Ar sportu sirdī

Futbola treneris Mārtiņš Meisters ir cilvēks, no kura var mācīties entuziasmu un neatlaidību. Viņš ir cilvēks, kurš nekad neapstājas, vienmēr izmēģina ko jaunu. Cilvēks, kurš no daudz kā var atteikties, tikai ne no sporta.
Alūksnes Kultūras centrā svinīgā pasākumā Alūksnes novada pašvaldība šovakar pasniegs dažādus apbalvojumus, tostarp “Pagodinājums izglītībā”, ko saņems arī Mārtiņš Meisters. Šī atzinība ir godam nopelnīta ar darbu un neatlaidību. „Esmu patīkami pārsteigts - dzīves laikā esmu ticis pie dažādām atzinībām, bet šis mirklis būs īpaši saviļņojošs. Pašam gan šķiet, ka darbi vairs nesokas tik labi kā jaunībā,” paškritisks ir alūksnietis. Viņš ir futbola treneris jauniešiem, sākot no pirmās klases līdz pat ģimnāzijas vecumam. Mazie skolēni esot aktīvāki. „Ir tehnoloģiju laikmets, un jaunieši daudz izmanto viedtālruņus - tas jau visiem labi zināms. Manuprāt, tas ir liels laika patēriņš, bet es priecājos par tiem, kuri nāk uz treniņiem, jo viņi to grib. Mums ir aktīvi jaunieši, jo viņi visu dara no sirds. Ir izcīnīts daudz medaļu - tas dod stimulu, ir vēlēšanās sevi parādīt. Mūsdienu jaunieši ir ļoti noslogoti, jo ir aktīvi ne tikai sportā,” stāsta M.Meisters.
Treneris jau no agras bērnības saistīts ar dažādiem sporta veidiem. „No septiņu gadu vecuma sākās mana aizraušanās ar motosportu - tēvam bija mopēds, mājas apstākļos to remontēju, un pirmās sacensības bija jauniešu motosportā Alūksnē Dores muižā. Izdevās izcīnīt otro vietu. Tad iesaistījos Apes motoklubā rajona izlasē. Pēc kāda laika izveidoju kolhoza komandu - kolhozs iegādājās motociklus, ziemas sezonās nodarbojāmies ar skijoringu,” atceras sportists un pastāsta, ka saņēmis apbalvojumus arī valsts mērogā.
Astoņdesmito gadu vidū M.Meisters organizēja Latvijas mēroga skijoringa sacensības, kas bija veltītas Starptautiskajai sieviešu dienai. Vairākus gadus bijis dažādu sporta pasākumu organizators. „Es vairs negribētu rīkot sacensības, jo ir sāpīgi, kad pēc pasākuma saņemu kritiku nevietā... Parasti visvairāk kaut kas nepatīk tieši tiem, kuri neko paši nav izdarījuši. Tas ir skumji, un paliek nepatīkama pēcgarša. Bet es ļaunu prātu neturu nekad,” atklāts ir M.Meisters. Šādas situācijas likušas arī nedaudz atkāpties no futbola pasaules. „Deviņdesmito gadu sākumā nodibinājām futbola klubu Alūksnē, bet tas neizdevās. Nevarējām atļauties braukt uz sacensībām, bieži pašam trenerim nācās maksāt... Tas bija skumji, un futbols nedaudz tika pamests. Tad pēc kāda laika jaunieši paši sāka zvanīt un pierādīja, ka vēlas atsākt treniņus. Arī pašam sports vienmēr sirdī bijis. No visa varu atteikties, tikai ne no sporta,” saka M.Meisters.
Katrā dzīves posmā klāt nākuši vairāki sporta veidi. „Esmu dzimis un audzis Karvā, kur paši izveidojām futbola laukumu. Ziemā spēlējām hokeju. Mums bija sacensības starp Rezaku un Karvu. Bija vairāki sporta entuziasti - tas bija jauks laiks,” atceras alūksnietis. Pirmais treneris Apes vidusskolā viņu trenēja tautas bumbā. Brauca pa visu Latviju un piedalījās sacensībās arī Igaunijā. Tolaik populāra bija rokasbumbas spēle. “Kad aizgāju mācīties uz Cēsīm, tur bija futbols, volejbols, basketbols un hokejs. Man visa dzīve saistīta ar sportu. Nav bijis tāda gada, kad nebūtu kāds sporta pasākums,” norāda M.Meisters un piebilst, ka ar šādu dzīves ritmu laiku atpūtai neizdodas atrast.

Turpinās no 1.lappuses

„Bet es nesūdzos - tas ir mans dzīvesveids, un sportā varu būt es pats,” saka treneris.

Neapstājas pie sasniegtā
Šis cilvēks nekad neapstājas, un bez sporta ir izmēģinātas arī citas lietas. „Dzīvoju Karvā, un kādu brīdi man bija nodarbošanās mājās - lauku tūrisms. Bija zivju dīķis, viesu mājiņa un pirts, bet tas nebija ilgtspējīgs bizness. Bija brīdis, kad bija grūti uzticēties cilvēkiem, jo bieži vien viņi atstāja nekārtību, kaut kas bieži tika salauzts. Es ieguldīju tajā visā daudz sava laika un enerģijas. Izdevumu bija vairāk nekā ienākumu, un es to pārtraucu,” stāsta M.Meisters. Bet viņš nekad neapstājas pie sasniegtā - ja kaut kas dzīvē neizdodas, nenolaiž rokas, dodas tālāk un mēģina kaut ko jaunu. „Ir bijis arī kokapstrādes uzņēmums, tas bija astoņdesmito gadu beigās. Vienīgais, uz ko varēju paļauties, bija tēvs, bet mūsu gatavotos darba galdus noraidīja Darba inspekcija, līdz ar to viss beidzās.”

Kolhoza dēļ netika uz
barikādēm
Alūksnietim bijuši darba piedāvājumi arī no Valmieras puses, bet M.Meisters ir uzticīgs Alūksnei, jo ir pilsētas patriots. Viņš zina, ka nekur nejustos tik labi kā šeit. Trenerim svarīga ir arī Latvija - gan kā dzimtene, gan kā valsts. „Es pats ļoti vēlējos braukt uz barikādēm, bet mani nepalaida no darba kolhozā. Biju ļoti satriekts par to, bet gāju un strādāju. Kolhoza priekšsēdētājs uzskatīja, ka darbi nevar apstāties. Daudzi ir saņēmuši dažādus apbalvojumus un pateicības par dalību barikādēs, bet arī es vēlējos tur būt... Toreiz domās biju ar visiem, bet atrados darbā,” ar skumjām atceras alūksnietis. Ir dažādi gājis, bet vienmēr un visur galvenais ir bijis sports. „Protams, manas aizrautības ar sportu un lielās aizņemtības dēļ ir cietusi ģimene. Bet man ir četri brīnišķīgi bērni un seši mazbērni! Man ir laimīga dzīve. Arī bērni ir iesaistīti sportā, jo viņiem dzīvē bijis piemērs no manis.  Esmu pateicīgs par visu, kas manā dzīvē bijis. Tagad jau 15 gadus esmu citās attiecībās, bet mani bērni un mazbērni man vienmēr būs svarīgi,” atklāts ir M.Meisters.

Spēcīgie „Pieneņpuikas”
Atceroties pagātni, nevar nepieminēt 2005.gadu, kad  bijusi ļoti laba futbola komanda. „Toreiz vecākā grupa Latvijas čempionāta kausu finālā, kur piedalījās ļoti daudz komandas, ieguva 3.vietu, un tas bija liels sasniegums. Pārsvarā bija lauku puiši, kuriem bija liels cīņas spars un izturība. Mēs trenējāmies piecus gadus, lai ko tādu sasniegtu. Tādu sasniegumu tagad atkārtot ir diezgan nereāli, ir jāpaiet diezgan ilgam laikam. Es novēlu jaunajam futbola trenerim Robertam Lejniekam spēku un izturību, lai viss izdotos, jo nekas jau nav neizdarāms - darbs, darbs un vēlreiz darbs,” cerīgs ir M.Meisters. Viņš uzsver - vajadzīgs labs vārtsargs un liela veiksme. “Arī toreiz mums bija labs vārtsargs. Komandas nosaukums bija „Pieneņpuikas”, ko puiši bija izdomājuši. Paši sev sagādāja dzeltenas formas - arī man tika uzdāvināts krekliņš ar manu uzvārdu. Tajā mirklī es biju ļoti aizkustināts”, atceras treneris un piebilst, ka jaunieši ir mainījušies. „Kādreiz bija izturīgāki puiši, tagad nedaudz slinkāki palikuši. Esmu ievērojis, ka jauniešiem nepatīk skriet, bet bez skriešanas nav ne ātruma, ne izturības. Visa pamatā ir skriešana. Futbolā vajadzīga liela izturība - tas pierādījies arī pēdējā laikā, kad pietrūkst spēka. Ja mums ir četras spēles, tad ceturtā tiek zaudēta izturības trūkuma dēļ,” stāsta alūksnietis, bet atzīst, ka kopumā jaunieši ir ļoti pozitīvi un par katru, kurš iet un trenējas, ir liels prieks.

Arī meitenes gūst panākumus
Varam lepoties arī ar M.Meistera trenēto meiteņu futbola komandu. „Sākumā drosmīgākās spēlēja kopā ar puišiem, bet tad sapratu, ka varam izveidot komandu - ir 17 meitenes. Aktivitāte no meitenēm ir diezgan liela. Aicinu visas, kurām ir vēlme sportot - visvairāk gaidām 2005. un 2006.gadā dzimušās. Ir bijušas mazāko vecumu grupas, kad puiši spēlē kopā ar meitenēm, bet mazie nevar kopā sadzīvot. Bieži vien puiši grib meitenēm izrādīt savu pārākumu, un beigās nekas neizdodas. Meitenēm tā tiek nodarīts pāri,” stāsta M.Meisters. Bet nav jau tikai futbols, ar ko treneris aizrauj jauniešus. Viņam ir arī florbola un basketbola komandas. „Pēdējais sporta veids, ko man iemācīja Sporta akadēmijā, ir florbols - ļoti dinamiska spēle, kas jauniešiem tagad patīk. Pavisam nesen apguvu arī frisbiju. Tas patīk skolās. Es neuzspiežu treniņos tikai futbolu - spēlējam dažādas spēles, arī tautas bumbu, kas pirmajām klasēm ir ļoti svarīgi,” stāsta treneris un uz jautājumu, kurš ir viņa mīļākais sporta veids, atbild, ka nav tāda sporta veida, kas viņam nepatiktu!
— Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Atjaunos muižas parku

    Biedrība “Alsviķu pagasta attīstībai un labklājībai” ir uzsākusi projekta “Alsviķu muižas parka atdzimšana” īstenošanu, ko finansiāli atbalsta...

  • Lauksaimniecība kā dzīvesveids 4

    Lauksaimniecība kā dzīvesveids

    (Turpinās no 1.lappuses)Drosme, uzņēmība un strādīgums - šie trīs vārdi visspilgtāk raksturo divus lauksaimniekus no Alūksnes novada piemājas...

  • Miniatūrām  iedvesmu rod mūzikā

    Miniatūrām iedvesmu rod mūzikā

    Jaunā rakstniece Elīna Gabrāne (26 gadi), kuras dzimtā vieta ir Gaujiena, izdevusi savu otro grāmatu – dzejprozas krājumu “Mūzikas lādīte”, veltot...

  • Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Alūksnes pilsētā svētku pasākumi notiks gan 3. un 4.maijā.“Valsts svētku svinības sāksim 3.maija...

  • Alūksnē - koru skate

    Svētdien, 22. aprīlī, pulksten 12.00 Alūksnes Kultūras centrā notiks Alūksnes, Gulbenes, Balvu koru apriņķa skate.“Ikviens kora mūzikas mīļotājs...

  • Visiem vietas nepietiek

    Visiem vietas nepietiek  2

    „Jūsu bērnam šobrīd vietas bērnudārzā nav, jāgaida rindā” – tie ir vārdi, kurus, tuvojoties vecumam, kad bērnam vajadzētu uzsākt gaitas pirmsskolas...

  • Drosmīgi un atklāti par TO

    Latviešu bestsellers – tādu apzīmējumu izpelnījies pagājušajā gadā izdotais romāns „Saplēstās mežģīnes”, kura autore ir Karīna Račko. Tas bija viņas...

  • Aizvada otro sabraukumu

    Kārtējās spēles aizvadītas Apes novada čempionātā florbolā. “Gaujiena”, kuras spēlētāju sastāvs ir viens no jaunākajiem čempionātā, pēcspēles...

  • Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skola aizvadītās nedēļas nogalē piedalījās džudo sacensībās Saldū – 9.Starptautiskajā džudo turnīrā...