Arī pēc darba gaitām dzīve turpinās

Tāda ir kādreizējā SIA “Mākslīgās apsēklošanas stacija” direktore Edīte Ločmele. Viņas pārziņā bija Kalncempju, Strautiņu, Malienas, Annas, Mālupes, Jaunalūksnes un Mārkalnes pagasts. Mūsu tikšanās ar Edīti notiek darbdienas pēcpusdienā, kad viņa ir atnākusi uz veikalu iepirkties.

Pie vārda tikusi, pateicoties baletdejotājai
Edītes dzimtā vieta ir Malienas pagasta “Rutki”. Tur bijusi laba aura, visi mājas iemītnieki piedzīvojuši sirmu vecumu. Vecaistēvs sagaidījis 100 gadus, vecāmāte pie skaidras saprašanas mūžībā aizgājusi 105 gadu vecumā. Mamma šo zemi atstājusi 91 gada vecumā. Pēc horoskopa Edīte ir Strēlnieks, un tādu sevi arī izjūtot. Pie vārda tikusi, pateicoties baletdejotājai Edītei Beiferei. Māsa Ērika izmācījusies par skolotāju, bet viņai kopš mazām dienām tuvāk sirdij bijuši lauki, tāpēc arī izvēlējusies šādu profesiju.
Mājai ir bagāta vēsture. Savā laikā to no Ērmaņu muižas barona nopirka Edītes vecvectēvs, domādams par dzimtas veselību, nosauca to par “Rutkiem”. “Tiešām neviens arī neslimoja!” atceras Edīte.

Strādāja, lai skolai nopelnītu drēbes
Edīte pati uzskata, ka smagu darbu nav veikusi, tikai ecējusi, vezumus taisījusi, tas nav bijis grūti. “Skolu beidzu 1956.gadā. Pēc mācībām Liepnas vidusskolā aizgāju mācīties uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, to absolvēju 1972.gadā. Ar veterinārārsta diplomu kabatā atgriezos Alūksnes rajonā. Pirmā darbavieta bija padomju saimniecība “Mārkalne”, kur strādāju ar visu sirdi un dvēseli. Manu darbu novērtēja un pēc trīs gadiem pārcēla darbā uz veterināro slimnīcu, tajā nostrādāju desmit gadus,” atceras Edīte.
Viņas dzimtā izglītībai pievērsa lielu uzmanību. “Vecaimātei bija desmit bērni, tikai četriem no viņiem nebija augstākās izglītības. Pārējie izskolojās par skolotājiem un agronomiem. Mana mamma strādāja par bioloģijas skolotāju Malienas skolā. Pēc kara mammas brāļi palīdzēja, lai ar māsu varētu iegūt augstāko izglītību,” viņa atklāj.

Mānīgā kopdzīve
Viņas izredzētais Miķelis Ločmelis kopdzīvē izrādījies ne gluži tāds, kā būtu gribējies. Edīte pēc rakstura bijusi strauja, sabiedriska, bet Miķelis ar savu nesabiedriskumu kaitinājis. Abi sapratuši, ka labāk izšķirties, nekā vienam otru paciest un mānīt sevi, ka viss ir kārtībā.
Edīte uzskata sevi par tēva meitu. Kamēr strādājusi, vasarās uzturējusies “Rutkos”, arī ziemā bieži aizbraukusi apskatīties, iekurinājusi krāsni, lai ēka neizsalst. Tur atpūšoties no ikdienas steigas, vienmēr jutusi tēva klātbūtni - viņa gars stiprinājis.
Vēl Edīte ir pārliecināta, ka viņu dzimtu apsargājis spēcīgs sargeņģelis. Neviens zaglis tuvumā nav nācis, arī čūskas tuvumā nav rādījušās. Viņa, saimniekojot laukos, audzēja agros kartupeļus un priecājās, ka darbi iet no rokas. Kāpostos nekad nav iemetušies spradži. Tas gan esot vienas gudras tantītes nopelns, kura ieteikusi kāpostus vienmēr stādīt uz mājas pusi. Tiešām - galvas augušas griezdamās!

Vienmēr kustībā
“Katru dienu ar “Ņivu” iznāca nobraukt aptuveni 200 kilometrus. Toreiz abas ar kolēģi Ēriku Zviedrīti, braucot mājās, spriedām, ka līdz Rīgai esam tikušas, rīt jābrauc atpakaļ. Ceļi bija kā nu kurā pagastā. Visgrūtāk bija izbraukt posmā no Mārkalnes caur Visikumu. Uzticamā “Ņiva” veda cauri visiem dubļiem, sniegiem. Es saslimu, bet viņa kā puķe savu darbu veica teicami,” atceras Edīte.
Aktīvās darba gaitas viņa beidza 2008.gadā, piecus gadus vēl strādāja pa savu saimniecību. “Jau toreiz daudzi teica - ko es te raujos, lai pārdodu māju un dzīvoju Alūksnē. Tikai nezināju, kā bez darba dzīvošu. “Rutkos” jutos kā muižniece,” stāsta Edīte. “Beidzot tomēr piekāpos, jo ar vienu pensiju uzturēt laukus, dzīvokli pilsētā, mašīnu - tas nav pa kaulam. Tā manus laukus nopirka viens vietējais zemnieks. Atnācu uz pilsētu, un atkal bija zināmas bažas, ko es, cilvēks, kurš no bērna kājas pieradis pie zemes, darīšu bez darba. Iedomājoties vien, ka būs jāsēž istabā vai jāstaigā pa ielām, kļuva pavisam šķērma dūša. Tomēr esmu kustībā - staigāju katru dienu, jo kustēties vajag.”

Negaidītais piedāvājums
Ilgi bēdāties neiznāca. Kāda pazīstama sieviete piedāvāja Edītei gabaliņu no sava zemes pleķīša, jo viena vairs nav spējusi to apstrādāt. “Es biju pateicīga! No laukiem atvedu puķes, desmit upeņu spraudeņus, vēl draudzenēm iedevu, arī zemeņu stādus atvedu. Man savu ogu pietiek. Zeme man ir desmit soļus gara un trīs soļus plata. Tur vēl man aug sīpoli, salāti, dilles. Cita man nevajag. Šogad joka pēc siltumnīcā vēl iestādīju divus tomātu stādus. Vēlāk gan domāju, ka esmu uzņēmusies par daudz, jo ūdens taču bija jānes no mājas, bet es dzīvoju trešajā stāvā. Toties bija laba fizkultūra un tagad man pietiek savu tomātu un gurķu,” par darba augļiem priecājas Edīte.

Kritiski novērtē šos laikus
Ne tik priecīgi Edīte vērtē notikušās pārmaiņas mūsu valstī. “Ļoti slikti, ka visu uzreiz likvidēja, cilvēkus atstāja bez darba. Tagad galvenie darba vietu gādātāji ir zemnieki un uzņēmēji. Domāju, ka deputāti nesaprot vienkāršo tautu, sola solīšanas pēc: to izdarīsim, to panāksim. Kā var to izdarīt, ja valstij nav naudas? Tagad Latvija iet pretī savai simtgadei. Mani tā pompozā izrādīšanās kaitina. Būtu jau labi, ja cilvēki atgrieztos no ārzemēm, bet jāsaprot arī viņi. Tur labi pelna, daudzi nodibinājuši savas ģimenes. Ar varu nevienu nepiespiedīsi. Ja es būtu jauna, droši vien būtu aizbraukusi, sapelnītu labu pensiju. Ja tagad es saņemtu 350 eiro lielu pensiju, dzīvotu kā niere taukos! Pabalsti arī ir liela kļūda, jo nupat aug bezdarbnieki otrajā paaudzē. Es cienu stipra rakstura cilvēkus. Uzskatu, ka visos laikos cilvēks var izdzīvot. Ja cilvēks ir vesels, tad darbu var atrast, tikai smagi jāstrādā. Jābūt prasīgam pret sevi un citiem. Ir grūti, ja nav darba. Bet vienmēr to var atrast - kaut vai zemi rušināt,” spriež Edīte.

Izdzīvo ar diviem eiro dienā
“Pensija nekāda dižā nav. Kad vēl strādāju, tad saņēmu labu algu. Pēc 45 gadu darba stāža nesaņemu vēl iztikas minimumu, jo toreiz, kad gāju pensijā, vērā ņēma tikai darba stāžu. Agrāk dzīvoju ļoti labi, man nekā netrūka, tagad vairs tā nav, bet iztikt varu. Man ir labiekārtots divistabu dzīvoklis. Ziemā par komunālajiem maksājumiem izdodu kopā 150 eiro. Tur gan vēl klāt ir elektrība un maksa par telefonu. Lieku neko nepērku, bet to, ko gribu. Kad saņemu pensiju, to sadalu: ēšanai sarēķinu 2 eiro dienā, 40 eiro atlieku pārējiem izdevumiem. Abonēju abas avīzes. Nedzeru, nepīpēju. Dzērājus neciešu ne acu galā! Ja uzaicina uz kādu pasākumu, tad eju tikai tad, ja nav paredzēta dzeršana,” stāsta Edīte.
“Katru gadu braucu uz sanatoriju. Tā ir Baltkrievijas sanatorija, dārgi jau sanāk - par astoņām dienām nepilni 500 eiro. Naudu es sakrāju, protu to izdarīt. Piecus gadus esmu braukusi un katru gadu solos, ka vairāk nebraukšu. Tomēr, kad pienāk laiks, tā braucu. Tur esmu kā savs cilvēks - visas durvis man ir atvērtas. Nebraucu tik daudz ārstēties, kā vienkārši atpūsties citā vidē,” teic Edīte.

Brīvā laika nodarbes
“Tagad brīvajā laikā sadarbojos ar represēto klubu „Sarma’’, jo manu tēvu 1949.gadā kā dzimtenes nodevēju izsūtīja uz Sibīriju. Dzidrai Mazikai ir kvalitatīvas ekskursijas. Šogad nebraucu, jo visa nauda izgāja sanatorijai. Vēl Alūksnes pensionāru biedrībā “Sudrabs” esmu, uz turieni gan eju, ja mani interesē kāda lekcija. Skatos televīziju, gan tikai bezsatura filmas “Viņas melo labāk”, “Ugunsgrēks”. Man vienkārši patīk tās muļķības, ko tur rāda, jo dzīvē tā nenotiek. Skatos arī krievu kanālus. Tur rāda saturīgus šovus un interesantas veselības programmas, filmas kā no dzīves. Tās turku filmas nav mums domātas - pārāk skaisti viss izskatās. Lasu grāmatas. Vairāk “Lata romānus”, tos ņemu no pilsētas bibliotēkas, arī žurnālus. No vēsturiskajām divas reizes esmu izlasījusi Aleksandra Grīna grāmatu “Zemes atjaunotāji”. Ar patiesu interesi izlasīju Elīnas Zālītes “Agro rūsu”, tāda satura grāmatas man patīk. Kopā  ar draudzeni, kura dzīvo laukos, risinām krustvārdu mīklas - bez interneta palīdzības, pašas izdomājam pareizo atbildi. Patīk dziesmas, kādreiz pati dziedāju - akadēmijā un Mārkalnē. Iespēju robežās apmeklēju kultūras pasākumus pilsētā,” saka Edīte.

Bez rūgtuma un nožēlas
Edīte dusmas parasti neturot, ja kaut kas nepatīk, pasaka uzreiz. Problēmu nav, jo dzīvi nemēdz sarežģīt. Pieder pie tiem cilvēkiem, kuri nelaipo, bet sarunās ir tieši. Viņa ir prasīga pret sevi un citiem. Uzskata, ka cilvēkam jāmāk pašam tikt galā ar problēmām. Viņa dzīvo bez rūgtuma un nožēlas. “Esmu stingra rakstura un savā dzīvē neko neesmu nožēlojusi. Dzīvi pieņemu, kāda tā ir. Dzīvoju pēc viena izlasīta teiciena: lai ceļ vai cildina, to saņem vienlīdz gausi un nestrīdies ar nejēgām. Es dzīvoju šodienai un nebaidos no tā, kas notiks rīt, tam esmu izvēlējusies sava iemīļotā dzejnieka Omāra Haijama dzejas rindas:
“Tu nezini, rīts ko tev dos,
Esi laimīgs, nežēlo neko
Un negaidi itin nekā.
Tas, kam notikt ar tevi,
Ierakstīts grāmatā tai,
Kuru kā gadās pāršķirsta
Mūžības vējš.”
Tāda ir Edīte - joprojām stipra un nelokāma savā garā!

— Teksts un foto: Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Kolberģī izskanēs vasaras melodijas

    Kolberģī izskanēs vasaras melodijas

    Dāsna vasara, samtainas naktis pēc tveicīgām dienām. Debesis satumst, un parādās augusta zvaigznes, iespējams, pat zvaigžņu lietus. Nu ir visīstākais...

  • Baltijas ceļa atceres diena

    Alūksnē, Lielā Ezera ielas skvērā, 23.augustā notiks Baltijas ceļa atcerei veltīts pasākums. Ierasts, ka, atceroties šo Latvijas neatkarības...

  • Uz salidojumu aicina Alūksnes bērnudārza audzēkņus

    Alūksniete Zigrīda Sināte aicina uz sirsnīgu satikšanos kādreizējā Alūksnes pilsētas 1.bērnudārza audzēkņus, kuriem viņa ir bijusi audzinātāja laika...