Ar sirdi un dvēseli Alūksnē

Ar uzņēmīgo Elzu Eglīti mani kopā saveda viņas māja. No necilas celtnes tā pamazām pārvērtās par glītāko, arī baltāko māju tuvākajā apkārtnē.

Ar uzņēmīgo Elzu Eglīti mani kopā saveda viņas māja. No necilas celtnes tā pamazām pārvērtās par glītāko, arī baltāko māju tuvākajā apkārtnē. Šim krāsu cēlumam var līdzināties vienīgi netālu esošā katoļu baznīca.
Tiesa, māja sākotnējo izskatu bija mainījusi jau agrāk, kad te vēl bija veikals. Tirgoja arī lietotus apģērbus. Arī es tur iegriezos. Toreiz ēka gan vairāk līdzinājās tādai, kurā tirgo zārkus un citu sēru reizei nepieciešamo.
Tad notika pārvērtība. Mājā ienāca dzīvība. Dienās, kad saule piepilda ielas, māja izceļas ar savu žilbīgumu - gluži kā ziedu kupena tā rāmi un aicinoši stāv ietves malā. Apstājusies vēroju lāstekas, kuras marta saulē strauji kusa, dažās jau atspīdēja vasaras daudzkrāsainība. No pārdomām mani iztraucēja žirgta balss. Drīz ieraudzīju pašu teicēju - vingru, sportisku un runīgu sievieti. Nu bija reize iepazīties tuvāk.
Dēls sponsorē māju
E.Eglīte par mājas īpašnieci kļuvusi pirms trim gadiem, kad to nopirkusi no saimnieces, kura dzīvo Berģos. Sākotnēji nolēmusi, ka mainīs ne tikai ārējo fasādi, bet izbūvēs arī otro stāvu, kurā tāpat kā pirmajā būšot trīs istabas. Viņa ieved plašā dzīvojamā telpā, kurā atpūtas krēslā sēd ņipra sirmmāmiņa. Malkas klēpi ienes stalts jauneklis. Uz grīdas bērnu rotaļlietas. Gaiss smaržo pēc rūgtenas apses un ienes dvēselē mieru.
Elza stāsta, ka malkas nesējs esot kaimiņš, kurš piedalījies arī mājas celtniecībā. Ļoti atsaucīgs, piepalīdzot smagākajos darbos. Bet nule redzētā kundze esot viņas mamma, saukta par Omi. Tās mūžs 24.decembrī ieritējis 93.gadskārtā.
"Tā mēs, četras jaunkundzes, te dzīvojam. Mēs abas ar Omi un vēl divas mazmeitiņas. Marita iet 3.klasē, bet Jorita bērnudārzā. Šodien viņai svinam septiņu gadu jubileju.
Dēls Dzintars ar sievu pelnās Īrijā. Nu jau ceturto gadu projām. Sieva aizbrauca gadu vēlāk. Par viņa naudu nopirku māju un to pilnveidoju. Pašiem vien būs jādzīvo. Meita Inese ar ģimeni dzīvo Jūrmalā. Man ir pieci mazbērni. Vecākajai mazmeitai jau 13, bet mazdēliņam Kristoferam - divi gadi," stāsta Elza.
Ieprecas Alūksnē
Viņa labprāt veļ atmiņu kamolu atpakaļ, kad vēl mācījās Cesvaines pilī. Ģimenē auguši pieci bērni. Tēvs miris agri - bijis nedaudz vecāks par 30 gadiem, kad jau vajadzējis atstāt šo pasauli. Māte visus bērnus ne tikai izaudzinājusi, bet arī labu izglītību spējusi nodrošināt. Kolhoza laikā fermā govis slaukusi. Elza atceras, ka arī viņa palīdzējusi dažādos lauku darbos, ganījusi govis. Katrs skolai nopelnījis nepieciešamo. "Citādi māte ar savu niecīgo algu mūs nebūtu izvedusi dzīvē," atzīst E.Eglīte.
Par Alūksni neesot ne sapņojusi, tad iepazinusies ar šīspuses puisi Alvi, kuram te bijušas tēva mājas. Taču šai laulībai nav garas saknes, piedzimusi meita Inese, bet ģimeni bērns kopā nespējis saturēt.
"Es strādāju VEFā par lodētāju, bet vīrs iepazinās ar citu dāmu. Tā mēs izšķīrāmies," atceras sieviete. Taču rosīgais prāts un jaunības enerģija neļāva ieslīgt depresijā. Viņa piedalījās dažādos pašdarbības pulciņos, dziedāja, dejoja deju kolektīvā, spēlēja novusu un Alūksnes sieviešu komandā vairākkārt ieguva pirmās vietas. Pēc desmit gadiem atnāca laime. Viņa apprecējās un uzvārdu nomainīja pret Eglīti. Šajā laulībā dzima dēls Dzintars.
"Man pašai gan ir tikai divi bērni, toties pieci mazbērni," priecājas Elza.
Maina profesiju
Pēc 16 VEFā nostrādātajiem gadiem Elzai pasliktinājās redze, ārsts ieteica mainīt darbu. Viņa priekšlikumam paklausījusi. Aizbraukusi uz Jelgavu. Akadēmijā ieguvusi kvalifikāciju inženieris - siltumtehniķis. Sākusi strādāt "Lauktehnikā" katlumājā par priekšnieci. Viņas komandā bijuši 12 cilvēki. Visi labi sapratušies, darbi gājuši no rokas.
"Kad visa sistēma sāka jukt un brukt, samazināja štatus, tad aizgāju strādāt sociālajā darbā. Kārtoju pabalstus jaunajām māmiņām. No šī darba arī aizgāju pensijā. Saņēmu 63 latus un jutos apmierināta," atceras Elza.
Atmiņās kavēdamās, viņa bilst, ka agrāk darbavietas tomēr vairāk rūpējušās par cilvēku, tā morālo stāju. Bez arodbiedrībām bijušas arī sieviešu padomes, kuras gājušas reidos - skatījušās, vai bērni ir paēduši, apģērbušies. Tāpat sekojušas, lai vientuļajām māmiņām laikus samaksātu.
"Skatījās arī, lai vīri nedara pāri sievām. Ja to konstatēja, tad ziņoja priekšniecībai. Tagad viss iet pašplūsmā. Vienam vīram pa divām trijām sievām. Šodien precas, rīt jau šķiras. Par ģimeni nav nekādas atbildības," ērcīgi bilst Elza.
Viņa priecājas, ka pa 42 gadiem Alūksnē ir notikušas patīkamas pārmaiņas pilsētas izaugsmē.
"Alūksnē ir daudz jaunu ēku. Ielas asfaltētas, pilsēta kļuvusi tīrāka. Agrāk ielas bija smilšainas, šauras, parks aizaudzis. Tagad patīkami paskatīties, kā mainījušies pilsētas vaibsti. Alūksnē, manuprāt, ir dvēseliskāki cilvēki, atvērtāki, vairāk cits citam uzticas, nekā tas bija Cesvainē. Tur cilvēki tādi cietāki, sevī vairāk ievilkušies. Man sākumā bija grūti pierast pie šīs vides," stāsta tagadējā alūksniete.
Viņu neapmierinot tas, ka nav darbavietu, kur cilvēki varētu nopelnīt un dot labumu arī savai pilsētai. Veikalu esot par daudz. Jādomājot, kā iesaistīt darbā jauniešus.
"Tagad privātuzņēmumi pārsvarā vien ir. Valsts darba tikpat kā nav. Strādnieks stundas nostrādā, nieka latus saņem, bet izdzīvot nevar. Jāmeklē darbs ārpus Latvijas. Par skolu jaunatni vispār nedomā. Sakiet, ko lai viņi dara no mācībām brīvajā laikā? Vienīgā iespēja - spēlēt datoru, staigāt pa ielām, pīpēt, lietot narkotikas. Tādi truli no bezdarbības paliek. Lauku bērni vēl palīdz vecākiem, bet pilsētnieki, ja vecākiem pašiem nav darba, ko lai bērns iesāk? Agrāk varēja kolhozā pelnīties. Es jau nesaku, ka viss ir slikti, bet kaut kas līdz galam nav izdomāts, taču es ceru, ka valdība tomēr kaut ko darīs, mainīs uz labo pusi," saka Elza.
Mazmeitām viņa mācot strādāt. Viņām vasarā jāravē, jāpalīdz siltumnīcā apkopt tomātus. Arī ciemos atbraukušajiem atrodoties darbs.
"Man nepatīk, ja mazās skraida pie kaimiņiem, meklē draugus uz ielas. Tas nekur neder. Bērniem jāzina, ka pats no sevis nekas nerodas. Savu laiku rotaļas, savu - padarāmais darbs. Viņām ir jāsakopj istaba, jānomazgā trauki. Jāpalīdz Omei, lai mācās saprast, ka cilvēkam arī vecuma nespēks pienāk. Viņas labprāt arī apkalpo - pienes ūdens krūzīti, sameklē pazudušās čības." Viņa bērnus audzinot kristīgā garā. Pati esot kristīta, iesvētīta Cesvaines baznīcā. Tā Ome mācījusi agri strādāt, tā viņa to darot. Jāzina, ka par visu jārūpējas, citādi nekas nebūs.
Protams, laiks atliek arī vaļaspriekiem. Mazmeitām patīk zīmēt. Ar to viņas no sirds aizraujas. Gatavo glezniņas un sūta vecākiem uz Īriju. Maritai sirdslieta ir mūzika, tāpēc nopirku viņai elektrisko sintezatoru," pārdomās par laika lietderīgu izmantošanu dalās vecmāmiņa.
Aktīva pensionāre
Aizejot pensijā, E.Eglīte neiejūtas tikai mājas dzīvē. Viņa aktīvi iesaistās pilsētas pensionāru padomē. Dežurē padomes rīkotajā akcijā "No sirds uz sirdi". Vada automašīnu, izvizina mazbērnus. Alūksnes mazmeitas aizvizinot uz Rīgu. Madonas pusē gan neesot bijusi. Nodegušajai Cesvaines vidusskolai noteiktu summu ziedojusi. "Kā gan citādi, tā taču mana skola," skaidro Elza. Vēl viņa pastāsta, ka šujot, izšujot, tamborējot, batikojot, adot, pēdējā laikā arī fotografējot. Lasot avīzes, pasūtot "Alūksnes Ziņas". Dienas paejot vēja spārniem. Cik tad ilgi, dārza darbi būšot klāt.
Runājoties ejam cauri mājīgajai virtuvītei. Tur pie galda sēž jau pieminētais jaunais puisis un gados vecāks vīrs. Abi šķirsta jaunākos laikrakstus. Elza skaidro, ka vīrs garāmiedams vienmēr ienākot atpūsties, parunāties, pie reizes arī tasi kafijas izdzerot.
"Kā gan citādi, tie taču ir alūksnieši un kopā ar viņiem arī es esmu šai vietā ieaugusi," atvadoties saka E.Eglīte.
Saulē kā plaukstošs balts zieds stāv māja.

Citu datumu laikraksti