Atgriežas un izaicina sevi

Jau trīs gadus Samanta Jolkina ir atgriezusies uz dzīvi Latvijā. Dzimusi Alūksnē, dzīvo Jaunalūksnes pagastā Kolberģī. Kā liela daļai Latvijas iedzīvotāju došanās uz ārzemēm bija variants, lai gūtu peļņu. Tā bijis arī Samantas ģimenē, tāpēc gandrīz 16 gadus meitene pavadīja Ziemeļīrijā, taču dzimtenes saknes ir iesakņojušās un dzelžaini tika nolemts atgriezties.

Peļņā uz Ziemeļīriju
Samanta Jolkina dzimusi 1991.gada 5.decembrī, dzīvo Kolberģī, tur arī uzaugusi un savus skaistākos bērnības mirkļus saista ar šo vietu. Mājas atrodas tuvu Alūksnes ezeram agrākajā dārzniecībā, kur audzētas puķes, pēc tam tomāti un gurķi. Tad Samantas ģimenē pienāca mirklis, kad bija jāgūst peļņa ārzemēs.
“Man palika 10 gadi, kad mamma aizbrauca strādāt uz Ziemeļīriju. Mēs ar tēti palikām Latvijā, bet sapratām, ka ģimenei jāturas kopā. Pēc 5.klases beigšanas mēs visi pārcēlāmies dzīvot uz Ziemeļīriju. Tur es gāju vidusskolā. Ja runājam par valodu un to, kā es to uztvēru kā bērns, tad man tas bija varen liels piedzīvojums, ar nepacietību gaidīju skolu un jaunos draugus. Vecākiem bija lielāks uztraukums nekā man. Man bija tāds prieks, ka braucu uz ārzemēm! Tas nekas, ka nebija ne jausmas, kas mani sagaida. Tur jau no 11 gadiem ir eksāmeni un no sākumskolām bērnus pārceļ uz vidusskolām. Tāpēc sanāca tā, ka pirmajā gadā biju jaunā skolā un arī pārējiem bērniem tā bija jauna skola, tas ļāva vieglāk iejusties starp bērniem. Grūtāk būtu, ja viņi visi jau cits citu pazītu, kad es ierastos. Protams, angļu valodu es nezināju, tāpēc man bija privātskolotājs. Sākumā bija grūti, bet pēc 6.klases, kad bija jākārto angļu valodas eksāmeni, pa gadu biju iemācījusies angļu valodu labāk nekā paši vietējie. Tajā laikā es biju vienīgā iebraucēja visā skolā. Pirmajā gadā tas bija interesanti, jo arī pilsētā mēs bijām pirmie latvieši. Es pabeidzu skolu un dzīvoju tur līdz 16 gadiem, un pēkšņi man vairs tur nepatika. Tomēr uz iebraucējiem skatās citādāk. Arī bērni palika nejaukāki. Tad es arī sapratu, ka gribu iet pati savu ceļu. Ļoti vēlējos mācīties tūrismu, bet vidusskola to nepiedāvāja. Mācījos vvidusskolā kopā ar profesiju tūrisma nozarē. Sapratu, ka ar to man nepietiek, un sāku studēt universitātē tūrisma vadību,” stāsta 27 gadus vecā Samanta.

Latvijā nav ko darīt
Līdz 16 gadu vecumam jauniete katru vasaru atgriezusies Latvijā un pavadījusi vasaras Kolberģī pie  vecmammas. “Tad es sapratu -  te nav ko darīt. Un uz Latviju vispār nebraucu. Kad mācījos universitātē, prakses laikā uz sešiem mēnešiem aizbraucu strādāt uz Maljorku, domāju, ka man būs jāstrādā kā administratorei, bet izrādījās, ka man jādarbojas kā animatoram. Tev vienkārši pasaka: jādejo horeografētas dejas, jāvada aktivitātes bērniem. Protams, sākumā mani pārņēma šoks, taču, uzdrīkstoties, pārvarot bailes, viss izdevās. Citu variantu jau nebija, jo uz pusgadu tu esi praksē, bija vienkārši jāpārkāpj sevi un jārīkojas. Pagāja seši mēneši, pabeidzu augstskolu un nevarēju izlemt, ko darīt tālāk - studēt vai vēl strādāt savā nozarē. Izlēmu vēl vienu sezonu nostrādāt, aizbraucu uz Grieķiju – Krētu. Septiņi mēneši Grieķijā, tad ziemas mēnešos biju Ziemeļīrijā, pastrādāju veikalā. Tad atkal aizbraucu uz Grieķiju. Atgriežoties mājās, sapratu, ka man vajag ko jaunu. Tā kā universitātē biju apguvusi mācības arī uz kruīza kuģiem, nolēmu pamēģināt arī to. Tajā laikā es tiku uz kuģa, kur bija 3500 darbinieku, 10 000 viesu, tāda mini Alūksne vienā lielā, garā kuģī. Tur es nostrādāju septiņus mēnešus. Uz kuģa man bija jāstrādā jomā, kas saistīta ar aktivitātēm, jāsagaida un jāpavada kuģa pasažierus. Bija ļoti daudz apmācību, lai zinātu, kas jādara dažādās krīzes situācijās. Strādāju visas dienas apmēram 14 stundas dienā, bez brīvdienām, septiņus mēnešus uz kuģa.”

Iepatikās “jaunā” Alūksne
Samanta ir apceļojusi 28 valstis, iemācījusies komunicēt ar cilvēkiem, ieguvusi jaunus draugus un emocijas, bet sapratusi arī to, ka darbs uz kuģa ir piemērots tiem cilvēkiem, kas dzīvē nevēlas ne attiecības, ne ģimeni. “Tāpēc izdomāju, ka paņemšu brīvu. 2015. gadā nolēmu atbraukt uz Alūksni, uz pilsētas svētkiem. Atbraucu, ļoti iepatikās tas, kā pilsēta attīstījusies, mainījusies, ir jauni objekti, ko apskatīt. Tā mans desmit dienu atvaļinājums ievilkās par mēneša atvaļinājumu Latvijā. Vēl oktobra beigās nolēmu, ka varētu dzimšanas dienu un Ziemassvētkus nosvinēt Latvijā, un tad 28. februārī aizbraucu uz Ziemeļīriju, paņēmu savas mantas un atgriezos Latvijā pavisam. Sāku meklēt darbu. Protams, sāku ar Rīgu, bet sapratu, ka tas nav mans. Vienmēr esmu teikusi: ja nebūs Alūksne, tad nebūs neviena cita vieta Latvijā. Tāpēc nolēmu, ka palikšu Alūksnē. Atradu darbu, kas ir attālināti no mājām. Palīdzu angļu kompānijai ar mašīnu rezervācijām. Tā es gadu nostrādāju, un radās savas intereses par īpašumiem, zemi, ka jāsāk domāt kaut ko radīt sev. Šobrīd mēģinu attīrīt Alūksnes ezera daļu, lai vieglāk ziemā iet makšķerēt un varbūt nākotnē izveidotu ko savu tūrisma jomā,” stāsta Samanta.

Būs policiste
Tagad viņa prāto, ka vajadzētu pamēģināt iekārtoties valsts darbā. “Šādu darbu strādājot, Latvijā dzīvojot, jūties finansiāli stabilāk un ir dažādas sociālās garantijas. Tāpēc vēlējos uzzināt, vai es varu tikt policijas koledžā. Bērnībā teicu, ka būšu policiste vai friziere. Redz, viena no vēlmēm būs piepildījusies, jo esmu nokārtojusi iestājeksāmenus un varēšu pilntiesīgi mācīties par policisti!  Jāmācās gadu, jāiziet divas prakses un varēšu doties strādāt uz savu vēlamo pilsētu, kas, protams, būs Alūksne. Tā kā skola Latvijā netika pabeigta, man bija jādodas uz Rēzekni, jākārto valsts valodas prasmes pārbaude, kur bija jāiegūst C1 līmenis, lai varētu strādāt valsts darbu. Par to es biju ļoti satraukusies, jo man nebija ne jausmas, kas mani sagaida. Ārzemēs runājām latviski, bet šad tad arī angliski, jo vieglāk bija noformulēt domu. Šad tad vēl joprojām ir grūti noformulēt teikumus un grūtības sagādā gramatika, bet pārbaudi nokārtoju,” viņa saka. 

Mājas ir mājas
“Esmu latviete un tagad jo īpaši jūtos kā latviete, jo esmu sākusi dejot tautiskās dejas. Ļoti patīk dejošana! Šogad pirmo reizi mūžā tiku uz Dziesmu un Deju svētkiem, kas bija fantastiski! Ja pirms tam neesi jutis patriotismu, tad tieši tur to var sajust. Tur to zosādu dabū ikviens! Tāpat caur Deju svētkiem mācījos Latvijas vēsturi. Ļoti vēlos, lai Latvija attīstās, lai cilvēki brauc atpakaļ. Mūsu labklājība nav atkarīga no viena cilvēka, bet gan no visa kopuma. Cilvēki varbūt ir pieraduši pie dzīvesveida ārzemēs, bet mājas ir mājas. Arī šeit ir iespējams dzīvot, darbs ir pieejams. Viss apstājas pie gribēšanas un darīšanas. Turklāt esmu pamanījusi, ka Latvijā cilvēki paliek arvien pozitīvāki un smaidīgāki,” pārdomās dalās Samanta.

— Linda Līdaka

Citu datumu laikraksti

  • Pilsētai svētkos

    Mūsu skaistā miera osta Alūksne atkal svin svētkus, pulcējot alūksniešus un novadniekus, ļaujot piedzīvot priecīgu atkalredzēšanos. Un mēs,...

  • Lepni par savu pilsētu

    Alūksne kļūst sirdij tuvāka ik dienu, un šī apjausma savu augstāko punktu sasniegs tieši pilsētas svētku laikā. Kas noticis kopš aizvadītajiem...

  • Alūksnes pilsētas svētkos būs satiksmes ierobežojumi

    Alūksnes pilsētas svētku dienās – no 3. līdz 5.augustam - Alūksnē būs satiksmes ierobežojumi. Ņemot vērā notiekošos pārbūves darbus, satiksmei ir...

  • Ērmaņu muižā būs Etnonakts

    Svinot Latvijas simtgadi un laikā, kad palikušas simts dienas līdz valsts dzimšanas dienai,  11.augustā daudzviet Latvijā notiks Latvijas simtgades...

  • Lustēs sešās Latvijas simtgades zaļumballēs

    Svinot Latvijas simtgadi un laikā, kad palikušas simts dienas līdz valsts dzimšanas dienai,  11.augustā daudzviet Latvijā notiks Latvijas simtgades...

  • Stiprie Ilzenē izaicina paši sevi 6

    Stiprie Ilzenē izaicina paši sevi

    Apvidus šķēršļu pārvarēšanas sacensības “Stipro skrējiens Ilzenē. Melnupes kauss” jau ir kļuvušas par tradīciju, kas noris astoto gadu un piesaista...