Arnis

Šis stāsts ir par cilvēku, kuru daudzi pilsētiņas iedzīvotāji uzskatīja par dīvaini, jo dzīvoja viņš viens, viņa uzskati un rīcība krasi izcēlās pārējo vidū.

Šis stāsts ir par cilvēku, kuru daudzi pilsētiņas iedzīvotāji uzskatīja par dīvaini, jo dzīvoja viņš viens, viņa uzskati un rīcība krasi izcēlās pārējo vidū. Viņš caurām dienām varēja stāstīt anekdotes, skaitīt pantiņus un dziedāt. Tādējādi ar savu īpatnējo izturēšanos viņš bija pazīstams visā pilsētiņā, bet savas mājas apkārtnē bija sevišķa persona.
Vispirms par to, kā mēs kļuvām pazīstami. Pēc vecā paraduma mēdzu iet makšķerēt pie pāļiem. Dzīvoju centrā, tāpēc mans ceļš turp veda pa Vorošilova ielu uz leju, tad pa taciņu blakus upītei, kura ietek ezerā, pāri tiltiņam, garām Baložu parka ievām, cauri ezermalas bērzu birztalai, drīz jau biju pie sava mērķa - laipas.
Laiks bija brīnišķīgs, bezvējš, ļoti silts vakars. Ūdensrožu ziedi jau grasījās vērties ciet, jo saule laidās uz rietu. Birztalas ezera līcis bija kā nosēts ar ūdensrozēm, pārsvarā ar dzeltenajām. Baltās rozes bija redzamas vairāk pie Šlossaliņas un pretim Dobelnieku un Āboliņu mājām, tuvāk pie krasta.
Otrā pusē pie Jundžu mājām, kur ezera krasts laida līkumu tuvāk Tempļa kalnam, tur ūdensrožu baltums izgaisa skatienam. Ar patiku ieelpoju patīkamo dabas svaiguma aromātu un nodomāju - cik skaisti! Pārgāja pat vēlēšanās siet vaļā veco melno zvejnieka laivu. Varēja jau ņemt arī jauno, pelēko Jāņa Sormuļa laivu... Iemetu makšķeri turpat pie vecā koka tilta pāļiem. Ķērās maz, bet skaisti, lieli līņi. Kabatas stūrī sataustīju no iepriekšējās makšķerēšanas reizes sakaltušās maizes druskas un iemetu līņu vietā. Ķerās vēl labāk! Uz mirkli biju novērsis skatienu, bet pludiņš bija pazudis. Kur? Asi piecirtu un sapratu, ka āķis ieķēries tilta pālī. No uztraukuma nosvīdu. Ardievu, mans makšķeres āķis! Lai arī pārējām zivīm tas bija par lielu, taču līņiem tas bija kā radīts. Ko nu? Vilku ar spēku, aukla trūka pie āķa sējuma. Ar skumjām skatījos uz auklu un makšķeri. Savācu lomu un ātri vien biju mājās, pa ceļam neko neredzēdams un nedzirdēdams.
Nākamajā dienā mājas darbus paveicu agrāk, lai pēcpusdienā varētu doties uz ezeru. Makšķerei piesēju pēdējo āķi. Lai arī tas bija stipri par lielu, tomēr tas bija īsts āķis. Ap pulksten četriem jau biju pie laipas. Atsēju melno laivu un, ar garo kārti stumdamies, devos ezera līcī, vērodams dziļākās bedres, kas bija brīvas no ūdensrozēm. Tur lejā ganījās palieli zivju bari - asari, raudas, manīja aizbēgam arī pa līnim. Pie lielākās un dziļākās bedres apstājos, izmantodams garo kārti - noenkurojos. Zivis ķērās kā negudras, tad pārtrauca, domāju, laikam esmu izķēris, tāpēc devos uz nākamo vietu. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz biju nokļuvis pāļu tuvumā. Atcerējos vakardienas skaistos līņus, sameklēju vistreknāko slieku un iemetu makšķeri liktenīgajā vietā pie pāļa. Paņēma uzreiz, noteikti un pamatīgi, pludiņš lēnām nogrima dzelmē. Piecirtu. Un atkal - āķis bija pālī! Kad nav, tad nav! Spēcīgi vilku laukā. Aukla pārtrūka pašā makšķeres vidū, pludiņš ar skaļu plunkšķi iekrita ūdenī blakus laivai. Viss. Nu man āķu vairs nav. Tā es brīdī ar nosvīdušu pieri sēdēju un izmisumā raudzījos uz vietu, kur palika pēdējais āķis, ar cerīgu domu atkal to ieraudzīt. Bet tur uzpeldēja tikai sīki burbulīši, uznesdami dažas ūdenszāles.
Tad sadzirdēju man vērstu uzrunu: "Nu, kā ķeras?" Pametu skatienu uz runātāja pusi. Krastā pie manas laipas stāvēja vīrs ar saulē iedegušu seju, viņš vēlīgi smaidīja, rokas turēdams sava armijas formas tērpa kabatās. Tam galvā bija balta cepure, formas tērpa blūze bija balta, bet bikses zilas, tās zemāk rotāja saulē mirdzoši armijas stulmeņi. Formā tērptajam vīram viss bija skaidrs, jo visu viņš bija redzējis.
"Nebēdā neko," mulsi noteica formā tērptais. Man par lielu izbrīnu viņš noņēma cepuri, pagrieza to otrādi un, tuvu pie acīm pielicis, kaut ko centīgi lasīja laukā. Tad kautri noteica: "Ņem!" Un pasniedza man āķus, kas, dzidri skanēdami, sabira manā saujā. Cik laimīgs es jutos! Tie bija jauni, zili un melni nelieli makšķerāķi! Un veseli septiņi! Redzēdams manu prieku, vīrs kļuva drošāks un nosauca savu vārdu - Arnis.
Viņš īsumā izstāstīja savu biogrāfiju. Pirms pāris mēnešiem ticis iesaukts armijā, tad atlaists mājās. "Iedeva man virsnieka apģērbu, iedeva naudu ceļam un tagad esmu šeit, jo vakar es atbraucu," paskaidroja labsirdīgais vīrs. "Jā, un makšķerāķus es nopirku Rīgā, jo citur jau nav," viņš piebilda.
Lēnām gājām uz māju pusi. Arnis stāstīja armijā piedzīvoto. Es uzmanīgi klausījos, neizlaizdams neko no stāstītā. Ceļš mājup veda turpat, pa kuru biju nācis es, tikai ar nelielām izmaiņām. Šķērsojuši Vorošilova ielu, turpinājām iet gar upīti, līdz nonācām līdz Komjaunatnes ielai. Arnis pagriezās pa kreisi un ar roku parādīja savu māju.
" Nu labs ir, tagad es iešu, ja izdomā, tad atnāc ciemos," stāvēdams jau pie savas mājas stūra, noteica Arnis.
Viņa labsirdības un viesmīlības iedvesmots pēc pāris nedēļām devos viņu apraudzīt. Viņš dzīvoja Komjaunatnes ielas namiņā ar numuru 38.
Mājas dienvidu pusi Arnis izīrēja Karseļu ģimenei - Vilmai ar dēlu Ervīnu. Vienā mājiņas pusē dzīvoja pats. Mājai bija skaidu jumts, katram mājas galam savs sarkanu ķieģeļu skurstenis, kas prasījās pēc remonta. Arņa pusē bija viena paliela istabiņa, kas kalpoja arī par virtuvi. Pie plīts bija nolikts malkas klēpis, cirvis un neliela koka kaste, kurā saliktas bērza tāsis vieglākai plīts iekurināšanai. Atvērtajā cepeškrāsnī bija redzama panna ar tikko saceptām pāris gaļas šķēlēm un sīpoliem.
Saules pusē pie loga bija novietota dzelzs gulta ar vienkāršu segu un spilvenu, bet pie durvīm - salīkusi, no vecuma kļuvusi pelēka, lazdas makšķere. Pie sienas uz naglas karājas garš mētelis un divas cepures - ziemai un vasarai. Bēniņus Arnis neizmantoja, kaut gan durvis atradās virs ieejas viņa istabā. No neatminamiem laikiem tur gulēja vecs, ar jūras zālēm pildīts matracis ar dažiem caurumiem, kam redzami atsperu logi.
Logi mājai pavisam mazi, jo kā gan citādi arī pati būve nebija liela. Tās fasādi rotāja vienkāršs parupjš apmetums. Ielas pusē redzama numura zīme ar uzrakstu Alvaters, kas liecināja par senu izcelsmi. Arņa piemājas zeme sniedzās līdz upītei. Pagalmā atradās trīs malkas grēdas, viena piederēja Arnim, divas - Karseļu ģimenei. Blakus malkai dažas ābeles, bet vidū skaista burkānu dobe. Pretī Arņa istabas durvīm - dažus metrus tālāk bija žogs, aiz tā kaimiņu Dzegūžu māja. Tur pie kūts Dzegūžu māte silē kapāja biešu lapas savai govij, bet viņas dēls Artūrs, logu aizsedzis ar segu, palīdis zem palaga, klausījās "Amerikas balsi". Viņu pagalmā auga liels ozols, kas ar saviem varenajiem zariem radīja aizvēju, bet rudens pusē tas zemē nobēra zīļu kārtu, gatavodams garšīgu maltīti Dzegūžu cūkai. Otrpus upītei aiz Dzegūžu mājas dzīvoja Klasmaņu Andris, nu milzīgs makšķernieks. Dzegūžu mājas vārtiņiem pretī pāri ielai atradās pavisam maza mājiņa, kā saka vietējie - tik maza māja nekur nav redzēta. Rotaļu mājiņa ar rotaļu lodziņiem, bet viss tur tik skaisti un akurāti, spoži laistās logu rūtiņas ar balti krāsotiem rāmīšiem. Un iekšā - maza virtuvīte un divas istabiņas. Vienā dzīvoja Gunārs Metums ar māti, bet otrajā - skaista ģimnāziste. Blakus rotaļu mājiņai uz centra pusi atradās stalta divstāvu māja ar ieeju no pagalma puses. Tur - otrajā stāvā, dzīvoja bikšu šuvējs un "VEF" radio īpašnieks Rēders.
Paslēpies no vēja, dienvidu pusē uz soliņa sēž Arnis, "velk dūmu" un sapņaini veras pāri pļavai uz Jāņkalniņa pusi. Viņš gaida savus draugus skolēnus, kas drīz nāks no stundām pāri pļavmu Klasmaņu mājai, vairīdamies no niknā gaiļa. Tad Arnis viņiem stāstīs anekdotes un skaitīs pantiņus, varbūt arī uzdziedās, jo balss viņam ir neparasta, sevišķi tā patīk skolēniem. Zēni pantiņus iemācās ļoti īsā laikā, tik talantīgs skolotājs izrādās Arnis.
Beidzas dziedāšana, beidzas pantiņu skaitīšana. Arnis sameklē darba cimdus, paņem cirvi un aiziet uz darbu - skaldīt malku, par to dabūs naudu un siltu ēdienu. Tā viņš piepelnās ļoti bieži. Arī kaimiņiene Vilma šad tad viņam piedāvā ēdienu.
Arni satiku arvien retāk. Pēc trīs gadu prombūtnes atkal viņu satiku. Viņa augums bija salīcis, gaita kļuvusi smagnēja, viņš piekliboja. Seja izskatījās pelēka un nomākta. Jautāju, kas ir noticis, viņš atbildēja, pareizāk sakot - atrūca kaut ko nesaprotamu. Uzzināju, ka Arnis strādā par kurinātāju, reizēm lielā uzņēmumā pilsētas centrā, reizēm pirtī pie Kvēpīša ezera. Būdams viņa mājās, redzēju milzīgo nabadzību, Arnim nebija vairs nekā. Savā dzelzs gultā viņš vakaros devās pie miera neizģērbies. Arnis parādīja krāsainu fotogrāfiju, tur bija redzams sirms vīrs, stāvam pie sarkanu ķieģeļu savrupmājas, kas ieskauta baltām vīteņrozēm. "Tas ir mans tēvs Anglijā," paskaidroja Arnis. "Arī es tagad esmu viens savā tēva mājā, jo kaimiņi aizgāja," teica Arnis. Viņa skumjais skatiens vērās kaut kur laukumā pa logu, viņa dvēseli plosīja tikai viņam vien zināma sāpe.
Pēc daudziem gadiem uzzināju, ka Arnis apmeties pansionātā, bet pēc dažiem tur pavadītajiem gadiem pārcelts uz citu pansionātu un citā rajonā...
Arņa māja atrodas arvien turpat un līdzīgā izskatā kā agrāk. Tikai dzīvotāji tur ir citi. Jau sen Dzegūžu māte neskalo spaiņus piemājas upītē un Artūrs neklausās radio. Otrpus ielas divstāvu mājā vairs nedzird meistara Rēdera šujmašīnu un rotaļu mājiņas vietā redz uzartu lauku, kura malā vējā viļņojas smilgas.

Citu datumu laikraksti

  • Vajag mācēt neturēt ļaunu prātu

    No Mirdzas Plūšas plūst dzīvesspēks un vēlme katru rītu ieraudzīt sauli. Tas nekas, ka ķermeni skārusi ļauna slimība. Uzņēmīgā anneniete M.Plūša...

  • Vai liķieris ārstam ir korupcija?

    Sabiedrībā iestājies drūmo rudens vakaru un iesnu laiks. Kārtējo reizi Latvijas klimats pierāda, ka cilvēka imūnsistēma nav šķērslis dažādām...

  • Veic izmaiņas vidusskolas nolikumā

    Lai uzlabotu un precizētu Alūksnes vidusskolas nolikumu, pilsētas domes oktobra sēdē lēma par izmaiņām tajā. Nolikumā minēts, ka vidusskolas skolēnu...

  • Nezina, pa kuru laiku aizskrējusi dzīve

    Veclaicenietis Viktors Plaums zina, kāda vērtība ir smagam un grūtam darbam, cik salda garša ir maizes kumosam.Veclaicenietis Viktors Plaums zina,...

  • Mudina bērnus lasīt grāmatas

    Lai veicinātu bērnu lasītprieku un vēlmi apmeklēt Jaunalūksnes pagasta Kolberģa bibliotēku, tajā rīko interesantus lasīšanas maratonus.Lai veicinātu...

  • Kaķi un suņi vairs nedrīkst ceļot bez pasēm

    Suņu un kaķu īpašniekiem, kas kopā ar mīluli uz kādu Eiropas Savienības dalībvalsti dosies pēc 1.oktobra, uz robežas vajadzēs uzrādīt ne tikai savu,...