Atkal jauns sākums

Ir rīts. Atkal jauns sākums... Aiz loga spoži spīd saule, bet debesis ir gandrīz tikpat zilas kā vasarā. Ilgojoties ielūkojos kalendārā un skaitu, cik laika palicis līdz pavasara iestāšanās dienai - 20.martam.

Ir rīts. Atkal jauns sākums... Aiz loga spoži spīd saule, bet debesis ir gandrīz tikpat zilas kā vasarā. Ilgojoties ielūkojos kalendārā un skaitu, cik laika palicis līdz pavasara iestāšanās dienai - 20.martam.
Nākas atskārst, ka palicis pavisam maz, lai varētu vēl priecāties par sniega mātes spožajām un pūkainajām villainēm, par martam tik raksturīgajiem cīruļputeņiem, lai vēl bērnišķīgā bezbēdībā ar slēpēm traukto no lielā kalna un vakaros, kad saulīte paslēpjas aiz apvāršņa, izjust ziemas neatlaidīgo dabu. Lai arī šķiet, ka pavasaris vēl ir aiz kalniem un atliek tikai sapņot par tā iestāšanos, marts jau ir klāt. Drīz atsteigsies pavasaris ar dažādām reibinošām smaržām, ar izplaukušiem pumpuriem, ar pirmajiem pavasara ziediem un putniņu treļļiem. Bet cilvēki, pavasara smaržu apskurbuši, nezinās - skumt vai priecāties, ka laiks atkal ir aizsteidzies, ir pagājusi ziema un iestājies pavasaris. Atkal jauns sākums...
Daba dzīvo līdzi gadalaiku mijai. Arī cilvēka dzīvei ir savs ritums. Pats galvenais, ka mums ir ļauts par to parūpēties pašiem un ļaut tam ritēt tā, kā mēs to vēlamies. Vien jāatceras, ka dzīvojam lielajā, mainīgajā pasaulē, kura cilvēkam piedāvā iespējas un rada dažādas grūtības, kuras jāmēģina saskaņot ar vispārpieņemtajām vērtībām tā, lai tās nezustu, bet apmierināts justos gan cilvēks pats, gan arī sabiedrība. Vajag atcerēties, ka mēs esam ieradušies šai pasaulē, lai nepazustu starp pārējām cilvēciskajām būtnēm, bet atrastu savu vietu.
Dodoties uz darbu, vēroju pretimnākošos cilvēkus. Gribēju redzēt, vai vēl kāds tāpat kā es ir sajutis kaut kur gaisā virmojam pavasara silto elpu, vai cilvēku acīs ir manāms prieks par gaidāmajām pārmaiņām dabā, gribēju saprast, vai šajā pavasarīgajā rītā cilvēki jūtas apmierināti ar to, ko dara.
Man pretī nāca gan vairāki ikdienas raižu un grūtību pārņemti cilvēki, gan tādi, kas ar smaidu, priecīgo sejas izteiksmi un no dvēseles dzīlēm starojošu sirdssiltumu iedvesmo garāmgājējus, liekot arī viņiem pasmaidīt un saprast, ka nav vērts tik ļoti skumt par ikdienas grūtībām, bet jātver ikviens mirklis un jāmēģina kļūt laimīgam, sevišķi šobrīd, kad pārmaiņas dabā var kļūt par jauku iemeslu mainīt savu dzīvi un attieksmi pret to. Secināju, ka daudzi cilvēki cenšas iejukt starp citiem un ir tik neievērojami un pelēki kā pavasarī kūstošais sniegs, citi savukārt izturas tik pašpārliecināti, ka gribas aizņemties no viņiem kādu šīs pašpārliecinātības mazumiņu sarežģītām dzīves situācijām. Cilvēku vērošana man neļauj sevi pazaudēt, bieži vien, vērojot cilvēkus un viņu rīcību, varam sevī pamanīt ko tādu, kam nekad neesam pievērsuši uzmanību. Mūsdienu straujajā laika ritējumā pietrūkst laika, lai izvērtētu sevi, savu rīcību, atskārstu, ka katrs ar kaut ko atšķiramies no citiem un katrs esam vislabākais, kaut vai tikai tāpēc, ka tāds kā es zemes virsū esmu vienīgais.

Citu datumu laikraksti