Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar fantāziju un asiem kaltiem

(Turpinās no 1.lappuses)
Jānis Vīksne iepazinies ar savu izredzēto Intu interneta iepazīšanās portālā “otrapuse.lv”. Viņš savai otrai pusītei ir ne tikai spēcīgs atbalsts, bet arī domubiedrs. Abi dodas spēlēt gan teātri, gan arī jau otro gadu dejo līnijdejas. Laiks atliek arī saviem vaļaspriekiem. “Nu jau trešo ziemu nodarbojos ar virpošanu. Ziemā nebija īsti ko darīt un izdomāju, ka jānopērk virpa. Veidoju dažādus pasūtījumus - gan svečturus, gan traukus. Ir tapuši arī suvenīri Veclaicenei. Esmu izgatavojis arī šūpuļzirdziņus,” stāsta J.Vīksne. Viņam patīk darbs ar koku.
Katrs koks ir ar savu raksturu. Tā, piemēram, ozols ir ļoti niķīgs, bet viegli ir strādāt ar bērzu un osi. Visi viņa darbi atrod kādu pielietojumu. J.Vīksnes radītās lietas aizceļo ne tikai pa Latviju, bet arī uz Lietuvu un Vāciju, no kurienes saņemti pasūtījumi svečturiem. “Pagaidām man nav savas mājaslapas un informācija kaut kādā veidā nonāk no cilvēka pie cilvēka. Tagad arī Madonā kāds veikals zvanīja un jautāja piegādāt kādu preci,” stāsta J.Vīksne. Viņš ir priecīgs par to, ka pirms četriem gadiem iesāktais hobijs guvis tik lielu atzinību un popularitāti.

Neviens darbs nav līdzīgs
Lai arī J.Vīksne 15 gadus notrādājis kokzāģētavā par meistaru, informāciju virpošanas amata apgūšanai viņš nav ieguvis internetā vai pie kāda meistara, bet gan pats saviem spēkiem darba gaitā sapratis, ko labāk darīt un kurš koks kam labāk der. “Galvenais ir arī darba drošība un vajadzīgi asi kalti. Bez asiem kaltiem nekā nebūs. Ir vajadzīga arī fantāzija. Mana draudzene palīdz man kokā iededzināt zīmējumus vai tekstu. Viņa ievelk vispirms līnijas ar lineālu, bet es dedzinu uzreiz bez līnijām, vien ar fantāziju, uzreiz domājot. Ko nu pats iedomājos, to arī uzreiz izvirpoju. Neviens darbs nav jau arī līdzīgs, tā, piemēram suvenīru pildspalvas katra ir citādāka,” stāsta J.Vīksne. Viņš atzīst, ka konkurence, lai arī ir liela, liek darīt to, kas pašam labāk iet pie sirds. “Kā man kāds teica, tad Lietuvā vienā galā ielaiž pagali, bet otrā iznāk gatava karote, taču pārdod kā roku darbu. Tā jau arī nav godīgi,” viņš uzskata.

Ir arī mūrnieks
J.Vīksne jau ilgus gadus ir arī mūrnieks un mūrē gan krāsnis, gan kamīnus, kā arī skursteņus. “Daru to jau vairākus gadus, varētu pat teikt, ka no bērna kājas. Arī mans tētis un audžutēvs ar to nodarbojās. Pats galvenais, mūrējot kamīnu, samūrēt visu pareizi, lai būtu vilkme. Agrāk mūrnieki esot darījuši tā, ka gadījumā, ja saimnieks nesamaksāja par darbu, mūrnieki iesējuši diegā spalvu un ielikuši skurstenī, līdz ar ko nav vairs vilkmes. Kad saimnieks kārtīgi samaksājis, tad mūrnieki izņēmuši spalvu un viss bijis kārtībā,” stāsta J.Vīksne.
Vēl kāds viņa vaļasprieks ir cope. Pie mājas izraktajā dīķī J.Vīksne ielaidis karpas un nu jau trešo gadu tās var tur makšķerēt gan draugi, gan radinieki. “Braucu arī uz Alūksnes ezeru, lai arī tepat apkārt man ir astoņi ezeri. Šajā rudenī gan ar lomiem ir pašvakāk. Te ir dziļi ezeri, tie ir bagāti, bet neko īsti nedod,” teic J.Vīksne.
Viņš pats ir uzbūvējis arī kūpinātavu. J.Vīksne savu ikdienu nepavada dīkdienībā, bet dara visu, lai “Pauguru” saimniecībā nekā netrūktu, un katra viņa radītā lieta ir ne tikai iepriecinājums acīm, bet arī praktiski noderīga. “Pauguru” saimniecība audzē gaļas lopus, tāpēc darba netrūkst, taču ikdienu vienmēr var izkrāsot arī ar skaistām lietām un galvenais - pašu rokām darinātām. ◆

Citu datumu laikraksti