Ar stekiem pret tankiem

Sākums 20.oktobra numurā.

Pirms remontdarbu uzsākšanas kazarmu ēkas 1993.gada vasarā apsekoja pieredzējis būvinženieris, latviešu virsnieks no ASV alūksnietis pulkvedis Gunārs Ķilpe. Viņa palīdzība un kompetentie slēdzieni par ēku stāvokli mums bija ļoti noderīgi.

Izdarīgs un prasmīgs
sagādnieks
Par saimniecības vajadzībām nepieciešamajām piegādēm rūpējās virsseržants Aivars Meļņa. Pirms stāšanās militārajā dienestā Aivars Meļņa bija Alūksnes namu pārvaldes priekšnieks. Viņš bija ne tikai zinošs un kompetents ēku ekspluatācijas jautājumos speciālists, bet arī ļoti izdarīgs un prasmīgs sagādnieks. Pārtikas produktu krājumu sagatavošanu organizēja un ražošanu palīgsaimniecībā uzraudzīja pārtikas dienesta priekšnieks virsleitnants Jānis Priede. Pateicoties saimniecības sektorā strādājušo virsnieku un instruktoru pūliņiem, līdz apkures sezonas sākumam 1993.gada rudenī bija izremontēta katlumāja un visas karapilsētiņas apkures sistēma, veikti nepieciešamie remontdarbi autonomajā ūdenstornī un ūdensvadā, izpildīti visi profilaktiskie darbi kanalizācijas sistēmā un attīrīšanas iekārtās. Bija izremontētas, atdzīvinātas un nodotas ekspluatēšanai kazarmu ēkas, štāba ēka, sporta halle, karavīru klubs, kafejnīca un pirts, iekārtotas pārtikas, mantu un munīcijas noliktavas, telpas medicīniskajam punktam un dienesta viesnīcai.

Par ēdiena kvalitāti un
atbilstību
Bataljona pārtikas noliktavās bija sagatavoti ziemas periodam nepieciešamie kartupeļu, skābētu kāpostu un svaigu dārzeņu krājumi. Pašu palīgsaimniecībā saražotā maize un citi produkti deva būtiskus naudas līdzekļu ietaupījumus, kurus varējām novirzīt karavīru ikdienas uztura uzlabošanai un svētku mielastu uzklāšanai. Karavīru uzturam tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Par ēdiena kvalitāti un tā atbilstību normām neatlaidīgi rūpējās pārtikas dienesta priekšnieks virsleitnants Jānis Priede, pieredzējis armijas pavārs-ēdnīcas priekšnieks Māris Ievednieks, pārtikas tehnoloģe instruktore Astra Lapseniete, šefpavāre instruktore Nadežda Kitāre, pavāres Ludmila Alksne un Nadežda Nagele. Karavīru uztura kvalitātes pārbaudes notika katru dienu. Tās veica medicīnas dienesta priekšnieks virsleitnants Nikolajs Gonšteins un bataljona operatīvais dežurants.

Negaidīti - skats uz Alūksnes ezeru
Saimniecības priekšniekam 1993.gada aprīlī pavēlēju demontēt neglīto žogu ap sporta laukumu. Tas traucēja brīvi piekļūt 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa vietai. Pēc žoga noņemšanas negaidīti atvērās skaists skats uz Alūksnes ezeru no Pleskavas ielas. Toreiz daudzi garāmbraucēji apstājās un sajūsmināti skatījās uz krāšņo dabas ainavu. Žogs daļēji bija būvēts no īpaši izturīgām tērauda aerodromu skrejceļu seguma plāksnēm. Demontētās plāksnes salikām noliktavā kā vērtīgu materiālu aizsargbūvju celtniecībai ārkārtas gadījumos. Bijām paredzējuši tās izmantot arī uzstādīšanai uz transporta automobiļiem, tā pārveidojot tos par bruņumašīnām.

Meža darbos iesaistītie
karavīri
Palīgsaimniecībā uz darba līguma pamata ar atalgojumu no pašu ieņēmumiem uzņēmīgi un prasmīgi strādāja cūkkope Irēna Ivanova, siltumnīcas strādnieks Gunārs Gercens, konditorejas cehā ļoti kvalitatīvu maizi un bulciņas karavīriem cepa Dace Skudra, karavīru kafejnīcu atvēra un tur saimniekoja Jānis un Elita Bērziņi. Pirmos sivēnus un dārgās sildlampas bataljona cūku fermai uzdāvināja Austra Pekša no savas saimniecības Naukšēnos. Visu konditorejas ceha aprīkojumu bataljons ieguva, konfiscējot nelikumīgi karapilsētiņas teritorijā atstāto “Vojentorg” īpašumu. Pieliekot klāt cilvēku iniciatīvu, uzņēmību, prasmes saimniekot, radošu izdomu un entuziasmu, palīgsaimniecība darbojās, ražošana notika un savu ieguldījumu bataljona apgādē deva. Ārkārtas situācijā mēs kādu laiku droši varējām iztikt ar pašu sagatavotajiem pārtikas krājumiem. Palīgsaimniecībā bijām iegādājušies cirsmu un pašu spēkiem sagatavojām malku apkurei, kā arī kokmateriālus galdniecības darbiem. Meža ciršana notika pieredzējuša mežizstrādes speciālista virsleitnanta Artūra Gruzdiņa vadībā. Meža darbos iesaistītie karavīri mācījās rīkoties ar motorzāģiem un apguva prasmes, kā pareizi gāzt kokus šķēršļu izveidošanai ārkārtas situācijās. Šīs prasmes nebija mazsvarīgas teritoriālās aizsardzības cīņai.

Būtiski garnizona dzīves notikumi
Aprīlī bataljonā ieradās Aizsardzības spēku komandieris pulkvedis Dainis Turlais. Atskaitījāmies par paveikto. Ar bataljona personāla darbu Aizsardzības spēku komandieris palika apmierināts. Bataljonu iekļāva Valsts aizsardzības operatīvajā plānā. Mēs saņēmām atbilstošu operatīvo uzdevumu. Mūs apciemoja latviešu virsnieki no ASV - pulkveži Koreckis, Jātnieks un Ķilpe. Pamazām attīstījās sakari un sadarbība ar rietumu latviešiem. Ar viņu palīdzību izveidojām trimdas rakstnieku daiļliteratūras fondu. Šo darbu veica bataljona bibliotekāre un angļu valodas skolotāja Vera Melne. Par mums sāka interesēties preses pārstāvji, mēs labprāt sadarbojāmies ar žurnālistiem, runājām par problēmām atklāti, atbildējām uz jautājumiem skaidri, bez politiskas lavierēšanas, “mundiera spodrināšanas” un “tukšu salmu kulšanas”. Sabiedrībai, nodokļu maksātājiem bija jāzina, kas notiek armijā un cik racionāli tiek tērēti valsts aizsardzībai paredzētie finanšu līdzekļi.

Izšķērdīgas rīcības fakti
Izšķērdīgas rīcības fakti bija, mēs par tiem neklusējām. Minēšu divus piemērus. Kāda firma “Alianse” pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma ražoja armijas vajadzībām zābakus no nekvalitatīvas ādas, šujot ar puspuvušiem diegiem, pavirši piestiprinot zoles ar naglām. Šie apavi bija pilnīgi nepiemēroti armijas prasībām, nederīgi gariem pārgājieniem un sliktiem laikapstākļiem. Pie lielas slodzes, lietū, dubļos un sniegā zābaki izmirka, sadalījās un izjuka, zoles atdalījās no zābaku purngaliem kā zviedzoši krokodili un ar naglām smagi traumēja karavīriem kājas. Sūdzības par šiem zābakiem vadībai uz augšu bija iesniegtas no vairākām vienībām. Atbildi saņēmām no kāda par valsts aizsardzības sektoru atbildīgā politiķa deputāta Silāra, kurš vienību komandieru sanāksmē izskaidroja, kā atplīsušās zoles var piesiet pie zābaka ar drāti. “Alianses” zābaku remonta problēmu mēs risinājām sadarbībā ar Edītes Lapiņas vadīto Alsviķu rehabilitācijas un arodapmācības centru. Tur tika mācīti kurpnieki un bija nepieciešami audzēkņu praktiskajām nodarbībām atbilstoši pasūtījumi. Domāju, mēs bijām viņiem piemēroti klienti, jo spējām piegādāt “mācību materiālu” groziem. Apavu remontu organizēja mantu dienesta priekšnieks leitnants Aivars Ratmanis kopā ar savu palīdzi kaprāli Ināru Cerbuli.

Sašutuši par kurināmo
Kāda cita firma pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma 1993.gada ziemā piegādāja bataljonam akmeņogles. Patiesībā tās nebija akmeņogles, bet ledū iesalušu akmeņogļu šķembu un zemes piku maisījuma gabali, pilnīgi nederīgi kurināšanai. Katlumājas operatori bija sašutuši par kurināmo. Tas nedega un bojāja katlus. Piegādes nāca ar kravas automobiļiem no 200 km attālās Rīgas par augstu cenu. Mēs atteicāmies no nekvalitatīvā kurināmā un turpmāk iepirkām paši daudz lētāk augstas kvalitātes antracītu no izdevīgāka piegādātāja. Ar ogļu problēmas risināšanu nodarbojās saimniecības priekšnieks, pieredzējis katlumāju speciālists virsseržants Uldis Puriņš. Tehniskās palīdzības kārtā akmeņogļu jautājuma risināšanā izpalīdzēja garnizonā izvietotās Krievijas armijas vienības komandieris.

Attiecības ar Krievijas armijas karavīriem
Krievijas armijas klātbūtne Alūksnē un bāzē Alsviķu pagasta Strautiņos 1993.gadā un vēlāk līdz 1994.gada septembrim bija realitāte, ar kuru mums nācās rēķināties, un mēs to ņēmām vērā ļoti nopietni. Mobilo strēlnieku bataljona komandieris vienlaikus bija arī Alūksnes garnizona priekšnieks. Strautiņos dislocētā karaspēka daļa “36796” atradās Alūksnes garnizona robežās. Tās virsnieki, praporščiki un virsdienestnieki dzīvoja Alūksnē, Torņa ielas mikrorajonā, tieši blakus mūsu vienības bāzei. Alūksnē dzīvoja arī apmēram 100 atvaļinātās Krievijas militārpersonas – rezervisti. Daudzi no viņiem strādāja Strautiņu bāzē. Atvaļinātās militārpersonas sastāvēja pensionāru organizācijā ar štābu priekšgalā, kurš, savukārt, bija pakļauts galvenajam štābam Rīgā kāda atvaļināta pulkveža Katkova vadībā. Ne visi militārie pensionāri bija lojāli Latvijas valstij. Mana ģimene dzīvoja vienā no Torņa ielas mājām 4.stāvā. Gandrīz visi dzīvokļi mūsu kāpņu telpā toreiz piederēja kaimiņvalsts aktīvajā dienestā esošajām vai bijušajām militārpersonām. Vairākkārt saņēmu brīdinājumus, ka krīzes situācijā man no sava dzīvokļa izkļūt neizdosies. Es to pietiekami labi sapratu arī pats. Lai izdzīvotu, vajadzēja būt modram, pastāvīgi labi informētam un vēlreiz modram.

Skaitījās motostrēlnieku pulks
Kā garnizona priekšnieks biju atbildīgs par likumības, režīma un militārās disciplīnas ievērošanu garnizonā neatkarīgi no karavīru valstiskās piederības. Šajā jautājumā ne bieži, bet pietiekami regulāri sazinājos ar Krievijas armijas vienības komandieri. Mēs abpusēji centāmies uzturēt labas attiecības. Mobilo strēlnieku bataljona operatīvais uzdevums bija saistīts ar Krievijas armijas personāla aktivitāšu novērošanu. Katru dienu bataljona karavīri šo uzdevumu pildīja, un pilnīgas informācijas iegūšanai tika izmantotas visas iespējas, tajā skaitā arī personīgie kontakti. Karaspēka daļa “36796” pēc dokumentiem skaitījās motostrēlnieku pulks. Reāli tā bija bataljona līmeņa taktiskā grupa, nokomplektēta ar 300 pieredzējušiem profesionālajiem karavīriem. Bruņojumā krievu motostrēlniekiem Strautiņos bija visi modernie strēlnieku ieroči, kājnieku kaujas mašīnas un pat četri tanki. Kaujas potenciālu starpība starp Krievijas armijas vienību Strautiņos un mūsu mobilo strēlnieku bataljonu Alūksnē bija liela. Taču attiecības starp vienībām kā komandieru, tā arī karavīru līmenī bija korektas un līdz Krievijas armijas vienības izvešanai nekādu konfliktu karavīru starpā nebija.

Slepena dislokācijas vieta
Mēs sadarbojāmies ne tikai militārās disciplīnas uzturēšanas jautājumos, bet arī dažās sadzīves un saimnieciskās lietās. Piemēram, vienreiz mēs izpalīdzējām un sniedzām neatliekamu palīdzību viņu vienības ārstei, kurai pēkšņi bija radušās lielas veselības problēmas. Citreiz izpalīdzējām ar informāciju, lai atklātu un novērstu ieroču tirdzniecības mēģinājumu. Savukārt viņi mums izpalīdzēja iegādāties kvalitatīvas akmeņogles un tentus kravas automobiļiem, konsultēja mūs par to, kā labāk sagatavot snaiperus, uzdāvināja snaiperu sagatavošanas rokasgrāmatu. Kāda būtu bijusi pušu rīcība bruņota konflikta situācijā, šodien varam tikai minēt. Saprotams, bijām domājuši par savu ar rumāņu patšautenēm, paštaisītajiem stekiem un “molotova kokteiļiem” bruņoto nelielo spēku savlaicīgu manevru uz drošu vietu ārkārtas situācijās, lai nenokļūtu pēkšņi un stulbi zem tankiem. Tāpēc bataljonam bija izvēlēta arī slepena dislokācijas vieta ārpus pilsētas Mārkalnes pagastā netālu no Lāzberģa muižas, apvidū ar labām aizsardzības, maskēšanās, izmitināšanas un manevrēšanas iespējām. Visi noslēpumi bija tikai un vienīgi bataljona komandiera zināšanā.

Parādes maršam: soļos - marš!
Ar 1993.gada novembri, iestājoties zemām gaisa temperatūrām un lietainiem laikapstākļiem, karavīru taktiskās apmācības arvien biežāk notika klasēs. Apavi vasaras mācību laikā bija novalkāti, arī lauka formas tērpi slapjdraņķim nebija piemēroti. Taču mācību gada galvenie uzdevumi bija izpildīti un nospraustie mērķi sasniegti. Mūsu mobilie strēlnieki vieglo kājnieku apmācības programmu bija apguvuši. Viņu mobilitāte ar autotransportu bija nodrošināta pilnībā. Bataljonā darbojās štābs un štāba rota, kas nodrošināja vadības procesu un funkcijas. Visu karapilsētiņas un vienības saimniecības bāzi bijām labi sagatavojuši ziemas ekspluatācijas periodam. Tuvojās lielie valsts svētki, bija pienācis laiks atskaitīties tautai, nodokļu maksātājiem par paveikto. Tāpēc pieņēmu lēmumu Latvijas Republikas proklamēšanas 75.gadadienā 18.novembrī parādīt alūksniešiem jaunizveidoto Aizsardzības spēku mobilo strēlnieku bataljonu parādē Alūksnes pilsētā. Tā bija bataljona personāla godalieta, pienācīgi prezentēt vienību un apliecināt, ka mums ir arī sava armija. Parādi organizējām pēc savas iniciatīvas.

Gatavojās rūpīgi un atbildīgi
Parādei visas apakšvienības gatavojās rūpīgi un atbildīgi. Tajā piedalījās strēlnieku rota virsleitnanta Aivara Vizuļa vadībā, štāba rota virsniekvietnieka Māra Līcīša vadībā, apgādes un transporta rota leitnanta Aināra Ozoliņa vadībā, kā arī apvienotais bataljona un ģimnāzijas pūtēju orķestris kaprāļa Andra Ķikusta un skolotāja Sandora Līviņa vadībā. Bataljons parādei bija nostādīts pilsētā uz Pils ielas pie baznīcas un universālveikala. Parādi pieņēma bataljona komandieris pulkvedis Ēriks Melnis pie Alūksnes pils. Par parādes komandieri bija nozīmēts majors Jānis Vizulis, kurš kopš rudens pildīja pienākumus štāba priekšnieka amatā. Strēlnieku rotas karavīri bija tērpti parādes formās un ķiverēs, ar ieročiem. Štāba rotu lauka formas tērpos prezentēja velosipēdistu vads virsniekvietnieka Māra Līcīša, virsseržanta Normunda Rožkalna un seržanta Aināra Grebūna vadībā. Demonstrējot vienības mobilitāti, mēs parādē rādījām bataljona autotransportu ar kravas kastēs uzstādītiem mīnmetējiem un to apkalpēm lauka formas tērpos un ekipējumā. Par autotransporta gatavību atbildēja transporta vada komandieris virsniekvietnieks Alvis Voits. Mīnmetējus bijām saņēmuši neilgi pirms svētkiem, to pielietošanu vēl vajadzēja apgūt.

Radīt alūksniešiem svētku noskaņojumu
Pēc īsas bataljona komandiera svētku uzrunas parādi atklāja strēlnieku vadu kolonnas, tiem sekoja riteņbraucēju vads un autotransporta kolonna ar mīnmetējiem. Parāde noslēdzās ar pūtēju orķestra gājienu. Pēc parādes turpat pie pils notika bataljona komandiera tikšanas ar iedzīvotājiem un preses pārstāvjiem. Skatītāju, kuri izrādīja interesi par bataljonu un bija atnākuši noskatīties parādi, bija daudz. Viņi stāvēja uz ietves no autoostas līdz pilij. Vēlā pēcpusdienā pie Alūksnes pils bataljona karavīru koris uzstājās ar priekšnesumiem un dziedāja patriotiskas latviešu karavīru dziesmas. Neizpalika arī svētku salūts no raķešpistolēm. Kora pasākumu pie pils organizēja un vadīja kultūras darba organizatore Ieva Malteniece. Viņas vadībā karavīri pēc svētkiem sagatavoja plašu pašdarbības priekšnesumu programmu Jaungada svinībām. Mēs vēlējāmies ar vienības parādi un karavīru kora priekšnesumiem pie Alūksnes pils radīt alūksniešiem svētku noskaņojumu. Spriežot pēc saņemtajām atsauksmēm, mums tas izdevās. Parādes norisi videofilmā iemūžināja instruktors Harijs Dobelnieks.

Piedalījās Ulda Veldres
pasākumos
Pēc parādes visiem karavīriem bija uzklāts skaisti noformēts un bagātīgs svētku pusdienu galds. Par to bija radoši padomājušas un parūpējušās pārtikas dienesta speciālistes Astra Lapseniete un Nadežda Kitare. Vienlaikus ar Latvijas Republikas proklamēšanas 75.gadadienu tika svinēta arī bataljona 1.jubileja. Sakarā ar vienības dibināšanu 10.novembrī tika atklāta bataljona vēstures istaba un notika jauniesaukto karavīru zvēresta pasākums, bet 11.novembrī mēs svinējām Lāčplēša svētkus un karavīri piedalījās Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāja Ulda Veldres organizētajos atceres pasākumos pie 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa vietas un brāļu kapos ar lāpu gājienu. Bija vispirms jāizlemj, kuru dienu pasludināt par svinamo vienības dzimšanas dienu, jo Aizsardzības ministra pavēle par bataljona dibināšanu tika izdota 11.novembrī, bet reāli karavīru pirmais iesaukums notika un bataljons formēties sāka 7.decembrī. Pieņēmu lēmumu bataljona 1.jubileju atzīmēt ar vairāku dienu pasākumiem 1993.gada 10., 11. un 18.novembrī, kā arī 7.decembrī. Bet, sākot ar 1994.gadu un turpmāk, to svinēt 11.novembrī vienlaikus ar Lāčplēša svētkiem.

Nekas nenotika bez viņu līdzdalības
Stāsts par bataljona attīstību nebūs pilnīgs, ja nedosim objektīvu vērtējumu obligātā militārā dienesta instruktoru un kareivju ieguldījumam. Šie karavīri sava 18 mēnešu garā dienesta laikā uzspēja paveikt liela apjoma darbus, izauga kā personības, nobrieda kā savas valsts pilsoņi un patrioti. Vienībā nekas nenotika bez viņu līdzdalības. Īpaši centīgi, atbildīgi un priekšzīmīgi savus karavīra pienākumus 1993.mācību gadā pildīja J.Adamovičs, S.Gorjakovs, E.Eisaks, J.Pavlovs, O.Grīslītis, V.Prauliņš, A.Krasnojarskis, A.Ķikusts, J.Matīss, K.Kļaviņš, J.Pauļuks, G.Maželis, J.Kuzmans, G.Vītols, J.Trušinskis, R.Šmits, G.Jespers, J.Cielava, A.Lubiņš, K.Šmels. Šie puiši kļuva par atzītiem līderiem starp karavīriem un veidoja vienības jaunākā komandējošā sastāva kodolu. Bet vispār - gods un slava visiem pirmā iesaukuma karavīriem! Viņi 1993.gadā bija bataljona izveides notikumu fokusā un visu aktivitāšu smaguma punktos.

Nepieļāva finanšu disciplīnas pārkāpumus
Atlikušo laiku pēc 18.novembra līdz gada beigām veltījām mācību gada noslēguma pasākumiem, karavīru ikgadējiem vai apbalvojumu atvaļinājumiem, kā arī kultūras un audzināšanas darbam. Gatavojām atskaites un pārskatus par 1993.gadā paveikto, sakārtojām materiālo vērtību uzskaiti, izstrādājām rīcības plānus 1994. mācību gadam, veicām finanšu un citu nepieciešamo materiālo līdzekļu aprēķinus, iesniedzām pieprasījumus nepieciešamo resursu nodrošināšanai jaunajam mācību gadam. Šajā laika posmā daudz darāmā bija finanšu un grāmatvedības sektoram kaprāles Valentīnas Barkānes vadībā. Viņa principiāli kontrolēja naudas plūsmu un nepieļāva nekādus finanšu disciplīnas pārkāpumus. Savukārt pateicoties grāmatvežu Intas Birznieces, Iras Vendiņas un Ināras Cerbules profesionalitātei, mums nebija haosa materiālo vērtību uzskaitē. Visas grāmatvedības atskaites tika sagatavotas korekti un laikus iesniegtas augstākstāvošajām instancēm.
 
Gada nogales svētku
svinēšana
1993.gadu pavadījām un 1994.gadu sagaidījām izremontētā, siltā un uz svētkiem gaumīgi noformētā karavīru klubā kopējā virsnieku, instruktoru un visu obligātā dienesta kareivju jautrā saviesīgā pasākumā pie našķu galdiņiem, ar karavīru pašdarbības priekšnesumiem un dejām. Uz šo vakaru puiši drīkstēja ielūgt pazīstamas meitenes no pilsētas. Gada nogalē bija arī pirmā vienības virsnieku un instruktoru Ziemassvētku balle. Bataljona pastāvīgā sastāva ieguldījumu vajadzēja korekti saskatīt, novērtēt un cilvēkus par darbu apbalvot. Viņu darba dienas bija garas un reti kad iekļāvās astoņās stundās. Bet atalgojums neliels: virsdienesta instruktoriem – 30-35 lati, jaunākajiem virsniekiem – 40-50 lati mēnesī. Karavīru atalgojums veidojās no amatalgas un piemaksas par uzturu, izdienu un dienesta pakāpi. Bataljona komandiera atalgojums (pulkvedis, 26 gadu izdiena) līdz nodokļu nomaksai bija 75 lati. Civilie darbinieki uz rokas saņēma 20-25 latus mēnesī – tikpat, cik privatizēto banku darbinieki stundā. Ar tādiem faktiem, notikumiem, lēmumiem un karavīru aktivitātēm manā atmiņā ir palicis mobilo strēlnieku bataljona pirmais dzīves gads.

Mobilo strēlnieku bataljona rīcībspējas
Stingri, godīgi un objektīvi vērtējot vienību, tā bija šādā stāvoklī: nokomplektējums ar personālu līdz 25 %; bataljona rīcībā bija viena labi sagatavota pilna kaujas sastāva vieglo kājnieku rota, nodrošināta ar autotransportu un pastiprināta ar vadības un apgādes apakšvienībām, spējīga darboties kā autonoma taktiska grupa un cīnīties teritoriālās aizsardzības kaujās patstāvīgi un ilgstoši jebkuros apvidus, diennakts un gadalaika apstākļos. Bataljona vadība un štābs bija sagatavoti un rīcībspējīgi visu vadības funkciju veikšanai pilnā apjomā miera laika apstākļos un daļēji ārkārtas situācijās. Bet štābs vēl nebija gatavs kaujas darbības plānošanai un visa, līdz 100 % nokomplektētā bataljona vadībai kaujā karalaika apstākļos.

Kaujas potenciāls nebija augsts
Bataljona tehniskie un saimniecības dienesti bija sagatavoti un spējīgi uzņemt, izmitināt un vispusīgi apgādāt visu bataljonu, nokomplektētu pilnā kaujas sastāvā līdz 100 %. Ņemot vērā mazskaitlīgo nokomplektējumu, pieticīgo bruņojumu un nodrošinājumu ar munīciju, nepietiekamo nodrošinājumu ar mobilajiem elektroniskajiem sakaru līdzekļiem, bataljona kaujas potenciāls 1993.gada beigās kopumā nebija augsts. Radītā vienība pēc visiem rādītājiem vēl būtiski atpalika no iecerētās. Bataljona turpmākā attīstība bija paredzēta 1994.gadā.

— Ēriks Melnis,
militāro zinātņu doktors, atvaļināts pulkvedis, mobilo strēlnieku bataljona komandieris no 1992.gada 4.decembra līdz 1994.gada 4.augustam

Citu datumu laikraksti