Ar stekiem pret tankiem

Mobilo strēlnieku bataljona vēsturē Alūksnē 1993.gads iegājis kā vienības pirmais kaujas mācību un militāri profesionālās izaugsmes gads. Pirms tam - no 1992.gada 11.novembra līdz 31.decembrim - bijām bataljonu nodibinājuši, uzņēmuši mobilo strēlnieku pirmā iesaukuma 156 jaunkareivjus, sagatavojuši tos karavīra zvērestam, izstrādājuši bataljona attīstības koncepciju turpmākajiem diviem gadiem un bez starpgadījumiem noslēguši 1992.gadu.

Būt sagatavotiem
aizsardzībai
No 1993.gada 2.janvāra sākās bataljona attīstības koncepcijas spraiga un mērķtiecīga īstenošana, lai bataljons pēc iespējas īsākā laika posmā kļūtu par kaujas spējīgu vienību. Vadoties pēc šīs koncepcijas, ņemot vērā reālo militāri politisko un sociāli ekonomisko situāciju valstī, kā arī aizsardzības spēku vadības norādījumus kārtējam mācību gadam bruņotajos spēkos un mobilo strēlnieku bataljona attīstībai piešķirtos resursus, tika izstrādāta un izdota bataljona komandiera pavēle par vienības uzdevumiem 1993. mācību gadā. Šajā pavēlē, pamatojoties uz jaunizveidotās vienības stipro un vājo pušu analīzi, rūpīgi apsverot visus pastāvošos riskus un draudus, tika atspoguļotas bataljona reālās iespējas un noteikti konkrēti gada uzdevumi katrai apakšvienībai (rotām un dienestiem) un to vadītājiem (komandieriem un dienestu priekšniekiem).

Sasniegt trīs mēnešu laikā
Aizsardzības spēku vadība uzdeva mums un prasīja sasniegt mobilo strēlnieku minimāli nepieciešamo kaujas sagatavotības līmeni trīs mēnešu laikā ar mērķi bataljonu jau 1993.gada marta beigās iekļaut Valsts aizsardzības operatīvā plāna uzdevumu izpildē. Lai sasniegtu noteikto kaujas gatavības līmeni, nācās strādāt intensīvo projektu darba ritmā. Vajadzēja pielietot radošas darba organizācijas metodes un projekta pieeju, kas balstījās uz rūpīgu un vispusīgu vienības ārējās un iekšējās vides analīzi, problēmu apzināšanu un cēloņsakarību noteikšanu. Problēmu risinājumu nācās meklēt, ievērojot līdzekļu un iznākumu sakarību, izvēloties vispiemērotākos no tiem.

Noteikti konkrēti izpildes termiņi
Liela uzmanība tika pievērsta darbu plānošanai. Šajā jomā strādājām, nosakot veicamo aktivitāšu loģisko secību un to savstarpējo atkarību. Tika noteikti konkrēti izpildes termiņi un par realizāciju atbildīgās amatpersonas. Apspriežot aktuālus jautājumus, centāmies to darīt koleģiāli un saskaņojot sadarbību darba grupās. Regulāri plānotajos atskaites punktos veicām ieguldīto finanšu un citu resursu monitoringu, pielietojot skaidri izmērāmus darba rezultātu rādītājus un stingri kontrolējot, cik pamatoti un racionāli tiek ieguldīti resursi. Starta stāvoklis, galamērķi un ceļi, kā tos sasniegt, bija skaidri.

Sākām no nulles
Vienības stāvoklis 1993.gada janvārī raksturojās šādi: no bataljona štatā paredzētajiem 850 cilvēkiem reāli ierindā bija apmēram 200 karavīri, no tiem 80 % bija tikko armijā iesauktie jaunkareivji. Ieroču, bruņojuma, ekipējuma, kaujas mašīnu bataljona rīcībā nebija. Lai karavīri justos drošāk, pildot pienākumus diennakts norīkojumos, nakts patruļās un sardzes posteņos, viņiem tika izsniegti pašaizsardzībai metru gari steki, kas tika izgatavoti no divus centimetrus resna sakaru kabeļa gabaliem. Šie steki un pašu karavīru dūres tobrīd bija mūsu bataljona vienīgie ieroči. Tātad vienības kaujas spējas faktiski bija nulles līmenī. Ja neņemam vērā karavīru personiskos transporta līdzekļus, tad tādā pašā nulles līmenī bija arī vienības mobilitāte. No štatā paredzētajām aptuveni 120 kaujas un transporta mašīnām reāli autoparkā bija tikai viens kravas automobilis “ZIL-130” saimniecības darbu vajadzībām. Vienīgā pārvietošanās iespēja bija pārgājieni kājām, pie tam vēl ļoti sliktas kvalitātes armijas zābakos. Ārkārtas apstākļos, protams, mēs būtu izmantojuši privāto transportu.

Ķērāmies pie darba
Esošā stāvokļa analīze un resursu prognozes liecināja, ka līdz 1993.gada beigām bataljona nokomplektējums ar personālu varētu sasniegt līdz 30 % . Karavīru apbruņošanai tika solīti vieglie strēlnieku ieroči. Bija skaidrs, ka finanšu trūkuma dēļ bataljona sastāvā paredzētās kaujas atbalsta struktūrvienības, piemēram, smago mīnmetēju baterija, prettanku baterija, zenītbaterija un atbalsta ieroču vadi strēlnieku rotās 1993.gadā izveidotas un attīstītas nebūs. Nebija arī cerību saņemt strēlnieku rotu bruņojumā kaujas mašīnas vai bruņutransportierus. Par autotransporta nodrošinājumu atbildīgās Aizsardzības ministrijas amatpersonas solīja bataljonam sagādāt kaut kādus transporta automobiļus kaut kad 1993.gada otrajā pusgadā. Ja 14 kilometru attālumā no mums dislocētās austrumkaimiņvalsts armijas vienības bruņojumā bija kaujas mašīnas un tanki, tad mūsu rīcībā 1993.gada janvārī un februārī bija tikai paštaisīti steki, “molotova kokteiļi” un motivācija aizstāvēt savu valsti. Tāda bija mūsu bataljona starta pozīcija, mācību gadu uzsākot. Nekā traģiska tajā nesaskatījām. Ar optimismu un radošu iedvesmu ķērāmies pie darba.

Komandiera lēmums
Gatavojot pavēli pirmajam mācību gadam, pieņēmu lēmumu līdz 1993.gada beigām atbilstoši apstiprinātajam bataljona štatam ar rīcībā esošajiem spēkiem un resursiem izveidot, nokomplektēt un apmācīt četras struktūrvienības: strēlnieku rotu, apgādes un transporta rotu, bataljona štābu un štāba rotu. Noteicu visus karavīrus apmācīt un sagatavot kā vieglos kājniekus (jēgerus) kaujai ar vieglajiem strēlnieku ieročiem apdzīvotās vietās, šķēršļotā apvidū un mežā. Uzdevu iemācīt karavīriem, kā iekārtot sadzīvi lauka nometnēs un kā izdzīvot ekstremālos meteoroloģiskajos apstākļos. Strēlnieku mobilitāti liku nodrošināt ar autotransportu, slēpēm un velosipēdiem. Strēlnieku rotas kaujas gatavību uzdevu sasniegt apmierinošā līmenī līdz 1993.gada aprīlim, bet līdz mācību gada beigām panākt to jau labā līmenī.

Nodrošināta apakšvienību vadība
Mans nodoms bija no rīcībā esošajiem spēkiem izveidot un uzturēt pastāvīgā gatavībā ārkārtas situāciju gadījumiem divas taktiskās apakšvienības: pastiprinātu strēlnieku rotu 150-200 karavīru sastāvā autonomai darbībai operatīvā uzdevuma rajonā; “atbalsta komandu” 30-60 cilvēku sastāvā pastāvīgās dislokācijas vietas objektu apsardzībai un aizsardzībai Alūksnē, kā arī strēlnieku rotas vispusīgas apgādes nodrošināšanai un rezervei. Bez tam nolēmu izveidot stabilu un drošu bataljona vadības sistēmu un organizēt štāba darbu tā, lai būtu nodrošināta efektīva abu taktisko apakšvienību vadība un apgāde īpaši sarežģītos kaujas apstākļos, kaujas grupām atrodoties vairākās attālinātās no Alūksnes garnizona dislokācijas vietās.
Trīs prioritārie virzieni
Darbībai taktisko apakšvienību sastāvā visas štata rotas bija nepieciešams laikus sagatavot. Tāpēc štata rotu komandieriem tika uzdots regulāri vingrināties uzdevumu izpildē divu taktisko grupu sastāvā taktisko mācību laikā. Šīs pieejas rezultātā iegūtā pieredze ļoti noderēja vēlāk un veicināja bataljona veiksmīgu dalību Baltijas valstu armiju kopējās taktiskajās mācībās Igaunijā un Lietuvā 1994.gadā. No komandiera lēmuma izriet un ir skaidri saskatāmi trīs prioritārie darbības virzieni: mobilo strēlnieku kā vieglo kājnieku sagatavošana un viņu mobilitātes nodrošināšana; štāba nokomplektēšana un štāba darba sakārtošana; bataljona apgādes un saimniecības sistēmas izveidošana un funkcionēšanas nodrošināšana atbilstoši miera laika un ārkārtas situāciju apstākļiem.

Vajadzīgi kaujas spējīgi
mobilie strēlnieki
Mobilo strēlnieku apmācība, strēlnieku rotas kaujas saliedēšana un sagatavošana darbībai pastiprinātajā sastāvā kā mācību gada pirmā prioritāte tika uzdota strēlnieku rotas komandierim virsleitnantam Aivaram Vizulim. Viņa vadībā rotā divu mēnešu laikā tika pabeigts jaunkareivju pamatapmācības kurss un turpmāk veikta sagatavošana pēc vieglo kājnieku apmācības programmas. Kā strēlnieku vadu komandieri rotā darbojās leitnanti Andris Egle un Juris Matvejevs, virsniekvietnieki Māris Līcītis un Anatolijs Tiltanovs, virsseržanti Andris Baumanis un Normunds Rožkalns. Līdz kaujas ieroču saņemšanai šaušanas apmācības notika ar sporta ieročiem. Kaujas ieročus rota saņēma 1993.gada februārī. Tie bija Rumānijā ražotie kalašņikova tipa 7,62 mm kalibra automāti. Turpmāk nodarbības šaušanā notika arī ar tiem. Būtisku uzmanību veltījām snaiperu atlasei un sagatavošanai. Ieroču un šaušanas apmācībās kompetentu metodisko un tehnisko palīdzību vadu komandieriem sniedza bataljona bruņojuma dienesta priekšnieks leitnants Juris Meržans. Viņš atbildēja par šautuvēm un bija praktiskās šaušanas nodarbību vadītājs šautuvēs. Rokas granātu mums nebija. Juris Meržans instruēja un demonstrēja, kā izgatavot un pielietot paštaisītus degmaisījumus - “molotova kokteiļus”.

Rotas taktiskie vingrinājumi
Ziemas periodā karavīri apguva slēpošanu un pārvietošanās paņēmienus ar slēpēm kaujā. Šim mērķim bijām iegādājušies un sagatavojuši 60 komplektus armijas slēpju. Vasarā īpaša uzmanība tika pievērsta ilgstošām lauka taktiskajām mācībām ar 100 km gariem pārgājieniem. Tādas mācības 1993.gada vasaras periodā pastiprinātās strēlnieku rotas sastāvā notika divas reizes. Jūnijā karavīri devās piecu dienu lauka mācībās ar 100 km garu pārgājienu un apmeklēja Latvijas armijas vēsturisko nometnes vietu Litenē. Šo mācību laikā rota piedalījās arī apvidus pārmeklēšanā un pazudušas personas meklēšanā sadarbībā ar policiju. Jūlijā notika rotas taktiskie vingrinājumi izlūkošanā, aizsardzībā un manevrēšanā pierobežas zonā četru diennakšu garumā. Mācību gadam dotos uzdevumus strēlnieku rota izpildīja un pavēlē noteiktajos termiņos nepieciešamos kaujas sagatavotības un gatavības līmeņus sasniedza. 

Ar rūpēm par drošu
aizmuguri
Apgādes un transporta rotai komandiera leitnanta Aināra Ozoliņa vadībā tika uzdots mācīties un vingrināties uzdevumu risināšanā, kas bija saistīti ar mobilo strēlnieku kaujas grupu  materiālo un transporta nodrošināšanu operatīvās darbības rajonos, viņu vispusīgu apgādi un bataljona objektu apsardzi pastāvīgajā dislokācijas vietā. Vienlaikus Ainārs Ozoliņš pildīja arī bataljona autodienesta priekšnieka pienākumus. Rūpējoties par autodienesta attīstību, viņš organizēja bataljona autoparka un degvielas noliktavas iekārtošanu un veica pasākumus, lai bataljons pēc iespējas ātrāk iegūtu nepieciešamo mobilitāti. Apgādes un transporta rotas karavīri izremontēja un nodeva lietošanai bataljonā Zviedrijas dāvinātos 50 armijas velosipēdus, nodrošināja iegādāto un saņemto automobiļu kvalitatīvu remontu, tehnisko apskati un ekspluatāciju. Bataljona autoparks strauji paplašinājās. Mēs paši iegādājāmies vienu autobusu “KAVZ”, divus autobusus “LAZ”, autopacēlāju ar grozu, traktoru “JUMZ” ar kausu un lāpstu. Pavasarī no Aizsardzības ministrijas autodienesta saņēmām trīs automobiļus “ZIL-131”, bet rudenī vairākus Vācijā ražotos automobiļus “IFA” ar piekabēm.

Rotas atbildībā
Pēc veiktajiem remontdarbiem jau 1993.gada vasarā bataljonā esošā personāla mobilitāte ar autotransportu bija panākta pilnībā, bijām spējīgi nodrošināt pastiprinātās strēlnieku rotas diennakts manevru vismaz līdz 400 km. Autodienesta panākumus ar savu darbu veicināja transporta vada komandieris virsniekvietnieks Alvis Voits, pieredzējuši autovadītāji-profesionāļi, instruktori Aivars Aizupietis, Aleksandrs Pometuns, Igors Pavlovs, degvielas noliktavas priekšnieks, instruktors Leonids Voroņins. Daudz uzmanības un pūliņu rotas komandieris veltīja autovadītāju atlasei, mums īpaši nepieciešamo kategoriju C, D, C1E vadītāju sagatavošanai. Par rotas karavīru sadzīvi rūpējās rotas virsseržants Juris Sprudzāns. Viņš uzraudzīja arī darbus apavu un apģērba remontdarbnīcā, karavīru pirtī un veļas mazgātavā. Rotas atbildībā bija arī liels apjoms ēku remonta un dažādu citu saimnieciskas nozīmes darbu. Šos darbus organizēja un vadīja saimniecības vada komandieris virsseržants Nikolajs Zālītis un darba vada komandieris virsleitnants Artūrs Gruzdiņš.

Bez štāba un sakariem nav vadības
Pavasarī uzsākām stiprināt štābu kā bataljona vadības sistēmas svarīgāko sastāvdaļu. Vadības sistēmas atbalstam veidojām štāba rotu un apdzīvojām štāba ēku. Tas mūsu plānos bija iezīmēts kā otrais prioritārais darbības virziens. Bez nokomplektēta un sagatavota štāba vadības procesi bataljonā vairs nevarēja būt pietiekami efektīvi. Štāba darba organizācija bija steidzami jāsakārto pa funkcionālajiem sektoriem: personālvadība un lietvedība, informācija un iekšējā drošība, operatīvās darbības un apmācību plānošana, loģistiskā un medicīniskā nodrošināšana, ārējā sadarbība un sabiedriskās attiecības, informāciju tehnoloģijas un komunikācijas, finanšu vadība un grāmatvedība, komunālā saimniecība un ēku ekspluatācija.

Meklējam piemērotu
kandidatūru
Vispirms nokomplektējām svarīgāko dienestu vadošo sastāvu. Par finanšu dienesta priekšnieci amatā stājās kaprāle Valentīna Barkāne. Medicīnisko dienestu savā kompetencē pārņēma un, strādājot kopā ar ārsti Albīni Ktištali un feldšeri kaprāli Gintu Maželi, medpunktu profesionāli iekārtoja ārsts virsleitnants Nikolajs Gonšteins. Kā mantu dienesta priekšnieks sevi labi apliecināja leitnants Aivars Ratmanis. Pārtikas dienestu sekmīgi vadīja virsleitnants Jānis Priede. Bruņojuma dienestu attīstīja leitnants Juris Meržans. Sakaru dienesta priekšnieka pienākumus uzdevām pildīt kaprālim Helmutam Zariņam. Meklējam piemērotu kandidatūru vakantajam štāba priekšnieka amatam. Izvēlējāmies alūksnieti Inesi Ž. Viņam bija augstākā juridiskā izglītība un pabeigti rezerves virsnieku kursi. Inesis bija inteliģents un spējīgs puisis, varēja kļūt par perspektīvu štāba virsnieku. Taču pārbaudes laiku neizturēja, pieļāva nopietnu disciplīnas pārkāpumu un pēc divu mēnešu dienesta atgriezās civilajā dzīvē. Bataljona štāba un štāba rotas attīstība uz kādu laiku aizkavējās. Visas personāla lietas un štāba lietvedības kārtošana joprojām pilnībā palika kaprāles Astrīdas Ievednieces kompetencē. Viņa faktiski strādāja kā bataljona komandiera adjutante un biroja administratore.

Sākām veidot štāba sakaru mezglu
Lai nodrošinātu operatīvu sazināšanos starp bataljona apakšvienībām, objektiem un amatpersonām, sākām veidot štāba sakaru mezglu, kura iekārtošanu uzņēmās kaprālis Helmuts Zariņš. Modernu militāro tehnisko sakaru līdzekļu mūsu rīcībā nebija. Priekš ārējiem sakariem vienībai bija tikai viena “Lattelekom” sakaru līnija ar telefona aparātu komandiera kabinetā. Iekšējo sakaru sistēma karapilsētiņā bija sagrauta. Tās atjaunošanai vispirms bija nepieciešams komutators. To nopirkām no likvidēšanai nolemtās rajona lauksaimniecības pārvaldes. Sakarnieku grupa Helmuta Zariņa vadībā komutatoru uzstādīja, kabeļu galu mudžekli izdemolētajā sakaru mezglā atšifrēja un iekšējos sakarus starp objektiem karapilsētiņā atjaunoja. Bet sakaru jautājumos bija vēl daudz darāmā. Steidzami vajadzēja izveidot mobilo elektronisko sakaru sistēmu vadības nodrošināšanai kaujas apstākļos operatīvās darbības rajonos. Rāciju tobrīd mūsu rīcībā nebija.

Nepārtraukti uzraudzīt un kontrolēt
Štāba darba vispārīgā organizācija kopumā palika bataljona komandiera un viņa vietnieka majora Pētera Mičuļa atbildībā. Personīgi ķēros pie “Nolikuma par štāba darbu” izstrādes. Vajadzēja ar pavēli noteikt amatpersonu kompetences, informācijas un dokumentu aprites kārtību, reglamentēt štāba, dienestu, dežūrdaļas un štāba rotas darbību. Visa vadības procesa norisi un darbu gaitu svarīgi bija nepārtraukti uzraudzīt un kontrolēt. To darījām kopīgi ar majoru Pēteri Mičuli. Viņš bija tur, kur komandieris nevarēju būt klāt, disciplinēts, apzinīgs virsnieks un uzticams komandiera palīgs. Manā prombūtnē Pēteris Mičuls vienmēr korekti aizvietoja komandieri. Lai panāktu visu štāba funkciju pilnvērtīgu izpildi, 1993.gada jūnijā sākām štāba rotas formēšanu. Tās sastāvā iesākumā tika iekļautas trīs apakšvienības: komandanta vads, sakaru nodaļa un apvienotā izlūku un ķīmiķu nodaļa. Štāba rotas atbildībā bija nodota arī bataljona dežūrdaļa un sakaru mezgls. Par štāba rotas komandieri tika nozīmēts virsniekvietnieks Māris Līcītis, par rotas virsseržantu bija iecelts Normunds Rožkalns. Sakaru nodaļu vadīja kaprālis Helmuts Zariņš. Apvienotā izlūku un pretķīmiskās aizsardzības nodaļa tika uzticēta seržantam Aināram Grebūnam. Atceros viņu kā izdarīgu un ar pašiedvesmu apdāvinātu cilvēku.

“Pārsteiguma dāvana”
Kādu dienu Ainārs Grebūns ziņoja man, ka vienā no noliktavām atrasta 200 litru muca ar aizdomīgu šķidrumu. Viņš esot paostījis to un piedzīvojis belzienu kā ar veseri pa pieri. Gājām skatīties. Man drīz vien bija skaidrs, ka tas ir hlorpikrīns - indīga gaistoša viela, kuru pielietoja padomju armijā speciālās kamerās gāzmasku pārbaudei un karavīru apmācībām pretķīmiskajā aizsardzībā. Krievijas armijas vienība, aizejot no Alūksnes, mucu ar indi bija speciāli atstājusi pēctečiem kā “pārsteiguma dāvanu”. Par laimi mums visiem, no tās cieta vienīgi Aināra Grebūna deguns. Alūksniešiem toreiz nebija ne mazākās jausmas par to, kāda nelaime pilsētā varēja notikt un kādas nāvējošas briesmas bija novērstas. Pavēlēju novietot mucu drošā vietā sardzes postenī, stingri uzraudzīt un apsargāt. Hlorpikrīns atklātā apvidū varbūt ne pārāk efektīvs, toties slēgtās telpās ir ļoti bīstams ķīmiskais ierocis.

Nācās cītīgi mācīties
Interesantu risinājumu radām komandanta vadam. Šo struktūrvienību nokomplektējām ar karavīriem-muzikantiem, kuri turpmāk izveidoja bataljona pūtēju orķestri. Muzikantu komandas komandiera pienākumus sākumposmā pildīja un pūtēju orķestri vadīja obligātā dienesta instruktors kaprālis Andris Ķikusts. Bataljona pūtēju orķestris cieši sadarbojās ar Alūksnes Valsts ģimnāzijas orķestri skolotāja Sandora Līviņa vadībā. Mūzikas vada karavīri dziedāja arī skolotāju korī ”Atzele”, ar ko mēs lepojāmies, jo saņēmām par puišiem vislabākās atsauksmes no kora menedžeres Dzintras Zvejnieces. Štāba rotai uzdevumu bija daudz, pienākumi atbildīgi, tos vajadzēja apgūt. Tāpēc, lai kļūtu par rīcībspējīgu štāba atbalsta struktūrvienību, visiem rotas karavīriem vispirms nācās cītīgi mācīties.

Sakārtota dislokācijas vietas vide
Tādēļ ne mazāk svarīgs bija arī trešais darbības virziens – 40 ha lielās karapilsētiņas teritorijas sakopšana un uzturēšana kartībā, teritorijā esošo 50 ēku un būvju ekspluatācija un remonts, objekta infrastruktūras apsaimniekošana un attīstība, kurināmā un pārtikas produktu krājumu veidošana ziemas periodam, palīgsaimniecības (konditorejas ceha, cūku fermas, siltumnīcas) izveidošana maizes izstrādājumu, cūkgaļas un dārzeņu papildražošanai. Darbus šajā jomā organizēja un vadīja bataljona saimniecības priekšnieks virsseržants Uldis Puriņš, karapilsētiņas ēku ekspluatācijas dienesta priekšnieks virsseržants Aivars Meļņa un komunālās saimniecības vadītājs Donāts Vancāns. Saimniecisko darbu apjoms bija liels. Tos veicām pārsvarā pašu spēkiem. Galvenie darbu darītāji bija apgādes un transporta rotas saimniecības vada un darba vada karavīri, kuri strādāja virsleitnanta Artūra Gruzdiņa un virsseržanta Nikolaja Zālīša vadībā. Remontdarbu projektus un tāmes izstrādāja būvinženiere virsseržante Sarmīte Rozenberga.

Turpinājums nākamajā numurā!

— Ēriks Melnis,
militāro zinātņu doktors, atvaļināts pulkvedis, mobilo strēlnieku bataljona komandieris no 1992.gada 4.decembra līdz 1994.gada 4.augustam

Citu datumu laikraksti

  • “Pienenītē” daudz jaunumu

    “Pienenītē” daudz jaunumu

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte” jaunais mācību gads sācies ļoti darbīgi un radoši – tapušas ziedu un dārzeņu kompozīcijas,...

  • Kopīgi atzīmēs senioru dienu

    Alūksnes pensionāru biedrība “Sudrabs” sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību sestdien, 30.septembrī rīko svinīgu pasākumu par godu Starptautiskajai...

  • Izglītot – skolotāju Jauniņu  ģimenes aicinājums 7

    Izglītot – skolotāju Jauniņu ģimenes aicinājums

    (Turpinās no 1.lappuses)“Būt skolotājam jābūt dzīves aicinājumam. Ja nepatīk bērni vai skolotāja darbs, to nevar darīt,” ir pārliecināta alūksniešu...