Vakaros šad tad pāršķirstu vecas grāmatas. Ģimenē tās sen izlasītas, interesantākās dotas arī draugiem.
Vakaros šad tad pāršķirstu vecas grāmatas. Ģimenē tās sen izlasītas, interesantākās dotas arī draugiem.
Pārlapojot stāstus un romānus, nereti ieraugu vairākus pasvītrojumus. Kādreiz saistošākās un sirdij tuvākās domas, izteicienus pasvītrojusi mamma, tētis, māsa, paziņas, arī es.
Tagad, kad rakstītā saturs zināms, lielāku uzmanību pievēršu šiem pasvītrojumiem. Esmu atzīmējis interesantus paradoksus, dažkārt kādu izteicienu tikai tādēļ, ka tas ir skanīgs. Daudz pasvītrojumu Hermaņa Heses grāmatās par indiešu filozofiju. Mana kādreizējā aizraušanās, par kuru tagad interese zudusi. Citās grāmatās pasvītrojumi zem dabā atklātām patiesībām, kuru ievērošana palīdz labāk dzīvot. Nav atstātas nepamanītas talantīgu rakstnieku domas par dvēseles pārdzīvojumiem, par sāpēm un to nozīmi rakstura norūdīšanā. Par ērkšķiem dzīvē, bez kuru dūrieniem nevar ieraudzīt zvaigznes.
Katrs pasvītrojis kaut ko mīļu, tuvu sirdij. Rūpīgāk pārlasot, atklāju, kādēļ viens vai otrs no tuviniekiem grūtā brīdī ir pratis pateikt īstos vārdus, kas ļāvuši pārvarēt bēdas, kādēļ dažiem paziņām izdevies sasniegt iecerēto un iegūt cilvēku uzticību. Ne jau tādēļ, ka viņi tikai pasvītrojuši citātus par godīgumu un sirdsapziņu kā galveno cilvēka iekšējo bagātību, bet tādēļ, ka viņi pēc grāmatās ierakstītajām atziņām dzīvojuši un vēlāk, atrodot literatūrā pausto uzskatu sakritību ar rīcību ikdienā, atzīmējuši izlasīto.
Pasvītrojumi liecina par tuvu cilvēku iekšējo pasauli, par viņu garīgajām vērtībām. Tie ir atklājumi, kam dienu steigā esmu paskrējis garām, tos neievērojot un neiedziļinoties otra jūtās. Atzīmes vecu grāmatu malās izgaismo iekšējās izaugsmes ceļu. Manī un apkārtējos. Tagad, lasot, ko esmu pasvītrojis pirms desmit divdesmit gadiem, redzu gan naivumu, gan nesakārtotību. Bieži aizrāvis ārišķīgi spožs citāts bez dziļākas jēgas, ko licis pasvītrot jaunības patoss, demonstratīvisms. Nezinu, kura - mamma vai māsa -pavisam senās grāmatās pasvītrojušas dzejas rindas par traukšanos pretim tālēm, bet vēlāk ieraugu Raiņa «Zelta zirgā» atzīmētas rindas: «Laipni smaidi nav priekš tevis, cilā savu sirdi, cilā!" Arī izaugsmes rādītājs. Grāmatas nolieku plauktā un paskatos uz tām. Tur viņi - man tuvie - ir vairāk saprasti, vairāk atrasti.
