Atlaišanas svētki

Jaungada priekšvakarā nereti pārdomājam, kas ar mums šajā gadā noticis, kuram gribam palūgt piedošanu, kuram pateikt visu, kas uz sirds, un kurus cilvēkus atlaist. Jā, tieši par atlaišanu ir šie svētki. Grožu atlaišana par drudžainu otra turēšanu, par aizvainojumu krāšanu un audzēšanu savos dzīves podiņos. Šie nav svētki, lai mēs tikai saņemtu, jo, būsim godīgi, tik daudzi šajos svētkos neko nesaņems... Nesaņems ne siltu vārdu, ne mīlestību, ne dāvanu, ne zvanu pēc pusnakts, kad iesācies Jaungads... Taču ne tas arī šajos svētkos būtu svarīgākais, jo galvenais jau ir zināt, ka ir cilvēki, kuriem tu rūpi. Galvenais ir apsēsties pavisam klusi un pateikties par visu, kas jūsu dzīvē ir bijis, ir un būs. Un sāpīgo atlaist! Ir reizes, kad sasāpējušais ir kaut kas liels, tāpēc varbūt nepietiks ar vienu gadumiju, bet kādā no tām noteikti šī atlaišana ir jāsāk. Un atlaišana nav kaut kāda dzēšgumija, kas no jums izdzēsīs visus švīkājumus, nav arī pulējamais, kas nolīdzinās visus skrāpējumus. Atlaišana ir pieņemšana, ka dzīve ir dzīve, un, jo ātrāk pieņemam, ka dzīve var būt grubuļains ceļš, jo ātrāk tiekam vaļā no sava buldozera, ar kuru gribam nolīdzināt visu gludu. Jaungada svētki māca mums atlaist to, kas tik ilgi mūsos sakrājies, un ir jāsāk ar vārdu atlaišanu. Aizvainojumus varam vēl just, jo emocijām jau nepavēlēsi, bet katru reizi, kad uznāk šīs aizvainojuma jūtas, mēs varam sev pateikt: klau, manī ir mans iekšējais jaunais gads, vienalga, kurā gadalaikā, un tas nozīmē, ka es to atlaižu. Nu un, ka jūtos tā, it kā varētu čokurā sarauties un nekad vairs neiztaisnoties – es to atlaižu! Un atlaist var tad, kad saprotam, ka katrs cilvēks ir ar savu pieredzi: ja mums kāds nodarījis pāri, mēs iemācāmies ieraudzīt šo cilvēku nevis kā pāridarītāju, bet gan aptvert visu viņa dzīves pieredzi un censties saprast, ka gan citi, gan mēs citus ietekmējam ar visu, kas mūsu dzīvē noticis. Tā mēs bakstām cits citu, paši neapzinoties, ka bakstītāji nereti esam mēs no pagātnes – tie bērnībā vai skolas solā aizvainotie, tie, kuri jutušies pamesti vai piedzīvojuši kādu pārestību. Cilvēks ir kā tāds trauks, kurā viss krājas, krājas, bet pāri pārplūst kaut kādā dzīves posmā, kad viss šķiet beidzot līdz galam sakrājies. Tāpēc arī jāmācās šī atlaišana, lai mūsos krātos mazāk. Aizvainojumi sāp – to visi mēs zinām. Un zinām, ka atlaišana noteikti nav aizmiršana vai jūtu stūķēšana kabatās, līdz tās plīst. Atlaišana ir dzīves pieņemšana un lēna mīlestības pārklāšana pār visu, kas ir mūsu dzīvē.

Citu datumu laikraksti

  • Pirtniece ar sīrupiem, zāļu tējām un paklājiem 6

    Pirtniece ar sīrupiem, zāļu tējām un paklājiem

    (Turpinās no 1.lappuses)Dvēseles miera osta, harmonija un ļoti labsirdīga pirtniece – tā varētu raksturot radošo un darbīgo ilzenieti Santu Meleci un...

  • Gūst panākumus “Putnu bērnos”

    Gūst panākumus “Putnu bērnos”

    Alūksnes un Apes novadu talantīgie dziedātāji guvuši atzīstamus panākumus bērnu un jauniešu vokālistu konkursā “Putnu bērni” Rīgā. Jaunalūksnieši...

  • Šokolādes braunijs

    Šokolādes braunijs

    Vajadzēs: 300 g tumšās šokolādes, 150 g sviesta, 30 g kakao, 200 g rudzu miltu, 250 g brūnā cukura, 4 olas, 1 tējkaroti cepamā pulvera, šķipsniņu...