Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ārstēšanā arvien vairāk izmanto smilšu terapiju

Psihoterapeite Ingrīda Rateniece atzīst, ka psihoterapija ir pieprasīts ārstēšanas veids, jo nedēļā uz to nāk vidēji 27 pacienti un vairāki cilvēki gaida rindā.

Psihoterapeite Ingrīda Rateniece atzīst, ka psihoterapija ir pieprasīts ārstēšanas veids, jo nedēļā uz to nāk vidēji 27 pacienti un vairāki cilvēki gaida rindā. Viņa ar smilšu terapiju, kas ir viena no psiholoģisko procesu diagnostikas un ārstēšanas metodēm, Alūksnē strādā četrus gadus.
"Bērniem nav tik liels vārdu krājums, lai izteiktu savas izjūtas. Viņiem ir vieglāk tās izspēlēt caur simboliem. Smilšu terapija ir labs ārstēšanas veids, kas palīdz analizēt bērnu psihi. Tās laikā bērns arvien labāk sāk saprast, kas ar viņu notiek, un spēj runāt par problēmām. Kamēr bērns ir noslēdzies sevī, viņš ir bezpalīdzīgs. Smilšu terapija ir labs veids, kā bērniem, kas sasnieguši piecu gadu vecumu, un arī pieaugušajiem palīdzēt saprast, kas notiek viņu dzīvē un izzināt, kur rodas kļūda," stāsta I.Rateniece. Viņa uzskata, ka smilšu terapija kļūst arvien populārāka, jo cilvēki vairāk sāk domāt par to, kas viņi ir un kas notiek viņu dzīvē.
Terapija ilgst vairākus gadus
Sākumā smilšu terapijai ir paredzētas sešas diagnostikas nodarbības. "Labi, ja terapija var ilgt vairākus gadus, jo dažās stundās nevar visu uzzināt. Īsta terapija var sākties tikai otrajā gadā, jo pirms tam ir pierašanas laiks. Tikai tad, kad bērns uzticas un kļūst drošs, viņš smiltīs attēlo savas izjūtas," saka I. Rateniece.
Uz pirmo smilšu terapijas nodarbību ierodas tikai bērna vecāki, kas kopīgi ar psihoterapeiti pārrunā radušos problēmu ģimenē. Otrajā reizē vecāki jau nāk kopā ar bērnu. "Tā ir iepazīšanās nodarbība, lai bērns pierod un jūtas droši. Izrunājam problēmu, kādēļ bērns uz šejieni ir atvests. Pēc tam ir četras tikšanās tikai ar bērnu. Viņa veidotās smilšu figūras palīdz vēl labāk atklāt problēmu," akcentē I.Rateniece.
Smilšu terapijā izmanto 12 kategorijās sašķirotus priekšmetus, sausas un slapjas smiltis. Rotaļlietas ir mazas, lai pēc iespējas vairāk priekšmetu bērns varētu izvietot redzes leņķī. "Visi varas simboli, piemēram, lidmašīnas, ir no metāla, lai pēc iespējas vairāk līdzinātos īstiem lidaparātiem. Toties lielgabalu lādiņi ir no porcelāna, tā simbolizējot, cik uzmanīgam cilvēkam ir jābūt ar dusmām. Ir dažādas automašīnas, cilvēku, dzīvnieku tēli, no kuriem var izveidot ģimeni, piemēram, aita, auns un jēriņi. Ir koki, mājas, kuģi un ceļa aizsargbarjeras," skaidro psihoterapeite.
Ar bērnu ir jārunā par izjūtām
I. Rateniece norāda, ka katrai rotaļlietai piemīt vārdu nozīme. "Piemēram, bērns smiltīs izliek dažādus lāčus. Vieni ir mīlīgi un draudzējas ar bērniem, bet otri ir pacēlušies pakaļkājās un draudīgi rūc. Tas varētu simbolizēt bērna drošības izjūtu ģimenē, kur dažreiz tomēr kāds no vecākiem ir uzbrūkošs. Tulkot tikai simbolus nav jēgas. Svarīgi ir ar bērnu runāt par to, ko viņš ir domājis, izvēloties konkrētas figūras, par viņa izjūtām un domām, jo tikai tad var uzzināt patiesību. Ja bērns par problēmu nerunā, tad tomēr viņš to ir izspēlējis smiltīs un spēlē guvis apmierinājumu, tādējādi ir sevi ārstējis," saka I. Rateniece.
Viņa uzsver, ka vecākiem arī mājās bērnam vajadzētu ierīkot smilšu kasti un sarūpēt nelielas rotaļlietas, ar ko darboties. "Arī pieaugušajam ir patīkamas izjūtas, ar rokām rušinoties pa smiltīm. Būtu labi izveidot nelielu plauktu, kur bērns var rotaļlietas salikt. Vecāki var vērot bērna darbošanos un pēc tam to pārrunāt ar psihoterapeitu. Vissvarīgākais ir neiejaukties bērna spēlē un neuzņemties vadību. Mēs varam vien jautāt, ko viņš ar to domāja, ko konkrēta rotaļlieta domā, jūt. Kad mazais to ir izklāstījis, varam pajautāt, vai arī bērns kādreiz tā ir juties. Varbūt šīs sajūtas bērnam ir radījusi vecāku rīcība," saka I.Rateniece.
Fakti
1921.gadā psihologs Zigismunds Freids uzrakstīja psiholoģisku rakstu, kas ir uzskatāms par bērnu psihoterapijas aizsākumu.
Viņa darbu turpināja psihoanalītiķi Anna Freida, Melānija Kleina, Margareta Mālere un Džons Bolbijs.
Anglijas psihoanalītiķe M.Lauenfelde pēc 1. pasaules kara ievēroja, ka bērni smilšu kastē spēlē kara ainas. Tas lika secināt, ka šajā darbībā ir jēga, un tā atspoguļo bērnu izjūtas. Tas bija sākums smilšu terapijai, ka bērni smiltīs ar sīku rotaļlietu palīdzību projicē norises psihē.

Citu datumu laikraksti