Atklātais reperis Gustavo

“Re, kur sniedzas mans saprāts, bieži esmu pārāk atklāts. Kad es nezinu - es lasu. Kad man niez - es kasu. Tad, kad esmu spiests - es draudu. Kad man sāp - es bļauju. Tāpat kā daudzi.” Tā saka Gustavo savā dziesmā “Nē un nē”.

"Re, kur sniedzas mans saprāts, bieži esmu pārāk atklāts. Kad es nezinu - es lasu. Kad man niez - es kasu. Tad, kad esmu spiests - es draudu. Kad man sāp - es bļauju. Tāpat kā daudzi." Tā saka Gustavo savā dziesmā "Nē un nē".
Tikpat atklāts kā savās dziesmās Gustavo ir arī dzīvē. Runāt ar viņu ir viegli un interesanti, nopietnas atbildes mijas ar jokiem, smiekliem un
R-vja (Gustavo drauga, arī repera) komentāriem.
- Raksturo sevi sešu gadu vecumā!
- Tāds pats es arī biju, bišķi mazāks. Man ausis auga gadu garumā (smejas). Nu, es biju blēņdaris. Cik es atceros, visu laiku atrāvos no vecākiem tā riktīgi. Sīkāk es nevaru neko izstāstīt. Es bērnībā mainīju daudzas skolas, un visās skolās skolotāji mani nezin kāpēc pamanīja jau pirmajā dienā, ar naidu pamanīja.
- Tu vizuāli izcēlies?
- Es nezinu, vizuāli laikam ne, ar kaut kādām izdarībām.
- Kāds tu biji 18 gadu vecumā?
- 18 gadu vecumā es biju līdzīgs tam cilvēkam, kāds es esmu tagad. Tad jau mēs muzicējām gadus trīs. Biju megapašpārliecināts. Nebiju lecīgs, bet man bija sava absolūtā taisnība, likās, ir tikai manējā un citas nav. Tas ar laiku pāriet.
- Biji ideālists?
- Biju un esmu jau kopš 16 gadu vecuma.
- Un kāds tu esi tagad?
- Esmu labs cilvēks (smejas). Esmu slinks. Man ir tā, ka es varu daudz darīt, bet ne to, kas ir jādara. Respektīvi, ja man tagad ir jāstrādā pie dziesmas, tad man iekšēji uzreiz gribas palasīt grāmatu, ja man tagad liktu lasīt grāmatu, es automātiski ietu taisīt mūziku. Tāds es esmu.
- Fizisku darbu esi darījis?
- Es esmu darījis, jā. Esmu mācījies Lietišķās mākslas koledžā, sākumā kokapstrādes nodaļā, tad mani izmeta, pēc tam es iestājos "stiklos", un tad mani atkal izmeta (smejas).
- Tad tu neesi neko pabeidzis?
- Es esmu, vidējā izglītība man ir.
- Tu esot pedantisks. Vai arī mūzikā?
- Tieši mūzikā. Dzīvē kā kuru reizi. Izstrādāju visus sīkumus. Piemēram, ja ir ļoti daudz mūzikas instrumentu dziesmā, katrs tiks piemeklēts un pārbaudīts 100 reizes.
- Tavi dziesmu teksti ir tava pārliecība vai mirkļa fiksācija?
- Jā, nu kaut kādā mirklī liekas, ka svarīgs ir tas, vai vienkārši aizrauj tā tēma. Ir 101 tā spontāni radies gabals. Pēkšņi, hops, ir forši, un tas uzreiz tiek iemūžināts. Citreiz ir kaut kāds mirklis no pagātnes, un tad es to atceros un pierakstu.
- Vai katra tava dziesma ir kaut kāds paziņojums?
- Būtībā ir. Vai nu tas ir tiešs ziņojums dziesmas vārdos, vai dziesmas forma ir kā "mesidžs". Man ir viens jauns piemērs, kur ziņojums nav dziesmas vārdos. Dziesma ir kā dialogs ar vienu krievu izpildītāju, kurā mēs viens otru nesaprotam. Es runāju latviski, viņš dzird vienu pazīstamu vārdu, secina kaut ko un atbild, bet reāli tas vārds krieviski nozīmē kaut ko citu. Tā ka tur arī ir tiešs "mesidžs" par to, ka zūd sapratne. Manuprāt, pēc pieciem sešiem gadiem latviešu jaunieši krievu valodā nerunās, un zaudētāji būs tikai viņi paši.
- Tavas dziesmas ir arī biogrāfiskas? Piemēram, dziesmā "Uz visu" izskan, ka tev ir nopietnas veselības problēmas...
- Jā, ik pa laikam arī ir (smejas). Es tajā dziesmā vienkārši to visu izstāstīju. Gadās arī biogrāfiskas dziesmas. Gadās dažādi, tas viss atkarīgs no noskaņojuma, kas ar laiku mainās. Tajā brīdī ir tādi būtiski notikumi, par ko runāt, pēc tam paiet laiks un tu par kaut ko citu jau runā.
- Esi populārs?
- Vai es esmu? Es nezinu.
- Vai tu vispār tādu vārdu attiecini uz sevi? Gribētu attiecināt?
- Vai es gribētu attiecināt? Nē. Par to jau citi spriež. Ir bijis tā, ka es aizbraucu uz koncertu uz pilsētu, uz kuru es reāli negribēju braukt. Viņi uzstāja, ka ir jābrauc, es zināju, ka tur būs diezgan lielas "auzas", un rezultātā arī bija. Pēc koncerta viņi visu vainu novēla uz mani un teica: "Tātad tu neesi pietiekami populārs, lai pie mums brauktu."
- Fani tevi uzskata par nekomerciālu salīdzinājumā ar citiem. Ko tu par to saki?
- Manuprāt, daudzi fani šā vārda nozīmi ne līdz galam saprot. Komerciāls ir arī Pikaso, mākslinieks Pikaso, ir arī reperis Pikaso, lai nesajauc. Tas, kurš pelna naudu ar to, ko viņš dara, ir komerciāls, un šajā gadījumā es arī dzīvoju no tā, ko es daru, no mūzikas. Taču, manā skatījumā, komerciāls ir tas, kurš upurējas - viņš labprāt taisītu kaut ko citu, bet viņš taisa to, ko varētu pārdot. Un ir tādas man pazīstamas grupas. Cilvēks brīvajā laikā klausās metālu un gribētu taisīt metālu, bet saprot, ka viņam te ir "auzas", un tāpēc viņš uztaisa, piemēram, deju grupu.
- Vai, tavuprāt, ir atšķirība starp skaļu un vizuāli ārišķīgu fanu un līdzjutēju, kuram tava mūzika ir patiesi tuva?
- Nu redzi, es nevaru tā atšķirt. Mums ir kaut kāda sava vide, draugi, arī līdzjutēji, jo viņi tiešām jūt līdzi tam, ko es daru, viņi arī bieži brauc līdzi uz koncertiem. Teiksim, tādi sveši cilvēki, kurus es nepazīstu, kā es varu zināt, vai viņš ir mans fans, kā tu saki, vai vienkārši tāpat pienāk klāt. Tāpēc es nevaru raksturot savu fanu, jo viņi ir dažāda vecuma no dažādām vietām.
- Hip-hops ir mūsdienu ielu kultūras sastāvdaļa vai pakaļskrējēju kultūra?
- Nu, jā, liela daļa, kā tas viss radās un ko tas viss nozīmē cilvēkiem, kuri to ir aizsākuši, protams, nezina. Taču mani tas maz uztrauc, jo mums šeit ir pilnīgi cita kultūra nekā Amerikā, kur tas viss radās. Iedomājies, viņi tur močī, viņi sēž rajonos, kas ir tiešām geto, kādu pie mums nav, un tur ir tā dabiskā vide. Šeit tomēr gribot negribot cilvēks izdomā: "O, es tagad būšu reperis!" Pēc gada viņš izdomā, ka tas nav tik forši, un nolemj būt kaut kas cits. Viņš tā sadala savu dzīvi posmos, un, protams, ka tas nav dabiski. Šobrīd Latvijā daudziem tā ir modes lieta, es tā to redzu.
- Kā tu raksturotu, kas notiek Latvijas mūzikas tirgū saistībā ar hip-hopu?
- Šobrīd nekas. Viss, kas notiek Latvijas mūzikas tirgū, ir diezgan nožēlojami, tāpēc ka ir internets, gandrīz visiem ir datori un programmas, ar kurām iegūt mūziku. Tāpēc situācija ir diezgan bēdīga. Es uzskatu, ja latvieši neatbalstīs savējos mūziķus, tad viss pamazām kvalitatīvi beigsies. Kvalitatīvi tas ies zudumā. Ir hip-hopa censoņi, kuriem arī sanāk, ir jaunā paaudze, kas tagad sāk un diezgan labi darbojas. Taču ir tas otrs posms, kad lielai daļai cilvēku kaut kādā brīdī tieši apstākļu dēļ ir jāizlemj, vai nu dziedāt profesionāli, vai darīt kaut ko citu. Pirms gadiem pieciem varēja runāt par to, ka starp vairāk pārdotajiem albumiem bija hip-hop albums. Bija pārdots "zelts" (10 000 disku)!!! Un Latvijai tas ir ooo!!! Bija, kas to darīja, un bija arī, kam patika. Tad tagad apmēram pirms gada vairāk pārdotais albums bija "Sniegbaltītes skola", kas tika pārdots 3000 eksemplāros. No tā arī var secināt.
- Vai sabiedrībai ir izpratne par hip-hopu? Ir taču vēl cilvēki, kas vēršas pret jums.
- Šobrīd ne. Es tā to neizjūtu. Varbūt vēršas pret tādiem tukšpauriem, kuri saka, ka viņi izpilda hip-hopu, bet reāli, kā es vienā dziesmā jau teicu, ne tur atskaņu, ne tur izjūtu, ne mūzikas, ne izpildījuma. Tur nekā nav. Viņi saka, ka viņi ir reperi, bet skaidrs, ka viņiem starp dziesmām uzstāšanās laikā nav ko pateikt publikai. Tas arī par kaut ko liecina. Protams, viņi rada tādu efektu, ka nostājas pret tevi. Es personīgi to neizjūtu. To, ko darām, mēs darām pozitīvi noskaņoti un varam parunāt ar jebkuru cilvēku, vai viņam ir 10 vai 60 gadu, un varam izskaidrot, kāpēc mēs to darām, ko mēs domājam. Es neizjūtu neizpratni. Ja ir neizpratne, es cilvēkiem paskaidroju. Taču visu laiku darbojas paralēli kaut kādi citi cilvēki, kuri, rupji izsakoties, aiz... to visu.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Vispārīgi nākotnes plāni - dzīvot! Mēs turpinām darboties, mēs rakstām jaunas dziesmas un cenšamies tās pabeigt. Tas viss ir smagi un ilgi.
- Top albums?
- Top divi. Tik daudz top vienlaikus, ka tas viss galvā nesaliekas kopā. Es ļoti ceru, ka nebūs misēkļu, kā man ļoti bieži iznāk ar albumiem - ilgi solīt un tad tie ilgi nenāk. Es tiešām domāju, ka septembra beigās nāks klajā vienā dienā uzreiz divi albumi - viens man un viens R-vim (viņam tas būs debijas albums).
- Ir cilvēki, kuri noformulējuši - gribu nomirt ar smaidu uz lūpām vai arī kļūt par labu cilvēku.
- Tādu galamērķi? Nu man nav tāda absolūta galamērķa, dzīvosim - redzēsim! Tāds ir mans moto.
- Tu tālu uz priekšu savu dzīvi neplāno?
- Es plānoju līdz novembrim. Zinu, kas man jāizdara līdz novembrim, bet pēc tam jau es nezinu. Pēc tam būs decembris.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Gustavs Butelis.
Vecums: 27 gadi.
Ģimenes stāvoklis: nav precējies.
Strādā: brīvmākslinieks.
Albumi: "Beidzot" (2004.gads) un "Jau-tā-jums (maksisingls)" (2002.gads).
Mans sapnis - ir katru nakti (smejas). Man ir daudz mazu sapnīšu, tāda grandioza, liela nav.
Mani sāpina - slikti laika apstākļi un sīki, nevajadzīgi meli.
Mani kaitina - tieši tas pats.
Baidos no - es personīgi nebaidos ne no kā, tikai par sev tuviem cilvēkiem.
Protu piekāpties - jā, kad gribu.
Citos augstu vērtēju - čaklumu.
Sliktākā īpašība - slinkums.
Labākā īpašība - laba humora izjūta.
Adrenalīna pieplūdi raisa - kaut kas, ko es ļoti ilgi esmu gaidījis, piemēram, kaut kādu notikumu vai tikšanos, un kad tas tuvojas, tad ir adrenalīna pieplūde.

Citu datumu laikraksti