viņai nebija tik labas atzīmes, sākās problēmas. Nedēļu pa Rīgu nodzīvojām, tā arī viņa nekā piemērota neatrada. Es biju nolēmusi mācīties lietišķās mākslas vidusskolā. Aizgājām, bet tur kanceleja slēgta. Izņemot dežuranti, neviena cita cilvēka nebija. Parunājāmies ar viņu. Dežurante stāstīja, ka te esot neiespējami iestāties. Tikai retais tiekot. Iestājeksāmens esot glezniecībā. Es nobijos, jo to gan nepratu. Vēlāk noskaidrojās, ka vajadzējis tikai uzskicēt vāzi. To es mācēju, jo labi padevās modelēšana. Taču bija par vēlu, es izvēlējos medmāsas profesiju. Strādāju pa naktīm, lai nopelnītu naudu iztikai.
Tad man uzsmaidīja negaidīta laime. Kopmītnes komandante iedeva šujmašīnu, lai mēs mācoties šūt. Neviena cita meitene uz to nepretendēja, tāpēc savā pārziņā to paņēmu es. Sapirku grāmatas un pašmācības ceļā apguvu nepieciešamo prasmi. Toreiz tas bija mans iztikas avots, vēlāk arī vaļasprieks. Absolvēju 3. medicīnas skolu. Sirdsdarbs tas nebija, tomēr gadus 20 tam veltīju," stāsta Velta.
Katrs aiziet savu ceļu
Pirmā darbavieta viņai bija Sabile. Par šo laiku Veltai ir sāpīgi runāt. Tur atnākusi mīlestība, piedzimis vienīgais dēls, kuram tikko palicis 41 gads. Drīz laime abiem pagriezusi muguru, un Velta pārnākusi dzīvot uz Alūksni. Līdzi viņai atbrauc arī mamma, kuras dzimtas saknes meklējamas Trapenē.
Veltai piedāvāts strādāt VEFa medpunktā par medmāsu. Tur viņa aktīvi iesaistījusies donoru kustībā un par labu darbu vairākas reizes saņēmusi atzinības rakstus. Te iepazinusies ar savu otro vīru. Pēc nepilniem 25 kopā nodzīvotiem gadiem arī šai laulībai pārtrūcis valdziņš. Veltai pirmajā vietā ir ģimene, mazbērni, bet vīram bijušas citas prioritātes. Tā viņi aizgājuši katrs savu ceļu. Viņa neslēpj, ka arī ar dēlu nav viegli. Kā tehnikuma laikā ieskatījies glāzītē, tā no šīs nelaimes nevarot tikt vaļā. Arī ārstēšanās nepalīdzot, jo pašam neesot uzņēmības.
Iemanto sirsnīgas draudzenes
"Medicīnas darbiniekiem arī toreiz nebija lielas algas. Kad kļuvu vecāka, sāku domāt, ka būs maza pensija. Man laimējās. Piedāvāja strādāt sadzīves pakalpojumu kombinātā par grāmatvedi. Pensijā aizgāju kā galvenā grāmatvede. Nenožēloju, ka mainīju profesiju. Daudz šuvu. Jauni tērpi tika manām draudzenēm un citām alūksnietēm," priecājās Velta. Alūksnē viņa nodzīvojusi jau 37 gadus. Iemantotas sirsnīgas draudzenes.
"No pašas pirmās dienas Alūksnē mana draudzene ir Rota Puķīte. Nedaudz vēlāk liktenis mani saveda kopā ar Birutas Cīrules ģimeni. Atklājās, ka viņa agrā jaunībā strādājusi pie mana tēva Apē par grāmatvedi. Tagad mēs bieži satiekamies, Birutas ģimene palīdz man materiāli un morāli," nopūtusies atzīst viņa. Tomēr vislielākais prieks esot par abām mazmeitām - Samantu un Agnetu.
Velta neskumst par pagājušām dienām. "Ja tā padomā, tad Dievs savu svētību nav man liedzis. Ir bijuši brīži, kad esmu tuvu izmisumam, makā nav pat tik daudz, lai maizīti nopirktu, bet tajā pašā brīdī nāk Dieva palīdzība. Kādam vajag kaut ko pašūt vai noadīt, tā tieku pie naudas. Baznīcā gājēja neesmu, bet no Dieva vārda prom neesmu aizgājusi. Vienmēr pateicos par parādīto žēlastību. Tagad adu zeķes, sūtīšu uz laukiem. Tiks kāds lats klāt pie pensijas, atvedīs produktus. Vienmēr viss iznāk labi. Vienmēr atrodas draugi, kas palīdz. Agrāk draugu bija vairāk, ar gadiem to skaits samazinājies. Kādreiz galdu klāju istabas garumā, tagad tā nav. Taču es par to nesūdzos. Gaidām abi ar runci Mikiņu pavasari, tad brauksim uz dārzu "Sīļos".
Drīz būs Ziemassvētki. Atnāks ciemiņi, iedegsim svecītes eglītē, atcerēsimies bijušo un runāsim par nākamajiem gadiem. Pagaidām manas dienas paiet vienā steigā. Es gaidu to brīdi, kad varēšu atpūsties. Nekad agrāk nebūtu ticējusi, ka pensionārs ir tik aizņemts," smejas Velta.

Citu datumu laikraksti

  • Norvēģu jaunieši atved dāvanas

    Norvēģu un igauņu jauniešu grupa četras dienas - no 11. līdz 16.decembrim - iesaistījās kopējā projekta pasākumos Alūksnē.Norvēģu un igauņu jauniešu...

  • Palīdz viens otram

    Pededzes pagastā ceturto gadu rīko labdarības akciju “Palīdzēsim viens otram!”. Tās laikā pagasta iedzīvotāji ir aicināti ziedot mantas, apģērbus, ko...

  • Aicina uz tikšanos

    Katru gadu īsi pirms Ziemassvētkiem kādā rajona pirmsskolas izglītības iestādē tiekas pensionētie pirmsskolas iestāžu darbinieki.Katru gadu īsi pirms...