Ar smaidu arī caur lietainām dienām

Ir cilvēki, kuri, bēdu smagumu dziļi sirdī nogremdējuši, pasaulē iziet ar smaidu uz lūpām. Tāds ir arī Alūksnes novada pašvaldības sociālās aprūpes centra „Alūksne’’ iemītnieks Imants Upmanis. Gluži svešinieks nu jau sirmais kungs nav, jo savā laikā viņa uzvārdu varēja lasīt starp labākajiem lopkopējiem slaucēju sociālistiskajās sacensībās.

Septiņi brāļi
Sen vairs nav ne to kolhozu, ne fermu, kur Imants strādāja, palikušas tikai atmiņas, kad pats vēl bija spēka gados un visi vēji locījās pāri. Mūsu saruna sastāv no mazām mozaīkām.
Imants stāsta, ka pasaulē nācis 1931.gadā Annas pagasta “Gulbjos”. Mātei Olgai un tēvam Voldemāram viņš bijis otrais dēls. Mātes dzimtas saknes meklējamas Ilzenē. Ģimenē bijuši tikai dēli, kopā septiņi, diemžēl viņš palicis vienīgais, kuram lemts vēl redzēt sauli. Skolā sācis iet pirmajā kara gadā turpat Annas skolā, beidzis sešas klases. Tēvs agri miris Sibīrijā, liela rocība nav bijusi, pašiem vien vajadzējis pelnīt iztiku.
“Sešu gadu vecumā sāku iet ganos, grūti bija - apkārt saimnieku lauki. Ja nebija kārtīgi lopi noganīti, tad pēriens kā likts. Vēl bija jāpalīdz pie siena,” atceras Imants.

Darba gadi kolhozos
Sešpadsmit gadu vecumā viņš jau uzņemts karaklausībā, bet trīs gadus vēlāk iesaukts dienestā, trīs gadus nodienējis Rostovā.
Pārnācis mājās, jau nobriedis garā un miesās, jaunais cilvēks sācis strādāt dzimtajā pusē. “Bija kolhozi „Vētra’’ „Saules kalns’’, iznāca viens liels kolhozs „Umara’’, sāku strādāt par slaucēju „Saules kalnā”. Toreiz jau biju ģimenes cilvēks, abi ar sievu “Daktiņu” fermā ar rokām slaucām 15 govis. Ieslaucām pirmpienes. Ar rokām bija jātīra kūts, piena dzesētāju toreiz nebija, kannas nesām pagrabā, akā laidām. Braucām pēc zaļbarības ar fermas zirgu, paši arī pļāvām, sienu arī papildus ievācām. Sešus gadus tajā fermā nostrādājām. Pēc kolhozu apvienošanās 25 gadus nostrādāju „Zemnieku’’ fermā par slaucēju. Paši ganījām, aplokus taisījām. Bija jau slaukšanas aparāti. Lai izslauktu 3000 un vairāk piena no gotiņas, bija jāpacenšas. Toreiz bija tā saucamie piefermas lauki, kuros audzējām puscukurbietes. Atceros, ka sniegi nāca, braucām pakaļ četrus kilometrus pēc kacenkāpostiem. Darbs fermā prasīja precizitāti, agru celšanos, darba diena sākās četros no rīta. Strādājot miegs nenāca. Kad apsēdos pie galda, tad gan aizmigu,” atceras Imants.

Viens otru nevainoja
Viegli, kā rotaļādamies, viņš pārstāsta dzīves gājumu. Sievu Ausmu saticis turpat kolhozā, gredzenus mijuši 1957.gadā. Sieva dāvājusi viņam trīs bērnus - divus dēlus un vienu meitu. Pirmdzimto paņēmusi Zemes māte, tad pasaulē nākusi meitiņa, slima no bērnības. Tagad ar meitu Maigu abi ir aprūpes centrā. Prieks un acuraugs ir dēls Māris ar ģimeni, dēls bieži apciemo māsu un tēvu. Taču viņš ar sievu nodzīvojis kopā gandrīz 60 gadus. “Viņa bija laba sieva un bērnu māte. Es jau biju diezgan palaidnīgs, ja tā var teikt, savu šņabīti iedzēru, pīpēju. Viņa bija tā, kura uzturēja ģimenes pavardu. Mums bija lopi, sava saimniecība, pietika visa. Mums pat, Maigiņai piedzimstot, piedāvāja atteikties, mēs to pat dzirdēt negribējām. Arī meitenei paaugoties, viens otru nevainojām, kālab tā noticis. Maigu neuztvērām kā slimu, viņa palīdzēja mājas darbos, tikai skolā nevarēja iet. Mēs priecājāmies par to, ka viņa ir. Varētu jautāt, vai ilgajos kopdzīves gados nestrīdējāmies? Gadījās jau pārmīt kādu skarbāku vārdu, bet tas notika tikai manas vainas pēc, kad vairāk iedzēru, bet citādi labi satikām,” stāsta Imants.

Priecājas par to, kas ir
Ieprasos, kāda ir recepte tādai ilgai kopā dzīvošanai. “Recepte?” viņš pārjautā. “Uzticība, pieņemt otru. Man ir labs teiciens: ieej slimnīcā, izveseļojies, iznāc ārā – strādā; ieej cietumā, iznāc ārā - esi brīvs; kad apprecies, tad visu mūžu esi cietumā!Sieviņai negaidot pārrāvās dzīves pavediens. Es arī sāku slimot. Maigiņa jau palīdzēja, tomēr spēki atstāja. Divatā arī nebija prieka saimniekot. Tad es aprunājos ar bērniem un pieņēmu lēmumu turpmāko laiku, kas vēl atvēlēts, pavadīt aprūpes centrā. Maiga atnāca līdzi. Kopā vienā istabā vairs nedzīvojam, bet ceru, ka ar laiku varēsim, jo meita ļoti pieradusi pie manis,” saka Imants un piebilst, ka nekas nav mūžīgs un bijušo tāpat nevar vairs atgriezt. “Es priecājos par to, kas ir!”.

Žēl, ka bez apdoma rīkojās
Sarunas atkal ievirzās par kolhoza laikiem, par 13.algu, prēmijām. “Ja darbam atdevi sirdi, tad arī tika prēmija. Daudz bija atkarīgs arī no brigadiera, agronoma, kolhoza priekšsēdētāja. Žēl, ka bez apdoma likvidēja fermas, lopus, izcirta mežus. Fermas - tukšas, mājas - bez logiem, lauki - aizauguši, cilvēki - bez darba. Izskatās, ka mēris būtu gājis pāri. Labi, ka vēl zemnieku saimniecības pastāv. Sāp sirds, ka tā viss aiziet postā. 38 gadi kolhozā nostrādāti. Bija sociālistiskās slaucēju sacensības, mēs sacentāmies ar kolhoza „Pirmais maijs” slaucējām. Bija godaraksti, kopā ballējāmies. Bija medaļa „Darba veterāns’’, pulksteni uzdāvināja, laikam aizejot pensijā. Darba bija daudz, bet mācējām arī priecāties. Mājās arī atzīmējām dzimšanas dienas - kā jau ģimenē,” atceras sirmais vīrs.

Vienmēr ceļā
“Grēks būtu teikt sliktu vārdu par tagadējo dzīvi. Katram sava nasta jānes - gribi vai negribi. Aizmirsts neesmu no dēla ģimenes, patiesībā esmu bagāts - man četras mazmeitas, viena mazmazmeita, trīs mazmazdēli! Maiga ir tepat. Patiesi labi, ka izvēlējos par mājvietu aprūpes centru „Alūksne’’. Te ir pilna aprūpe, sākot ar bagātīgu ēdināšanu, medicīnisko aprūpi, notiek dažādi pasākumi, nomazgāts, guli tīros palagos. Bet vienu gan teikšu: darbs te ir ļoti grūts un nav samaksājams! Es to nekad nedarītu. Apbrīnoju tos, kuri uzņēmušies šo sirdsdarbu,” saka garā stiprais vīrietis.
Viņš vienmēr ir ceļā: uzvilcis tīru kreklu, smaidīgs iet ciemos uz otro stāvu pie meitas Maigas vai tāpat apstaigā pagalmu un atpūšas uz soliņa, lai nav jādomā par sāpēm kājā un dvēselē, kuras palaikam ielaužas un izjauc ierasto dzīves ritmu. Imanta skats lūkojas nākotnē.
— Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Kolberģī izskanēs vasaras melodijas

    Kolberģī izskanēs vasaras melodijas

    Dāsna vasara, samtainas naktis pēc tveicīgām dienām. Debesis satumst, un parādās augusta zvaigznes, iespējams, pat zvaigžņu lietus. Nu ir visīstākais...

  • Baltijas ceļa atceres diena

    Alūksnē, Lielā Ezera ielas skvērā, 23.augustā notiks Baltijas ceļa atcerei veltīts pasākums. Ierasts, ka, atceroties šo Latvijas neatkarības...

  • Uz salidojumu aicina Alūksnes bērnudārza audzēkņus

    Alūksniete Zigrīda Sināte aicina uz sirsnīgu satikšanos kādreizējā Alūksnes pilsētas 1.bērnudārza audzēkņus, kuriem viņa ir bijusi audzinātāja laika...

  • Meklējot sevī  pateicīgu cilvēku

    Meklējot sevī pateicīgu cilvēku

    Svētki ir visnotaļ vienkārša padarīšana, ja skatāmies uz tiem, neiedziļinoties detaļās. Tas ir notikums, kurā kāda sabiedrības daļa tiek labi...

  • Nepilngadīgo noziedzība

    Likums paredz, ka bērniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem par administratīviem pārkāpumiem primāri jāpiemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi,...

  • Pilsēta jāsāk kopt jau pie robežas

    Paldies par jaukajiem un skaistajiem Alūksnes pilsētas svētkiem! Paldies visiem, kuri strādāja, lai svētki notiktu un izdotos! Alūksnes pilsēta ir...