Ar saulrieta gaismu

Uz pansionātu dzīvot cilvēki atnāk dažādu iemeslu un jūtu vadīti. Katram aiz muguras savs mūža ritējums.

Uz pansionātu dzīvot cilvēki atnāk dažādu iemeslu un jūtu vadīti. Katram aiz muguras savs mūža ritējums. Te viņi atnāk ar savām atmiņām, kuras līdzinās ugunskuram - te uzliesmo, te noplok, reizēm pazūd pelnos, līdz atkal uzliesmo no jauna. Viņu ceļā bijuši skaisti rīti, ziedējušas baltas ābeles, dziedājuši sniegputeņi. Vārdu sakot, kā bagāts gadatirgus dzīve virmojusi apkārt.
Vecuma nespēkā un slimību mocīti atbalstu raduši šeit. Ir palikušas tikai daudzkrāsainas atmiņas. Ir atrasti jauni domubiedri. Citi kopējā istabiņā saraduši kā mīļi radi. Vienā no Alūksnes pansionāta istabiņām trīs dažāda vecuma sirmmāmiņas cita citu izjūtot kā māsas. Tad arī saulrieta gaisma nešķietot tik bezcerīga. Par saticību viņām pansionāta administrācija uz Ziemassvētkiem uzdāvinājusi kuplu ģerāniju. Tagad, pavasara saulei atgriežoties, tā dzīvīgi rieš pumpurus. Labestības gaisotnē sildoties, arī man aizsākās saruna par tiem laikiem, kad samezglotie pirksti un sāpošās muguras ne sapnī nerādījās.
Jaunākā no trijotnes
Vera Caune ir gados jaunākā no šīs trijotnes. Septiņdesmit deviņas gadskārtas novītas. Spēka gados strādājusi par slaucēju vienā no labākajām rajona saimniecībām - kolhozā "Pededze". "Rūķīši", kurā sieviete 20 gadus slauca govis, bija no labākajām saimniecībā, arī rajonā. Pirmos trīs gadus nācies gotiņas slaukt ar rokām, vēlāk ar slaukšanas aparātiem. Tiesa, veselība nekāda labā nav bijusi arī agrāk, taču līdz 60 gadiem nostrādājusi. Pirms kolhoza apvienošanās bijusi jaunanniete un strādājusi lauku brigādē. Ar labu vārdu atceras savu darbavietu un maizes devējus. Priecājas, ka tagad "Rūķīši" ir atdzimuši no jauna. Tur tagad prasmīgi saimniekojot kādas izsūtītās jaunannietes dēls. Sācis ar nepilnām desmit govīm, bet nu jau esot pilna kūts. Bijusī slaucēja atzīst, ka vēl nebūtu nākusi uz pansionātu, ja vien kādreiz pārslimotais ērču encefalīts nebūtu sācis par sevi atgādināt. Arvien vairāk radusies nepieciešamība pēc profesionālu mediķu palīdzības. Tā arī izšķīrusies par pansionātu, vēl jo vairāk tāpēc, ka īsti tuvu cilvēku dzimtajā pusē nav bijis.
Tagad Veras kundze labprāt palīdz abām vecākajām līdzdzīvotājām. Ja ne citādi, tad ar labu vārdu. Kā pati smejas, dzīves dziņa liekot vēl kustēties.
Slimība iespītējusies
Mālupietei Olgai Polnai jau pāri 80 gadiem. Nu jau kādu laiku esot grūtības ar pārvietošanos, tāpēc vairāk nākoties turēties pie gultas. Mediķi gan ārstējot, bet šoreiz slimība iespītējusies un negribot atkāpties. Slimniece spriež, ka visa vaina slēpjoties deformētajā mugurkaulā, kurš vairs negribot nest augumu. Tāpēc arī atnākusi uz pansionātu. Agrāk strādājusi vecāku saimniecībā. Vēlāk - lauku brigādē. Tur arī veselība atstāta. Olga ir liela grāmatu lasītāja. Ierobežotās redzes dēļ smalkākās rakstu vietas pat ar brillēm lāgā nevarot saskatīt, tomēr cenšoties izlasīt pansionātā pieejamās grāmatas un laikrakstus. Sevišķi jau abas rajona avīzītes - "Alūksnes Ziņas" un "Malienas Ziņas". Kad pirksti vēl klausījuši un varējusi stabili nosēdēt, tad noadījusi pa zeķu un raibu cimdu pārim. Ar visu slimībā pieveikto nespēku Olgas lūpās ievelkas silts smaids, ka tomēr nav vienai kā kokam jānokalst. "Man ir laimējies, ka šeit satiku mīļus cilvēkus," atzinīgi saka Olga Polna.
Nopelna sešas kapeikas
Trešajai šīs istabas iedzīvotājai Alisei Ķīsei mūža kamolā jau tinas 91.kārta. Viņu atmiņas vispirms aiznes uz bērnu dienu mājām - Mārkalnes pagasta "Dekšņiem". Sieviete atceras, ka vecākiem bijusi 50 hektāru liela zemes platība, desmit slaucamas govis un citi mājlopi. Ģimenē brāļu nav bijis, tāpēc viņām - četrām māsām - vajadzējis palīdzēt tēvam. Alisei iznācis strādāt visvairāk, jo bijusi ne vien vecākā meita, bet arī apsviedīgākā pie lauku darbiem. Šo darbu darījusi kolhozu laikos, strādājot lauku brigādē. "Toreiz jau nekā nemaksāja. Par darba dienu sešas kapeikas. Es strādāju 300 darba dienas. Peļņu izmaksāja gada beigās," atceras Alise Ķīse.
Kad viņu bildinājis Pēteris Ķīsis, tēvs pūrā devis arī 15 hektāru zemes. Tikuši pie savas saimniecības, jaunā ģimene to nosaukusi par "Ziedu gravām". Tur iekopuši zemi, uzcēluši kūti, šķūni. Sākuši celt māju. Par pagaidu mājvietu izvēlējušies kūtsgalā ierīkoto virtuvi. Diemžēl tā arī Alise ar ģimeni nekad neievācās jaunajā mājā, jo viņiem tāpat kā daudzām ģimenēm kara laikā vajadzēja doties bēgļu gaitās. Kad pēc nepilna mēneša atgriezušies dzimtajā sētā, mājai sagatavoto materiālu vairs nebijis. "Kāds tos pamanījās aizvest," secina Alises tante. Pārdzīvojums bijis pārāk liels, lai vēlreiz meklētu būvkokus, nebijis arī vairs tās rocības, tāpēc līdz vecuma nespēkam nodzīvojuši pielāgotajā mīnē. Tur arī bērni lieli izauguši. Pirmais dēls gan dzimis vīra mājās, tikai otrais dēls dienas gaismu ieraudzījis pagaidu mājvietā.
Otrās māsas
Astoņdesmito gadu sākumā ģimene pārcēlusies uz Mārkalnes centru un iekārtojusies labiekārtotā dzīvoklī. Bijusi arī piemājas zemīte, kur iestādīt pašu vajadzībām kartupeļus un saknes. "Gunāra vairs nebija starp dzīvajiem, bet Valdim jau savā ģimenē pietika rūpju, tā laimīgi vecumdienas baudījām divi vien. Taču vīram šis prieks ilga tikai gadu. Arī viņš sekoja dēlam veļu valstībā," ar skumjām balsī stāsta Alise Ķīse. "Tad arī es sabruku," viņa piebilst. Sākumā ārstējusies mājās, taču drīz palicis tā, ka nav varējusi bez citu palīdzības iztikt. Draugi gan mēģinājuši pierunāt palikt, bet Alise tomēr izlēmusi par labu pansionātam.
"Otru dēlu arī nācās apglabāt, tagad esmu viena. Patiesībā draugi ir tie, kuri uztur manu garu. Šīs te ir otrās māsas," atzīst sirmā kundze. Bieži ciemos atnākot ciema feldšeres meita Laura, attāla radiniece no mātes puses Sarmīte ar bērniem. "Manas draudzenes meita Santa, tie mani uztur un mīlē," precizē sieviete.
"Man jau vairs nav nekā no sava, un te mūžs jānodzīvo - gribi vai negribi. Citas izvēles nav. Lielie gadi, tie aizjoņojuši. Tāds rudenīgs tukšums sirdī mājo. Gribas jau vēl paskatīties, kā Latvijai ies. Sāp sirds par tām grūtībām, kas jāpārdzīvo. Labestības un sirsnības pietrūkst," apgalvo Alise Ķīse. Un piebilst, ka esam tālu no brīvvalsts laikiem. Viņa tāpat kā Vera Caune un Olga Polna priecājas, ka starp viņām ir laba satikšana, jo neesot par ko rāties. Silta istaba, sātīgs ēdiens un mīļas sirdis visapkārt.
Tā savu stāstu katra no mūsu vēstures likteņu biedrēm ir novērpusi. Kaut arī vecuma nespēkā - šīs sievietes garā ir ņipras. Asaras izraudātas jau agrāk. Ne jau visu pasaulei rādīsi. Rītdienas seja nemaz tik bezcerīga nav. Sirdīs ieplūst siltums par ciemiņiem, kuri nāks. Atkal varēs uzpūst atmiņu ugunskuru, pie kura varēs sildīties ilgāku laiku.
***
Diena izkūst kā vaska svece
Un saplūst ar pasaules sirdi.
Aizbrauc bānītis vakara krēslā,
Dvēseles mieram pieliekot punktu.
Vakara zvaigzne atspīdot logā,
Jautājot skatās, kas dvēselē mīt,
Vai tur nākotnes cerība mīt,
Krēslainā ielā kad sniegpārslas krīt?
Diena izkūst kā vaska svece
Un ieplūst pasaules sirdī.
Kāda dzirkstele grib, lai to dzirdi,
Dvēseles mieram pieliekot punktu.
Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Premjera kandidāts ir, bet kārtības nav

    Pateicoties mūsu prezidentei Vairai Vīķei - Freibergai, šobrīd ir zināms potenciālā premjera Induļa Emša vārds. Jāpateicas Satversmei, kas prezidenta...

  • Iepazīsti Alūksnes rajonu!

    Šodien publicējam konkursa “Iepazīsti Alūksnes rajonu!” 6.kārtas jautājumus, ko sagatavojis Jaunannas pagasta tūrisma informācijas punkts. “Konkursa...

  • Biatlona distancē uzvar alūksnietis

    Divas dienas Alūksnē “Mežinieku” sporta bāzē meža darbinieki sacentās meža biatlonā. No 86 dalībniekiem distanci pabeidza 81.Divas dienas Alūksnē...

  • Atbalsta ieceri rīkot operas mākslas pasākumus

    Alūksnes tautas nams nosūtījis vēstuli, lai atbalstītu projekta “Opera novados” izstrādātāju ieceri. To gatavo Latvijas Nacionālās operas soliste...

  • Noskaidros erudītāko skolu

    Strautiņu pamatskola rīt uzņems 22 komandas, kas sacentīsies par “Erudītākās skolas” nosaukumu. Pagājušajā gadā tās audzēkņu komanda bija uzvarētāja,...

  • Gaida jaunus pasūtījumus

    Pirms neilga laika Alūksnē darbu uzsāka IK “Poligrāfijas salons”, kas nākotnē pasūtītājus cer nodrošināt ar dažādu veidu iespieddarbiem.Pirms neilga...