Ar ložmetēju frontes pirmajās līnijās

Septiņdesmit deviņus gadus vecais alūksnietis Roberts Lapiņš ir visjaunākais kara veterāns, kas dzīvo Alūksnes rajonā. 1995.gadā rajonā bija 249 kara veterāni, bet tagad to skaits samazinājies līdz 77.

Septiņdesmit deviņus gadus vecais alūksnietis Roberts Lapiņš ir visjaunākais kara veterāns, kas dzīvo Alūksnes rajonā. 1995.gadā rajonā bija 249 kara veterāni, bet tagad to skaits samazinājies līdz 77.
"Paies vēl pāris gadi, un starp dzīvajiem vairs nebūs neviena kara veterāna. Uz 60 gadu jubilejas pasākumu, kopš uzvaras pār fašismu 1945.gadā, bija ieradušies tikai 38 veterāni. Viņiem tika pasniegtas piemiņas medaļas," stāsta Roberts Lapiņš, kas ir arī Latvijas Republikas antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācijas Alūksnes rajona nodaļas priekšsēdētājs.
Dodas karot jaunības plaukumā
Par savām gaitām Otrā pasaules kara laikā R.Lapiņš šodien stāsta tik detalizēti, it kā notikumi būtu risinājušies tikai vakar. Roberta dzimtā puse ir Gulbenes rajona Lejasciema pagasts, bet kopš agras bērnības dzīvo Alūksnes rajonā. Gulbenes arodskolā Roberts nomācījies tikai pusotru gadu.
1944.gadā 2.martā Robertam palika 18 gadu un pašā jaunības plaukumā bija jādodas uz fronti karot. "Višņevoločkā mūs apmēram mēnesi nedaudz apmācīja. 15.novembrī ešelonā devāmies ceļā. Mums teica, ka sūtīs uz Kurzemi, taču pienāca ziņojums, ka galvenais trieciens būs jādod Varšavai un Berlīnei. Tā arī mēs pamodāmies Belostokas stacijā. Izgāju cauri Kēnigsbergai un tiku līdz Berlīnei, bet pēc kara, kājām ejot, nonācu līdz Vitebskai," stāsta R.Lapiņš.
Ziemā uz klaja lauka
Viņš atceras, ka 1944. un 1945.gada ziema esot bijusi grūta, jo karavīriem ziemu dienā un naktī nācies pārciest uz klaja lauka slapjiem un netīriem. Neesot bijis pat iespējams iekārtoties zemnīcā, jo visu laiku bija jāpārvietojas un jādodas tikai uz priekšu uzbrukumā. Pārvietojoties, uz pāris minūtēm varēja apstāties, nokrist zemē un aizmigt, līdz sekoja pavēle celties.
Paņem vāciešu zeķes
Badā karavīriem reti kad vajadzējis dzīvot. Roberts spilgti atceras 19.dzimšanas dienu, kad pirms tam trīs diennaktis neesot bijis ēdis ne kumosa. "Vācijā laiks bieži mainījās - no rīta putināja, bet pēcpusdienā bija atkusnis un sāka līt lietus. Tranšejās ūdens bija līdz pusceļgaliem," stāsta R.Lapiņš. Ierakumos dabūjuši vilnas zeķes, kas piederēja vāciešiem, tās uzvilka uz zābakiem, lai būtu siltāk. Roberts karojis 3.Baltkrievijas frontes 51.strēlnieku divīzijā un visu laiku atradies frontes pirmajās līnijās.
Gribējās šķūnī pagulēt
Kaujas, īpaši Prūsijas un Kenigsburgas pusē, bijušas mežonīgas. Padomju karavīriem bija noteikta stingra disciplīna. "Nevienā mājā nedrīkstējām iet. Gājām garām šķūnim, tā gribējās kaut pāris minūtes tur pagulēt," saka Roberts. Alūksnietim nācies cīnīties arī Berlīnes frontē, kad tur bija vajadzīgi papildspēki. "Netālu no vienas stacijas apstājāmies. Tad pēkšņi parādījās vācu lidmašīna, maza bumba "nosēja" visu zemi, un guļot palika 69 mūsējie no 120," atmiņās dalās R.Lapiņš.
Domā par pēdējām minūtēm
Nāvei acīs Roberts skatījies vairākkārt. Ne vienreiz vien nodomājis, ka pēdējās minūtes palikušas ko dzīvot. "Četras reizes knapi paliku dzīvs. Vienreiz stāvēju sardzē pie bunkura, bet vācieši bija nocietinājušies mežā. Staigāju pa posteni, kad pēkšņi vācieši sāka šaut. Tas bija Konstitūcijas dienas vakars 5.decembrī, vācieši bija izdomājuši, ka mums būs svinības," uzsver R.Lapiņš.
Lodes svilpojušas Robertam gar ausīm, taču karavīriem bija mācīts, ka posteni nedrīkst atstāt, ja arī varot tikt nošauts. Par laimi neviena lode Robertam neesot trāpījusi. Vēl vienā reizē viņu izglābusi ķivere, kas īsti nederēja, un no ilgas tās nēsāšanas Robertam sāpējusi galva. Tikai pēdējā mirklī, staigājot pa tranšeju, to paspējis uzlikt galvā, līdz sajutis, kā lode pret to atsitas.
Redz, kā mirst citi
Kaujas laukā nācies redzēt, kā bojā aiziet citi. "Ejot pāri laukam, dzirdēju, kā ievainots krievu karavīrs sāpēs skaļi kliedz. Nošaut viņu nedrīkstēja, viņš ilgi mocījās," saka R.Lapiņš. Robertam kara laikā bija uzticēts ložmetējs, kas nebija patīkams pienākums. "Tas bija smags, neviens to negribēja nest. Es biju jaunākais, tāpēc netiku no šā darba vaļā," atzīst Roberts.
Gatavojoties uzbrukumam, netālu no Kēnigsbergas 1945. gada 11.martā viņu pie acs ievainoja šķemba. Ievainojumu pārsēja, bet nākamajā dienā guvis otru gandrīz tajā pašā vietā. "Tad nokļuvu lauku hospitālī Polijā. Tur bija sakurinātas čuguna krāsnis. Visu ziemu nebiju gulējis, tāpēc ātri aizmigu, no rīta ārsts nevarēja pamodināt," stāsta viņš. Kājas un pirksti bija nejūtīgi, jo visu ziemu bija pavadījis aukstumā un slapjumā.
Sāk ceļu mājup
Pēc hospitālī pavadītām deviņām dienām Roberts atgriezies frontes pirmajās līnijās un turpinājis cīnīties pret ienaidnieku. Baiļu neesot bijis, jo kārtīgs karavīrs pierod pie jebkuriem apstākļiem. Kara beigas R.Lapiņš sagaidījis Berlīnē. "1945.gada 9.jūnijā bijām netālu no Elbas upes. Dažas dienas nogājuši 70 kilometrus. Visgrūtāk bijis mērot ceļu cauri Polijai, jo ciematos bija bruģakmens," saka R.Lapiņš. Pēc tam sekojis dienests netālu no Brjanskas, bet mājās Latvijā atvaļinājumā ticis tikai 1949.gada nogalē.

Citu datumu laikraksti

  • Ar varu neprotu lauzties aizslēgtās durvīs

    Brīvos brīžos strautiņiete Tija Āboliņa sapņo par ģimenes lauku māju un paklausīgiem bērniem. Ģimene - vīrs Sarmis un bērni Annija un Roberts - ir...

  • Piedalās atceres konferencē

    Vācijā notika starptautiska konference, veltīta Bībeles tulkotāja latviešu valodā E.Glika 300. nāves gadadienas atcerei.Vācijā notika starptautiska...

  • Deputāti atklāj savus ienākumus

    Alūksnes pilsētas domes deputāte, Alūksnes vidusskolas direktore Vija Puzule deklarācijā norādījusi, ka domē pērn nopelnījusi 7807,81 latu.Alūksnes...