Ārsts ar lielo burtu un smalku humora izjūtu

Vizītkarte
◆ Dzimis: 1960.gada 22.novembrī.
◆ Izglītība: augstākā.
◆ Nodarbošanās: traumatologs – ortopēds Alūksnes slimnīcā.
◆ Ģimene: sieva Ina, dēli Edgars (25) un Artūrs (20), meita Katrīna (6).
◆ Vaļasprieki: dziedāšana Alūksnes skolotāju korī “Atzele”.
◆ Moto: “Ja cilvēkam sāp, tad viņam jāpalīdz.”

“Tas darbs, ko viņš ikdienā dara, cik viņš ir uzmanīgs un pieklājīgs, ir pelnījis atzinību. Ārsts ar lielo burtu. Lai viņam pašam zelta veselība!” Ar šādiem patiesiem un sirsnīgiem vārdiem mūsu lasītāji raksturo traumatologu – ortopēdu Leonīdu Perevertailo, kurš jau gandrīz 30 gadus sevi un savas zināšanas nesavtīgi iegulda pacientu ārstēšanā Alūksnes slimnīcā.
Nesen viņš bija starp laureātiem “Gada balvai medicīnā 2013” nominācijā “Gada ārsts 2013”, ko pasniedz par apzinīgu un pašaizliedzīgu darbu pacientu veselības labā. Apbalvojuma moto ir: “Dodot gaismu sadegu”, ko pilnībā var attiecināt arī uz L.Perevertailo. Par ieteikšanu apbalvojumam gan viņš izsakās pieticīgi un atzīst: tas ir ikdienas darbs un nav nekas īpašs, jo katrs cilvēks savā darbavietā var veikt ļoti labu darbu.
“Tas ir mans darbs: strādāt labi, gūt gandarījumu un nest pacientiem veselību, cik nu tas ir iespējams. Protams, esmu pateicīgs pacientiem, kuri balsojuši. Uzskatu, ka viss Alūksnes slimnīcas kolektīvs ar sirdi un dvēseli nododas darbam, tādēļ mūs vajadzētu sumināt kā “Gada slimnīcu”. Kritiskajā brīdī Alūksnes slimnīca spēja pierādīt, ka esam šeit nepieciešami. Funkcionāri savos Rīgas kabinetos patvaļīgi lemj cilvēku likteņus – kuram dzīvot un kuram ne, jo toreiz tas bija ļoti nopietns jautājums par slimnīcas likvidēšanu. Visās attīstītās pasaules valstīs cenšas saglabāt esošo palīdzības līmeni tuvāk iedzīvotājam.”
- Kas mudināja pievērsties medicīnai?
- Man bija kā savulaik populārajā “Grindex” reklāmā - bērnībā daudz slimoju... Ārstējos pat Bērnu klīniskajā slimnīcā – toreiz šķita: būt ārstam, tas ir kaut kas ļoti īpašs, jo var palīdzēt cilvēkiem – man arī tādam gribējās kļūt. Skolas gados man bija labas sekmes matemātikā un fizikā, bet beigās iedvesmojos no brāļa, kurš arī vēlējās kļūt par mediķi, un iestājos Medicīnas institūtā. Studējot jau no otrā kursa sāku piestrādāt traumu slimnīcas traumpunktā, jo gribējās sākt darīt kaut ko praktisku un būt tuvāk pacientam, ne tikai mācīties teoriju. Sāku kā reģistrators, tad izaugu līdz medicīnas māsai, bet sestajā darba gadā dežurējošie ārsti jau uzticējās man pilnībā. Šie gadi manā dzīvē bija ļoti svarīgi - no tur sastaptajiem ārstiem esmu daudz iemācījies: sākot no kara laika ārstiem, kas tur dežurēja, līdz jaunajai ārstu paaudzei, tostarp profesoram Kalnbērza. Katram no ārstiem bija sava pieeja, stāja – man bija, ko salīdzināt, un strādājot pakāpeniski izkristalizējās savs viedoklis.
- Kā sākāt darba gaitas Alūksnes slimnīcā?
- Atbilstoši sadalei man, rīdziniekam, bija iespēja izvēlēties, kur strādāt – Liepājā vai Alūksnē. Toreiz dekāns un docents Zagorskis man ieteica: ja gribu kļūt par ķirurgu, lai braucot uz Alūksni, kur esot daktere Jansone, kura man visu iemācīšot! Es gan vairāk lūkojos uz Liepāju, bet – ja jau docents iesaka... Savu izvēli neesmu nožēlojis. Arī tagad valstī vajadzētu šādu principu – nedzirdu nevienu oponentu, kurš mani pārliecinātu, ka šābrīža demokrātija, ko piedāvā augstskolu absolventiem, ir attaisnota. Ja valsts finansē izglītību, tad valsts arī ir tiesīga lūgt atdot savu nodevu valstij – strādāt Latvijā vietā, kur tas patiesi nepieciešams, vienlaikus iedziļinoties savā profesijā. Tas dotu vairāk, nekā rezidentūra galvaspilsētā.
Alūksnē sāku strādāt par ķirurgu, mani uzreiz lika pie skalpeļa – jau otrajā dienā vajadzēja operēt traumētu liesu. Tā kā man patika traumatoloģija, pēc diviem gadiem aizsūtīja izglītoties četru mēnešu kursos traumatoloģijā pie profesora Žeidura. Pēc tam sāku strādāt par traumatologu. 1988.gadā aizbraucu uz Kurgānu Krievijā, kur pusgadu apguvu ārējās fiksācijas metodi. Tur  mācījos kopā ar vairākiem simtiem ārstu no visas Padomju Savienības – man tā bija iespēja kontaktēties ar Padomju Savienības traumatoloģijas eliti. 1991.gadā bija iespēja mācīties Amerikā pie profesora Keggi. Starp mazajām slimnīcām mēs Alūksnē pirmie Latvijā 1992.gadā uzsākām endoprotezēšanu. Bet centri nekad nav bijuši ieinteresēti, ka laukos kaut ko labu dara – mums neiedalīja finansējumu, tādēļ uz lielām protezēšanām vairs nepretendējam, bet traumas operējam un neatliekamās situācijās veicam arī endoprotezēšanu.
- Darba apstākļi gadu gaitā arī ir mainījušies. 
- To nevar salīdzināt. 30 gadu laikā Alūksnes slimnīcā izveidojies labs un spēcīgs kolektīvs, kas spēj nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī, ir arī atbilstošs tehniskais nodrošinājums. Mēs nepretendējam uz specifiskām operācijām, bet spējam nodrošināt pacientiem dzīvības funkcijas, to stabilizāciju, lai vajadzības gadījumā pārvestu turpmākai ārstēšanai uz vadošajiem centriem. Esam pieslēgti pie slimnīcas iekšējā interneta tīkla, ko citviet Latvijā vēl tikai cenšas ieviest – mums rentgena, kolonoskopijas uzņēmumi tiek noglabāti datu bāzē serverī, tos var aplūkot arī speciālisti citviet Latvijā un savstarpēji konsultēties, palīdzēt pacientam.
- Kuri darbā ir visjaukākie brīži, kuri – grūtākie?
- Kad pacientam ir labi, tad ir gandarījums. Ir brīži, kad pacients vēl nejūtas labi, bet tu kā ārsts jau zini – būs labi. Skumjākie brīži ir tad, kad nav darba (smejas)! Tas skan jocīgi, vai ne? Bet, ja ir diena, kad neesi operējis, jau šķieti nevajadzīgs... Ķirurģiskā aktivitāte ir gandrīz kā narkotika! Bet ķirurģija ir kolektīva darbs – tu neesi viens pats tas labais un superīgais, jo strādā kolektīvs, kur katrs vārds un kustība ir atstrādāti, visi saprotas pat bez vārdiem.
- Kā jūs raksturotu iedzīvotāju veselības stāvokli pašreiz un pirms gadiem 20?
- Diemžēl tas nav uzlabojies. To ietekmējuši divi aspekti: palielinās gados vecāku, medicīniski sarežģītāku pacientu īpatsvars, jo jaunā paaudze “pazūd” darbā uz ārzemēm vai aizbrauc mācīties.

“Ķirurģija ir kolektīva darbs – tu neesi viens pats tas labais un superīgais, jo strādā kolektīvs, kur katrs vārds un kustība ir atstrādāti.”
                         Leonīds Perevertailo

Otrs – nepamatoti aizmirsti ir padomju medicīnas pamatprincipi, kas bija pareizi. Ģimenes ārstu sistēma, ko izveidoja iecirkņa terapeitu vietā, nav vēl līdz galam attīstījusies un īsti nepilda savas funkcijas. No padomju medicīnas sistēmas ir daudz laba, ko atcerēties, piemēram, pacientu pieraksts atbilstoši iecirknim – kur tu dzīvo, tur tev arī ir ārsts. Toreiz bija regulāra un visaptveroša profilaktiskā izmeklēšana. Bija obligātā veselības pārbaude, kad braukājām ar fluorogrāfu pa visiem rajona feldšerpunktiem un izmeklējām visus iedzīvotājus – līdzi brauca arī dažādi speciālisti. Tas ļāva laikus konstatēt problēmas, veikt operācijas. Protams – būtiski, ka pacientam tas viss bija par brīvu. Tagad daudzus pacientus biedē ārstēšanās līdzdalības maksājums, kas Latvijā ir bezkaunīgi augsts – to vajadzētu valstij vairāk līdzfinansēt. Ceru, ka nākotnē to sakārtos.
- Cik daudz cilvēks var palīdzēt sev pats un cik – ārsts viņam?
- Pamatu pamats visam ir pats pacients – ārsts tikai parāda virzienu un ceļu, nedaudz ietekmē, bet ar savu atveseļošanu nodarbojas pats cilvēks. Viss sākas galvā. Ir pacienti, kuri izprot situāciju un tās risinājumu, ko ārsts viņam izskaidro, bet ir tādi, kuri tikai gaida brīnumzāles. Arī jautājumā par dziednieku palīdzēšanu slimību ārstēšanā atbilde ir cilvēka galvā – ja dziednieks spēj iedot ticību un pārliecību, tad rezultāts būs. Neesmu pret dziedniekiem, ja viņi spēj palīdzēt cilvēkiem, nomierināt. Ir dzīvē pierādījies, ka dziedniekiem ir ietekme pār rozi, lai gan tā ir infekcioza slimība.
- Kā veidojat attiecības ar saviem pacientiem?
- Savu darbu, attiecības ar pacientiem centos veidot bez nosacījumiem – tāpat kā mātes un bērna attiecībās nav nosacījumu. Ja pacients ir, viņa problēmas ir jārisina tūlīt un uzreiz. Tas arī ir moto: ja cilvēkam sāp, tad viņam jāpalīdz.
- Arī jūsu vecākais dēls ir izvēlējies mediķa profesiju.
- Tas bija brīnums – tur absolūti nav manas ietekmes. Par viņa izvēli uzzināju tikai pusgadu pirms ģimnāzijas absolvēšanas, kad viņš pats jau brauca uz kursiem Rīgā. Protams, es priecājos par dēla izvēli – galvenais, lai viņam tas patīk. Šobrīd gan nevaru no dēla vēl izmānīt, kādu specializāciju viņš izvēlēsies. Es ļoti vēlētos, lai tā būtu traumatoloģija un es varētu viņam nākotnē nodot savu mūža darbu.
Vecākiem nevajag ietekmēt savu bērnu izvēli nopietnu lēmumu pieņemšanā, bet vecākiem ir jābūt savai pozīcijai. Vecāku uzdevums ir sagatavot bērnu, lai viņš spēj pats domāt, izvērtēt un analizēt, jādod informācija un jāmāca orientēties tās plūsmā. Vecākiem ar savu dzīves un darba pieredzi jārāda piemērs bērniem. Apzinos, ikdienas rutīnā viņš ir redzējis, kāds ir mans darbs - liela prieka un laimes nav, jo tu visu laiku esi “uz telefona”. Arī viņa bērnībā kaut kas ir apsolīts, bet ne viss izpildīts, jo pēkšņi atkal jābrauc strādāt. Bet, kad atkal kopā tiekamies, ir liels prieks. Tas, ka ģimenē ir mediķis, no pārējiem ģimenes locekļiem prasa daudz, bet misija palīdzēt cilvēkiem stāv visam pāri.
- Kas dziedē jūsu dvēseli, kur gūstat sirdsmieru no ikdienas saspringtā darba?
- Ģimenē un mājās – tas ir vislabāk un priecīgāk. Pusaudžu gados dēli gribēja būt paši un par daudz ko pārliecināties, bet tagad, kad abi ir prom no mājām, nepaiet ne sestdiena, svētdiena, kad viens vai otrs, vai pat abi kopā brauc uz mājām. Viņos ir māju sajūta – tas ļoti priecē. Tāpat viņi gaida mūs ciemos, kad braucam uz Rīgu. Lielākais gandarījums ir ģimeniskās saites, kopā būšana.
Otrs atslodzes veids ir dziedāšana korī “Atzele” - tā ir kā otra dzīve, kur ir draugi, sarunas. Tur par savām profesijām nerunājam. Tā nav tikai dziedāšana, bet dzīvesveids. Koncerti, pasākumi, izbraukumi rada patīkamas atmiņas. Pozitīvākais, kas ir “Atzelē” - tur var pilnībā norobežoties no darba problēmām un gūt prieku no skaistas mūzikas. Turklāt koris jau nav tikai sev – ar dziedāšanu korī tu vari sniegt prieku citiem. Diemžēl grāmatu lasīšanai laika atliek ļoti maz, bet, kad sanāk, tad tā ir izklaides literatūra, jo skarbi emocionāli pārdzīvojumi neprasās, un bērnu grāmatas – pasakas Katrīnai.
- Jūsuprāt, cik liela nozīme cilvēka dzīvē ir humoram?
- Ļoti liela, jo tie ir atslābuma brīži, iespēja novērsties no samilzušām problēmām. Humors ir stresa profilakse! Man ļoti patīk labs humors un labi joki. Tas ir viens no aspektiem, kādēļ man patīk “Atzele”, jo arī tur ir smalks un laba līmeņa humors. Piemēru nav – tur humors dzirkstī nemitīgi un televīzijas humora šovi nestāv līdzās! Reizēm arī no krīzes situācijas ļoti smalki var iziet ar humoru. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Vai ekoloģiskajā Alūksnē taps kokogļu ražotne? 3

    Vai ekoloģiskajā Alūksnē taps kokogļu ražotne?  54

    Rīgā reģistrētā SIA „Carbon energy systems” iecerējusi Alūksnē īstenot projektu “Zaļā un inovatīvā kokogļu ražotne”, Rūpniecības ielā 2f izbūvējot...

  • Būs pirts sacensības

    Būs pirts sacensības

    1.martā visi pirts cienītāji aicināti uz Ilzenes pagastu, kur pirmo reizi notiks atraktīvas sacensības “No pirts uz pirti”. Neparasto orientēšanās...

  • Lielo iespēju zemē Ķīnā 3

    Lielo iespēju zemē Ķīnā

    Ar savu gribasspēku, mērķtiecību un neatlaidību alūksnietei Paulai Petrikalnei nesen bija iespēja piecus mēnešus dzīvot Ķīnā un mācīties ķīniešu...

  • Sočos rāda labāko

    Sočos rāda labāko

    Visas pasaules uzmanība šobrīd pievērsta Ziemas olimpiskajām spēlēm,Sočos. Abi biatlonisti no Alūksnes - Andrejs Rastorgujevs un Žanna Juškāne - jau...

  • Otro reizi uzvaru izcīna Alūksnes “Pelikāni”

    Otro reizi uzvaru izcīna Alūksnes “Pelikāni”

    Jau trešo gadu Ilzenes centrā “Dailes” notika Ilzenes ceļojošā kausa izcīņa florbolā, kuru otro reizi izcīnīja komanda “Pelikāni” no Alūksnes. Cīņā...

  • Palīdz senioriem

    Palīdz senioriem

    Malienas pamatskolā aizvadīta Labdarības nedēļa, paveicot daudz labu darbu. Šādi skolā jau trešo gadu notiek projektu nedēļa, mācot skolēniem...

  • Būs jauni noteikumi

    Būs jauni noteikumi  1

    Šobrīd top jauns nolikums par licencēto makšķerēšanu Alūksnes ezerā. Tajā paredzētas vairākas būtiskas izmaiņas, kas vērstas uz zivju resursu...

  • Mežā jācenšas saglabāt līdzsvaru

    Par šī gada dzīvnieku Latvijā ir izvēlēts pelēkais vilks. Sabiedrībā pret šo skaisto, spēcīgo un viltīgo plēsoņu ir pretrunīga attieksme, bet...

  • Afiša

    7.februārī ◆ 13.00 Alūksnes pilsētas tautas namā - „Valmieras Kinostudijas” izrāde bērniem „Madagaskara. Sākums!”.7.februārī ◆ 17.00 Annas kultūras...