Ārsts ar basketbolista gēniem

Uldis Jurciņš Alūksnē dzīvo jau 40 gadus. Uzreiz pēc mācību beigšanas viņu atsūtīja uz Alūksnes pusi strādāt par galveno ārstu un ķirurgu Apes slimnīcā, vēlāk darba gaitas turpinājās Alūksnes slimnīcā, kur U.Jurciņš nostrādājis daudzus gadus. Tomēr vien retais zina, ka izcilais ārsts ir slavenā  basketbolista Rūdolfa Jurciņa dēls. Šobrīd kinoteātros un tautas namos demonstrē jauno latviešu filmu “Sapņu komanda 1935”, kurā Rūdolfu atveido aktieris Mārcis Maņjakovs.
- Vai zinājāt par tēva basketbola gaitām?


- Zināju, mamma stāstīja. Līdz 1970.gadam par to runājām maz, jo nedrīkstēja, taču vēlāk mamma šo to atcerējās un izstāstīja. Protams, sīkumus, kā tur gājis, viņa izstāstīt nevarēja, jo toreiz mamma ar tēti vēl kopā nebija. Tētis sporta gaitas beidza 1937.gadā pēc otrā Eiropas čempionāta un ar mammu iepazinās tajā pašā gadā, strādājot Finanšu ministrijā. Pats tēti atceros maz, jo viņu arestēja, kad man bija tikai divarpus gadu. Atceros tikai fragmentus, to, ka viņš vienmēr bija korekti ģērbies – šlipsē un uzvalkā. Diemžēl pašam sporta gaitas nesanāca saistīt ar basketbolu. Treneris gan ieminējās, ka esmu slavena basketbolista dēls un arī man vajadzētu aizrauties ar šo sporta veidu, taču man pašam tuvāka likās vieglatlētika. Mana specialitāte bija vesera mešana. Diemžēl neviens ģimenē nav turpinājis izcilās tēta un vectēva basketbola gaitas. Jaunākais dēls beidza Sporta akadēmiju un pat uzrakstīja bakalaura darbu par vectēvu basketbola gaitām, bet pats basketbolu nespēlēja. Arī vecākais dēls ne.
- Kā vērtējat jauno filmu?
- Filmai bija plaša publicitāte gan filmēšanas laikā, gan pēc tam. Bez šaubām, bija interese noskatīties. Filma man patika. Zināju, ka tētis bija komandas kapteinis, taču filmā uzzināju, ka viņam ietekme komandā bijusi ļoti liela. Viņš vadīja un saturēja komandu. Tētis atainots ļoti precīzi. Tāds viņš arī bija – nekad priekšā nelīda. Nevaru spriest, vai fakti un notikumu ir atainoti pilnīgi precīzi, bet man gribas domāt, ka viss tiešām ir bijis, kā parādīts filmā. Protams, veidojot filmu, pieliek klāt kādu procentu intrigas un pārspīlējuma. Man gribētos aicināt ikvienu latvieti noskatīties šo filmu. Tā tomēr ir mūsu vēsture. Šie basketbolistu kaldinātie panākumi tādai mazai valstiņai kā Latvija bija augsts sasniegums. Es nemaz nešaubos, ka arī šobrīd daudzi nezina par tālaika lielāko notikumu, tāpēc jānoskatās filma. Jāteic, ka tādā griezumā līdz šim tālaika notikumus neviens nebija atspoguļojis. Ir daudz notikumu, par kuriem būtu vērts uzņemt filmas, piemēram, mans vectēvs no mātes puses bija pirmais Jūrniecības lietu departamenta vadītājs. Atceros, ka ap 1925.gadu Latvija no angļiem nopirka ledlauzi “Krišjānis Valdemārs”. Tajos laikos tas bija diezgan moderns kuģis un Latvija varēja lepoties visā Baltijā. Par šādu notikumu neviens neko nezina. Ir daudz notikumu, kuri prasa atspoguļojumu. Filmas jāturpina uzņemt. Ja vien veiktos labāk ar finansēm, filmu būtu daudz vairāk. Jaunajai paaudzei šis ir vienīgais veids, kā uzzināt par tālaika notikumiem.
- Filma ir par latviešu saliedētību un spēju strādāt komandā. Vai šobrīd mūsu sabiedrība ir saliedēta?
- Grūti teikt. Darba kolektīvos cilvēki noteikti ir saliedēti. Mēs savulaik slimnīcā turējāmies kopā ļoti labi. Lielu strīdu un domstarpību nebija. Sīki kašķi ir vienmēr un visur. Man jau liekas, ka šobrīd ir tāds laiks, kad katram pašam jācīnās par sevi. Neviens tavā vietā neko nedarīs, neko uz paplātes nepasniegs. Tas mazliet atstumj cilvēkus citu no cita. Taču tas nenozīmē, ka attiecīgās situācijās latvieši nespēj būt vienoti. Tik traki nav.
- Esat dzimis un audzis Rīgā, bet nonācāt Alūksnē. Kādi bija slimnīcā nostrādātie gadi?
- Alūksnē nonācu pēc studiju beigšanas Rīgas Medicīnas institūtā. Toreiz pastāvēja valsts sadale un biju piekritis pēc studijām doties strādāt uz Alūksni par anesteziologu. Situācija iekārtojās tā, ka sākumā sāku strādāt Apes slimnīcā par ķirurgu un galveno ārstu un tikai pēc četriem gadiem devos strādāt uz Alūksni. Darbam Alūksnē veltīju 28 gadus. Esmu iedzīvojies te, man patīk Alūksne. Patīk skaistā Alūksnes daba. Vasarā te dzīvot ir tīrā bauda!
Par šo laiku ir vienīgi pozitīvas atmiņas. Protams, gāja visādi. Šad tad nogāja greizi... Zināms “nopelns”, ka Alūksnes kapsēta ir tik plaša, ir arī mums. Tur neko nevar darīt. Toreiz operējām plašāk nekā šobrīd. Alūksnē strādāja daudz ievērojamu cilvēku, piemēram, profesors Eduards Žeidurs. Savā laikā bijām viens no pirmajiem lauku rajoniem, kur parādījās kompjūtertomogrāfija. Protams, aparāts nebija nekāds dižais, bet strādāt varēja. Mums bija arī viens no pirmajiem rentgena aparātiem ar televizora ekrānu. Ja salīdzina mūsdienu aparatūru ar tālaika – kā diena pret nakti.
- Kā tolaik tika organizēts darbs slimnīcā?
- Toreiz štatus un finanses slimnīcai piešķīra atkarībā no gultu skaita. Lai finansējums būtu daudzmaz normāls, gultu skaitam vajadzēja būt virs 200. Toreiz rāvāmies vai pušu, lai Alūksnē būtu tās 200 gultas. Vai reāli bija vajadzība pēc 200, grūti teikt. Deviņdesmitajos gados sākās pārmaiņas un līdz ar to bija arī grūtības ar finansējumu. Bijām spiesti samazināt gultu skaitu. Tad arī tas sasniedza reālu skaitu. Pēc tam jau notikumi vēlās kā lavīna un pārmaiņu bija daudz un lielas. Likvidēja rajona centrālās slimnīcas, palika tikai rajona slimnīcas. Tagad slimnīcu plānojums ir citādāks, kam arī pakārtots finansējums. Vairākus gadus bija cīņa, lai Alūksnē vispār saglabātu slimnīcu. Paldies Dievam, izdevās. Tas ir dakteres Marutas Kauliņas un visa slimnīcas kolektīva nopelns. Domāju, ka arī iedzīvotāju piketi darīja savu. Ir skaidrs, ka slimnīca pastāvēs, tagad ir tikai jautājums – vai varēs būt kā diennakts slimnīca, dienas vai kā citādāk. To nākotne rādīs. Taču ir skaidrs, ka slimnīcai Alūksnē ir jābūt! Savulaik bija tāds kritērijs – rajona slimnīcas saglabāja tur, kur līdz tuvākajai bija ne vairāk kā 40 kilometri. Tas nozīmēja, ka Gulbene un Balvi ir 45 kilometru attālumā, turklāt no Veclaicenes tie ir pat vairāk nekā 50 kilometri. Tātad Alūksnē slimnīcai ir jābūt.
Finansējuma slimnīcām trūka arī toreiz. Jā, šobrīd tas ir lielāks, bet arī vajadzību ir vairāk. Algas ir ievērojami lielākas, aparatūra dārgāka. Šobrīd mūsu slimnīcu glābj vienīgi Eiropas projektu naudas. Tādā aspektā skatoties, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir visnotaļ pozitīvs fakts.
- Vai ārstam tagad ir vieglāk strādāt?
- Gan jā, gan nē. Vieglāk tādā nozīmē, ka ir lielākas diagnostikas iespējas, līdz ar to var gan ātrāk, gan labāk atklāt saslimšanu, ir uzlabojušās ārstēšanas metodes. No otras puses – atbildība ir lielāka. Mūsu laikos cilvēks neko daudz nevarēja runāt pretī – ja teica, ka tā jādara, tad darīja. Tagad gluži tā nav. Šad tad viesojos slimnīcā, esmu redzējis aparatūru, bet pašam darbā atgriezties negribas. Beidzu strādāt 2004.gadā, un pārtraukums ir par lielu.
- Veselības ministre Ingrīda Circene domā veselības aprūpi saistīt ar nodokļu nomaksu.
- Šāds jautājums jau tika apspriests septiņdesmitajos gados. Toreiz klajā nāca fakti, ka jau Kārļa Ulmaņa laikos bijušas slimokases attiecīgi pa specialitātēm. Tātad tas princips par veselības apdrošināšanu jau ir toreiz pastāvējis. Šodien jautājums ir par to, vai cilvēkam jāmaksā vēl kaut kas papildus vai šī apdrošināšana nāks jau no šobrīd samaksātajiem nodokļiem. Ja jāmaksā papildus, tad nekas nesanāks. Jau tagad cilvēki neiet pie ārsta vai arī iet novēloti ar ielaistām slimībām. Tikko kā parādījās pacientu iemaksas, tā interese par veselību cilvēkam aprāvās. Kādreiz bija piespiedu profilaktiskie pasākumi, un Latvija savā laikā bija viena no pirmajām valstīm Padomju Savienībā, kur ieviesa sistēmu, ka ārsti brauca pie pacientiem un vispārējo veselības pārbaudi veica speciālās automašīnās. Lai kā arī bija, tomēr saslimšanas tika atklātas laikus. Nevar teikt, ka tagad cilvēki nerūpējas par savu veselību, vien dara to katrs savu iespēju robežās. Ir jau pamatoti domāt, ka pirmajā vietā ir darbs, bet, ja būs laba veselība, tad būs arī viss pārējais. Nevar noliegt, ka lielākā problēma ir tieši laukos. Varbūt varētu ieviest atkal sistēmu, ka ārsti brauc pie pacientiem, taču tam nav finansējuma. Tāpat laukos trūkst mediķu. Pamatnoteikums ir atalgojums. Apelēt pie apziņas un sirdsapziņas vajag, bet tas neko nemainīs, ja nebūs laba atalgojuma. Kādreiz jaunajiem speciālistam deva dzīvokli, tagad jācīnās katram pašam, kā var. Daudzi mediķi ir aizbraukuši strādāt un dzīvot uz citām valstīm. Tas nav patriotisma trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka tur par to pašu darbu saņem daudzreiz vairāk.
- Ko darāt šobrīd, kad esat pelnītā atpūtā?
- Darāmā vienmēr pietiek. Dzīvoju mājā, un tad jau darbu nekad netrūkst. Ziemā jātīra sniegs, pavasarī, vasarā un rudenī jāgādā par dārzu. Īpašu hobiju nav. Patīk dzīvot Alūksnē, esmu pieradis. Šad tad gan iedomājos, ka varbūt jāpārceļas dzīvot tuvāk Rīgai, jo bērni un mazbērni ir Rīgā. Gribas dzīvot tuvāk savējiem. 200 kilometri nav maz, un negribas vairs braukāt, vecums arī tomēr. No otras puses – te ir pašu rokām celta māja. Vecākais dēls Rūdolfs (tā nosaukts par godu vectēvam) ar sievu un meitu dzīvo Rīgas pusē un darbojas celtniecības nozarē, savukārt jaunākais dēls Ēriks ar sievu un diviem dēliem dzīvo Amerikā un strādā apdrošināšanas jomā. Diemžēl pie dēla Amerikā neesmu bijis. Žēl, ka dēls dzīvo tik tālu, bet tajā pašā laikā saprotu, ka te viņam tādu iespēju nebūtu.

Citu datumu laikraksti

  • Kā nekļūt par pūļa cilvēku?

    Domā ar savu galvu! Nelēksi taču akā, kad citi lec – tā pamāca vecāki, cenšoties pasargāt atvases no muļķīgas rīcības. Tikmēr rotaļa “Ādamam bij'...

  • Mājas aptieciņa “aug”

    Mājas aptieciņa draud pārvērsties par mazo laboratoriju – šāds novērojums rodas, noraugoties reklāmās, kas piedāvā medicīnas preces lietošanai...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne Lai nodrošinātu Bībeles muzeja darbību, kā arī kultūras vērtību – Bībeles seno eksemplāru - saglabāšanu un veicinātu tūrisma attīstību,...

  • Aktīvi piedalās skatēs

    Apes un Alūksnes novadu radošie kolektīvi virzās aizvien tālāk un aktīvi piedalās dažādās skatēs. Limbažos, Smiltenē un Valkā turpinās Vidzemes...

  • Alūksne īsumā

     Alūksne Policija jau informēja, ka 18.februārī pulksten 12.40 Latgales ielā pie mājas nr. 8 neatļautā vietā ielas braucamo daļu šķērsojusi...

  • Vai paliksim bez sabiedriskā transporta?

    Pasažieriem Vidzemes un Zemgales reģionā jau visai drīz var nākties samierināties ar vietējo reģionālo pārvadājumu samazināšanos – nesegto pagājušā...