Ar dziesmu starp diviem režīmiem

Rīt mēs atzīmēsim Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. 1990.gada 4.maiju, kad Latvija atkal kļuva brīva, kordiriģenti Jānis un Ināra Kravaļi piedzīvoja ar lielu saviļņojumu. Mūzika ir vadījusi viņus cauri visai dzīvei, savedusi kopā viņu attiecības un iznesusi uz saudzīgas rokas tad, kad bijis gaužām grūti.


Arī Ināras ģimene ir piedzīvojusi izsūtīšanas draudus, bet no sāpīgā likteņa viņus izglābusi paslēpšanās mežā. “Mūs ar mammu pabrīdināja, ka tajā naktī būs izvešana, un mēs aizgājām mežā. Es tajā laikā domāju, ka Ļeņins ir glābējs, bet Amerikā visus šauj nost. Tādas bija manas domas, kuras mainījās tikai vēlāk, kad bija iespēja redzēt pasauli un to, kā dzīvo citur,” teic I.Kravale.
- Kā dzīves ceļi jūs ar Jāni atveda uz Alūksni?
- Mēs ar Jāni satikāmies Cēsīs, un Jānim vēlāk piedāvāja darbu Alūksnē, Viļānos un Balvos. Jānis izvēlējās strādāt par mūzikas skolotāju Alūksnes 2.vidusskolā. Viņu ļoti vēlīgi uzņēma direktors Vladimirs Maļinovskis, kurš, lai arī nebija saistīts ar mūziku, sirdī bija īsts mūziķis. Viņš bija ļoti īpašs cilvēks. Kad apprecējāmies, es arī devos uz Alūksni. Esmu šo vietu pieņēmusi, un mums ļoti paveicās, ka iepazinām šo vietu vasarā, ļoti jaukā laikā. Alūksne ir ļoti skaista. Kaut arī nāku no Madonas un man tur patīk būt,  Alūksne ir tā vieta, kur es dzīvoju un darbojos, te ir pagājis viss mans mūžs.
Lai Dievs dod man prātu apstāties tad, kad es vairs nevarēšu, un manā vecumā par to nekad nevari būt drošs. Ir labi palikt cilvēku atmiņā kā labam speciālistam, nevis savārgušam, kur nu vēl saļimt kora priekšā. Tas, manuprāt, ir skaisti - aiziet laikā.
- Ko jums un Jānim nozīmē Latvijas neatkarība?
- Dzīvojām padomju laikā, tāpēc mājās par brīvu Latviju nerunājām. Tā vienkārši bija tabu tēma. To, kāda tā Latvija toreiz bija, es apjautu tikai pēc neatkarības atgūšanas. Tikai tad es visu pamanīju pavisam citādākā gaismā. Skaudri izjutu, ka brīva Latvija nebūt nenozīmē – sakārtotāka valsts. Man reiz piedāvāja iestāties komunistiskajā partijā, bet tāpēc, ka mans tēvs bija vācu armijas virsnieks, mani neuzņēma. Jānis gan tajā iekļuva. Tajā laikā tā vienkārši bija dzīve un mēs to dzīvojām. Tagad es sevi bieži vien piespiežu skatīties uz to, kas ir labi, bet beigās tomēr atgriežas domas, ka notiek ļoti daudz netaisnību. Tas notiek tādēļ, ka politikā nav daudz inteliģentu cilvēku, tādi cilvēki politikā nenāk. Tur nokļūst tie, kuri ir spējīgi otru pagrūst ar elkoni. Tie, kuri to nespēj, neiesaistās politikā.
- Kā jūs atceraties 1990.gada 4.maiju?
- Atceros, kā no Saeimas ēkas cilvēki nāca ārā ar “Victoria” zīmi (pacelti divi pirksti burta “V” formā, kas nozīmē -  uzvara; 4.maijā pirmoreiz Latvijā šī internacionālā zīme tika izmantota publiski – red.) un visi raudāja, skaitot balsis “par” vai “pret” Latvijas neatkarību. Arī es to skatījos televīzijā un raudāju. Reiz es braucu mikroautobusā uz Rīgu un autobusā biju tikai es un šoferis. Tajā laikā Krištopans bija premjerministrs. Šoferis teica, ka kādreiz strādājis sporta komitejā un arī premjers Viļuks varējis kļūt par basketbola treneri vēl vairākām komandām. Nu un kā var iet labi valstī, kurā premjers ir sporta treneris? 4.maijā es jutu lielas cerības, taču tās ātri vien noplaka. Esam paēduši, viss kaut kas labs notiek. Es cenšos saskatīt labo tajos sīkumos, taču kopumā situācija nudien nav laba. Arī tagad, lai cik spēcīga prezidente būtu bijusi Vaira Vīķe-Freiberga, viņa taču nezina, kā dzīvo vienkāršā tauta. Viņai par to nav nojausmas! Tieši tā politiķiem trūkst tagad - tās saprašanas, kā dzīvo vienkāršā tauta! Arī pēc neatkarības atgūšanas nekas nav mainījies.
- Jūsu repertuārā ir bijusi “Uzvaras diena” un arī Latvijas himna. Kāda ir sajūta, veidojot tik atšķirīgus repertuārus?
- Es atceros, ka bērnus izveda no skolas izsūtīšanai, bet, kad nomira Staļins, bērni raudāja. Tajā mirklī cilvēks vienkārši dzīvo un varbūt pārāk nedomā par pastāvošo kārtību. Tāpat jaunieši grib mīlēt, cilvēki grib dzīvot un saule lec un riet. Viss virzās uz priekšu tik un tā. Tajos laikos par to tā neaizdomājos. Es atceros, ka “Uzvaras dienu” dziedāja karavīri spīdīgos mundieros, Imants Kokars diriģēja un tautu meitas bija villainēs un vainagos. Viss bija ļoti skaisti, taču, atskatoties uz to tagad, tas šķiet ļoti absurdi. Tajā brīdī vienkārši baudīji mūziku, jo mūzika bija skaista. Tērpi bija skaisti, Kokars skaisti diriģēja, un tajā brīdī neviens par to nedomāja. Ļoti spēcīgi izjutām to pārmaiņu, kad varējām beidzot dziedāt patriotiskas latviešu dziesmas. Ar kādu spēku koris dziedāja “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”! Tagad tik spēcīgi tās dziesmas vairs nedzied.
- Kas, jūsuprāt, ir patriotisms?
- Patriotisms ir tas, ka tu nekad nerunā sliktu par savu tēvu un māti publiski, lai kā arī ietu. Es nevaru ciest, ka runā slikti par to vietu, kurā tu dzīvo. Tu vari spriest, jo tas ir vajadzīgs, bet tu nedrīksti noliegt. Mani arī kaitina tie cilvēki, kuri pēc koncerta saka, ka viņiem viss ir paticis. Cilvēkam jāmāk formulēt savs viedoklis objektīvi un jāmāk konstruktīvi izteikt kritiku. Tas pats attiecas uz valsti. Ja tev kaut kas nepatīk – robežas ir vaļā un tu vari iet! Var taču parunāties ar draugiem, izkratīt sirdi, taču nedrīkst spļaut virsū tai vietai, no kurienes tu nāc, kas tev ir apkārt.
- Kā bērnos ieaudzināt mīlestību pret dzimteni?
- Nekad taču nav tā, ka agrāk dzima gudri bērni, bet tagad nu ir slikti. Tagad mēs vienkārši esam līdzskrējēji. Televīzija un internets ietekmē jaunos cilvēkus. Viņi grib kaut kam līdzināties. Bieži vien bērni skolā man saka – tagad taču ir citi laiki! Bet, vai tad tagad balts vairs nav balts un melns nav melns? Vai tad vērtībās kaut kas ir mainījies? Bet viņi tik un tā saka – tagad ir citi laiki. Daudzi jaunieši ļoti daudz ko atļaujas, jo viņos nav baiļu par sodāmību. Visos laikos jau ir bijušas maitas, un tur neko nevar padarīt. Ir arī cilvēki, kuriem tas ļaunums nāk no kādas psihiskas saslimšanas, un tajā nav nekādas šo cilvēku vainas, bet tiem, kuri to apzinās, būtu pie tā jāpiedomā. Nav jau tā, ka vienā vietā dzimst gudrie, bet citā – muļķi. Jauniešiem ir jādomā, jārespektē sava valsts. Protams, mūsdienās ir ļoti grūti, jo cilvēkiem nav darba, un, ja nav izvēles, viņi dodas prom. Vienkārši nav citas iespējas, bet tas nenozīmē, ka cilvēks nav patriots.
- Vai nav tā, ka Dziesmu svētku repertuārs kļūst sarežģītāks, bet līdz ar to arī mazāk sirsnīgāks?
- Šogad ir ļoti sarežģīts repertuārs. Dziesma “Manai dzimtenei” ir izņemta, jo dziesmā ir teksts “vēl nāks piektais gads, asins lietus līs”. Tas taču ir Petera teksts, un es tajā nesaskatu neko sliktu. Viņš to sacerēja Dziesmu svētku simtgadei 1973.gadā. Tā skaitās tautas himna un ir ļoti iemīļota dziesma. Savukārt Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss uzskata, ka divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir jābeidz draudēt ar piekto gadu un asins lietu. Manuprāt, tās visas ir muļķības, lai taču cilvēki nodzied “Manai dzimtenei”! Mēs kasāmies par tādiem sīkumiem! Kāds ņem un nogriež ko tautai mīļu, jo, lūk, tas neatbilst kaut kādiem iedomātiem standartiem.
- Par kādām problēmām cilvēki koros parasti jums stāsta?
- Koris “Dzelme” pastāv jau kopš 1946.gada. 1957.gadā kora vadību pārņēma Jānis, bet 2002.gadā kora vadību pārņēmu es. Šī koru vadības pārņemšana mums vienmēr ir notikusi dabīgi. Jānis aiziet dziedāt, bet es palieku pie vadības grožiem. Mums tas sanāk kaut kā dabīgi, par to nekad nav bijuši strīdi. Alūksnieši jau nav ne ar ko sliktāki vai labāki par jebkuru citu cilvēku Latvijā. Visur problēmas ir vienādas. Mūsu mēģinājumos cilvēki runā par dažādām problēmām savā darbā, finansēs un ģimenē. Daudziem bērni ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, un cilvēki atzīst, ka viņiem ir skumji neredzēt savējos tik ilgi. Mūsu vecākā dalībniece ir Vilma Kaulakane, kurai nu jau ir 85 gadi. Mums ir ļoti sirsnīgas savstarpējās attiecības, kā ģimenē. Arī ar kori “Sonus” mums ir tuvas attiecības, taču “Sonus” sastāvs biežāk mainās. Tā dalībnieki ir dažādās pasaules valstīs, kur turpina dziedāt dažādos koros. Ir ļoti patīkami, ka arī šos cilvēkus cauri dzīvei ved mūzika.

Citu datumu laikraksti

  • Kādu uz priekšu virza burkāns, citu – pātaga

    «Piedzimstot mums Laimes māte šūpulī ielikusi visu, izņemot vieglu ceļa gājumu. Ielikta laime. Jautājums vien, kā spējam to atpazīt kā vērtību, jo...

  • Mudina zīmēt medikamentu patieso seju

    Tagad arī pašam pacientam ir tiesības un iespējas ziņot par lietoto medikamentu blakusparādībām, ja tādas ir, ne tikai savam ārstējošam ārstam, bet...

  • Dažviet atļaus skanēt radio

    Inta Baumane, AAS “Baltikums” Alūksnes klientu apkalpošanas nodaļas vadītājaKārtējais veids, kā iekasēt naudu Biju ļoti vīlusies, kad pieņēma likumu,...

  • Ape īsumā

    Ape Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības projektā “Ideja uz robežas” 12.maijā tiks rīkots pārrobežu gadatirgus. Tas notiks Avotu ielas un...

  • Jauniešu klubs “Sliedes” piesaista ziedotājus

    Sabiedriskā labuma komisija ieteikusi Valsts ieņēmumu dienestam piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu biedrībai “Apes jauniešu klubs...

  • Iedzīvotājus neapmierina domes atbilde

    Alūksniete Jana Zilkalne saņēmusi atbildi uz iedzīvotāju vēstuli, kurā tika uzdoti jautājumi par SIA “Alūksnes nami” darbību. Tajā nav saņemtas...

  • Elektrības norēķinu karšu nav un nebūs

    “Alūksnes Ziņas” jau iepriekšējā laikraksta numurā rakstīja, ka AS “Latvenergo” paplašinājusi sociālā atbalsta – elektrības norēķina karšu – saņēmēju...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne Novads Pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādē „Pienenīte” vasarā plānots veikt otrā stāva un sporta zāles izbūvi. „Pienenītes” ...