Ar cerībām jaukt dzīves miltus

Ja gribi redzēt, kas ir patiesa dzīve, tikai uz neilgu laiku paveries tur, kur cieš cilvēki. Tajā brīdī izvērtēsi, kas dzīvē ir muļķīgs un bez kā tu neesi nekas.

Ja gribi redzēt, kas ir patiesa dzīve, tikai uz neilgu laiku paveries tur, kur cieš cilvēki. Tajā brīdī izvērtēsi, kas dzīvē ir muļķīgs un bez kā tu neesi nekas. Ja gribi novērtēt, cik vērtīga ir šīs dzīves katra īsā diena, uzlūko smagi, nedziedināmi slimu cilvēku. Viņš iemācīs nesūdzēties par sīkumiem un nelielajām likstām. Ja gribi zināt, kur mīt pasaules lielākā cerība, ielūkojies šā cilvēka acīs. Tur mītošā cerība pamodinās arī tavējo, aizmigušo cerību. Un, ja tu gribi zināt, kur var saskatīt vislielāko piedošanu, vislielāko mīlestību, arī to tu atradīsi turpat. Sirdī, kas daudz pārdzīvojusi, cietusi un tomēr sāpēs nav sadegusi.
Nesen jautāju pati sev un draugiem, kādēļ šajā pasaulē nevar pastāvēt vienlīdzība starp visiem. Lai visiem būtu līdzvērtīga prieka un sāpju deva. Lai Dievs vienlīdzīgi uzklausītu katra izteikto lūgšanu. Lai nebūtu tā, ka kādam ir vairāk dots, citam vairāk ņemts. Tad man kāda jauna, skaista meitene, kas pati pārcietusi smagus pārdzīvojumus, teica vārdus, kas man ļāva noticēt, ka lielākās ciešanas Dievs uzliek tiem cilvēkiem, kuri tās izturēs. "Man žēl, ka tev sāp. Gribas, lai esmu vienīgā, kam sāp. Bet laikam prasīts ir pārāk daudz," tā viņa man teica. Šī meitene ir gatava uzņemties lielas sāpes, lai citi būtu laimīgi, par sevi tajā brīdī pilnībā aizmirstot. Skaisti, es nodomāju. Skaisti, ja cilvēks pie šādas atziņas nonāk, kaut arī pats ir cietis. Ka cilvēks var iemācīties tā sevi ziedot un mīlēt citus.
Atceros kādas tantes interpretējumu par visām slimībām, bēdām un ciešanām, kas piemeklē ļaudis. Viņa teica, ka Dievs sāpes liekot ciest tiem cilvēkiem, kurus vēlas pieņemt pie sevis, tā esot pārbaude. Viņš uzliek smagu krustu un vēro, vai cilvēks to spēs panest kā Kristus krustu uz Golgatu. Jo sāpēs iepazīst otru, nevis priekā. Es nezinu, vai lūgšanu kapelas ir laimestu namos un priekamājās, bet es zinu, ka kapelas ir slimnīcās. Es zinu, ka baudas brīdī neviens Dievu izmisīgi nav lūdzis, bet cilvēks, mocīdamies sāpēs, piesauc tieši Dieva vārdu. Kapelas slimnīcās nekad nav tukšas.
Es nezinu, kas ir sadalījis cilvēku likteņus. Es nezinu, kur dalītājam radies tik daudz ideju un plānu. Jo kā citādi var izskaidrot katra cilvēka dzīves neatkārtojamību, trauslumu, skaistumu un arī traģismu? Es gribu ticēt, ka dalītājs tiešām visus mīlējis vienlīdzīgi un nav devis kādam līdzi brašāko sargeņģeļu pulku, bet citam - noskrandušu, aizmāršīgu eņģelīti, vai kādu atstājis pat bez tā. Es gribu ticēt, ka tie, kas no cerībām jauc dzīves miltus, arī izcep gardu maizi, ar ko pabarot sevi un citus.

Citu datumu laikraksti

  • Kā izvairīties no viltotām latu monētām?

    Kā izvairīties no viltotām latu monētām? Lai cik labi aizsargāta un droša ir kādas valsts, arī Latvijas, nauda, noziedznieki to mēģina viltot.Kā...

  • Cels sporta kompleksu

    Alūksnes pilsētas domes deputāti nolēma atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku viceadmirāļa Gaida Andreja Zeibota lūgumu par zemes gabala piešķiršanu...

  • Bērnus rosina zīmēt

    Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija 2004. gada Eiropas Kultūras mantojuma dienās “100 apdraudētākie kultūras pieminekļi” izsludina...