Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atmiņās daudzreiz pārstaigā sāpju ceļu uz mājām

Pensionētajai ārstei Grietai Sapulei (agrāk - Saulīte) mūža gājums mijies starp Gulbeni un Alūksni.

Pensionētajai ārstei Grietai Sapulei (agrāk - Saulīte) mūža gājums mijies starp Gulbeni un Alūksni. Tajā ierakstītas arī traģiskas lappuses pašā jaunības plaukumā, kas izmainīja Grietas ģimenes dzīvi un jaunai meitenei lika ieskatīties nāvei acīs.
Tajā brīdī viņa apjautusi, ka nežēlīgos un skarbos notikumos cilvēka dzīvība nav nekā vērta un pēkšņi var pārtrūkt kā krāsainas dzijas pavediens.
Nakts uz 5.aprīli pirms piecdesmit deviņiem gadiem no Grietas Sapules atmiņām neizdzisīs nekad. Grieta tolaik dzīvojusi kopā ar vecākiem Gulbenē, Tilta ielā. 1944. gada agrā pavasarī, kad pilsētā vēl bijusi vācu armija, Gulbeni pārsteidza padomju aviācijas uzlidojumi, atstājot sagrautas ēkas un bojā gājušus cilvēkus, sāpes un asaras, izmisumu un bezspēcību.
1944. gada pavasarī Grieta Sapule mācījusies Cesvaines ģimnāzijā, bet Gulbenē tolaik plosījies vēdertīfs. "Blakus tagadējai poliklīnikai bija uzcelta baraka tīfa slimniekiem, bet es ar tīfu saslimu Cesvainē. Mani gan mierināja, ka tā ir gripa. Meitenes man lasīja Kārļa Skalbes pasakas, kas man tik ļoti patika, taču es neko nesapratu un nedzirdēju," stāsta alūksniete Grieta Sapule. Tad pie meitas atbraukusi Grietas mamma, bet tajā laikā Gulbenē saslimis arī divus gadus jaunākais Grietas brālis Ansis.
Nojauš par nelaimi
Grieta atgriezusies mājās, un par laimi, abiem ar brāli esot izdevies izķepuroties no slimības.
"Tēvs gan bija ievērojis brālim izsitumus un atsauca draugu ārstu Irkli, kurš pārbaudīja mūsu veselību. Viņš konstatēja, ka esam pārslimojuši tīfu. Lai nekļūtu par baciļu nēsātājiem, arī mēs nonācām barakā," atceras Grieta.
Barakā ārstējušies Gulbenes pilsētas iedzīvotāji. Daudziem veselības stāvoklis bijis smags, daži gulējuši uz nāves gultas. ‘’Mums divas analīzes bija labas, bet nākamās sliktas, tāpēc uz mājām nelaida," saka Grieta.
Lieldienu gaidās pienācis
4. aprīlis, tāpēc Grieta lūgusi, lai mamma uz baraku atnes krāsotas olas. "Man tik stipri pēc tām kārojās, bet mamma tikai smaidīja, kad es viņai pēc tām lūdzos," saka Grieta Sapule.
Sarunas laikā abas ievērojušas augstu debesīs riņķojam lidmašīnu, kas it kā zemapziņā vēstījusi par tuvojošos nelaimi. Mamma, ko nelāgu juzdama, meitai teikusi, ka tikai Ivans neatnes kādu krāsainu olu0 svētkos.
"Visi vienmēr baidījās, kad mana mamma vēra muti un kaut ko skaļi teica. Viņas teiktais vienmēr piepildījās," pauž sieviete.
Liek rūpēties par meiteni
Grieta sanervozējusies, ka Lieldienas būs jāpavada barakā un nevar turpināt mācības, lai gan jutusies vesela. "4. aprīļa dienā barakā slimniekus pārvietoja pa palātām. Es skaitījos veselāka, un manā palātā, kur biju viena pati, ievietoja divarpus gadus vecu meiteni Valiju Leimani, par kuru man lika rūpēties, un kādu ļoti slimu sievieti. Blakus palātā gulēja mans brālis," atmiņās kavējas Grieta Sapule.
Arī Valija tīfu bija pārslimojusi un staigājusi pa baraku dziedādama: "Gaidi mani atkal mājās tad, kad ievas ziedos plauks", bet barakas iemītnieces klausījušās un raudājušas.
Virsū uzgāžas sienas
Vakarā Grieta ilgi nevarējusi aizmigt un devusies apraudzīt brāli, kas gultā bijis aizmidzis ar virsdrēbēm, nenovilcis kurpes.
"Es vēl nodomāju, kā viņš tā izdarījis. Dabūs utis un nāksies šķirties no biezajiem matiem, bet brālis tā arī nepamodās pat tad, kad vilku viņam kurpes no kājām," apgalvo Grieta.
Tā viņa vēl ilgi staigājusi barakā no vienas vietas uz citu, palātās krāsnīs pielikusi kurties malku, taču mieru tā arī nav radusi. Un tad nakts melnumā pēkšņi izdzirdējusi, kā Gulbenē sākas bombardēšana. Tā bijusi pirmā nakts, kad bombardēja pilsētu.
"Barakā te iedegās, te nodzisa elektrība. Citi pamodās, citi turpināja gulēt. Paņēmusi mazo Valiju klēpī, devos pie brāļa. Paspēju viņu pamodināt, kad atskanēja spēcīgs blīkšķis. Mēs trijatā nokritām cits pār citu, bet virsū uzgāzās palātas sienas," atminas G. Sapule.
Zem gruvešiem tā arī būtu saspiesti, bet viņus no nāves izglābuši gultu gali. "Brālis sameklēja mūsu mēteļus, steigā sev - sieviešu kalošas. Valijas pusbrālis Brunis palika guļam, jo viņš no slimības bija vārgs, bet es nespēju viņu atbrīvot no gruvešu kaudzes. Es viņu mierināju, lai gaida citu palīdzību," turpina Grieta Sapule.
Krīt acu priekšā
Mazā Valija bijusi vienā krekliņā, bet Grieta, stikliem šķindot, steidzīgi paņēmusi no meitenes gultas segu, kur ietīt bērnu. Pa sadragātajām, šķībajām palātas durvīm izdevies izkļūt no barakas laukā, lai, uzmanoties no krītošām bumbām, dotos uz mājam. Parkā bēgļi kādu brīdi paslēpušies grāvī netālu no barakas. Pretī Rēzeknes ceļam divstāvīgā muižas ēkā, kur atradās komercskolas kopmītnes, Grietas acu priekšā ielidojusi bumba.
"Paldies Dievam, bija brīvdienas, tāpēc skolēnu tajā nebija. Mūra ēka it kā pacēlās uz augšu un lēnām izplūda," notikušo vēlreiz pārdzīvo Grieta. G.Sapule, kad dzird par bombardēšanu Čečenijā un karu Irākā, naktīs nevarot mierīgi gulēt. "Vēl šodien atceros skaņu, kad zemu virs galvām lido lidmašīnas un sērsnā sprakšķ ložmetēji," saka G.Sapule.
Meklējot taisnāko ceļu uz mājām pāri nelielam uzkalnam, no zemu lidojoša maitasputna atskanējuši ložmetēja šāvieni, sērsnā atstājot caurumus.
"Mēs bijām tikai soļa attālumā. Kad rindā pa trim virs mums nāca lidmašīnas, pieplakām pie zemes un nekustējāmies. Kad tikām pie Krustalīces, kur pāri galvām krita zari un šķembas, piespiedos pie brāļa un lūdzu Dievu, lai mums atļauj mirt reizē, ja tas tā ir lemts," asarām acīs stāsta sieviete.
Valija visu laiku sūdzējusies, ka salstot, bet Grietai un viņas brālim trūcis spēka viņu klēpī nest, tomēr, austot rīta gaismai, nokļuvuši mājās.
Nogalina mammu
Sieviete, kas bija gulējusi barakā Grietas palātā, tā arī vairs nepamodās. Uz viņas spilvena Grieta ieraudzījusi tumšu plankumu.
"Otrā dienā aizgājām uz baraku pēc mantām, uzzināju, ka viņai pusi galvas bija norāvušas šķembas. Mans un Valijas spilvens bija saplosīts strēmelēs starp stikliem un šķembām. Ja es tajā naktī būtu aizgājusi gulēt, tad manis vairs nebūtu šajā saulē," secina Grieta Sapule.
Tad, kad Gulbenē nebija trauksmes, Grietas ģimene dzīvojusi mājā, bet uzlidojumu laikā arī viņu draugi un tuvinieki slēpušies pagrabā. 5.aprīlī aizgāja bojā arī Valijas mamma, kas dzīvojusi uz Robežu ielas, netālu no dzelzceļa stacijas.
"Bumbas meta uz staciju, taču tai netrāpīja. Visvairāk tās krita Robežu ielas apkaimē. Valijas mamma bija nomazgājusi meitenes jaunāko brālīti un brīdī, kad dēlēnu klēpī ģērbusi, viņas galvā ietriekusies šķemba," stāsta sirmā sieviete.
Skan arī tagad
Valija tā arī uzaugusi Grietas vecāku ģimenē.
" Tie bērni, kas palikuši bez vecākiem, bija jāatdod bērnunamos. Vēl šodien atceros, ka māte un tēvs skatījās viens uz otru un stingri izlēma, ka meitene paliks pie mums," saka Grieta.
Valija, protams, uzzinājusi, ka mamma vairs nav starp dzīvajiem. Īsto mammu viņa vienmēr dēvējusi par veco, bet audžumammu - par jauno mammu. Tad, kad sēdusies pie galda, vienmēr teikusi: "Padies Dieviņam, paldies mammītei un tētiņam".
Grieta Sapule šodien, masu informācijas līdzekļos uzzinot par bombardēšanu Čečenijā un karu Irākā, nevarot naktīs mierīgi gulēt. Tad viņa domās vēlreiz rūpīgi pārstaigā traģisko ceļu līdz mājām 1944. gada 5.aprīļa naktī, kurš varējis būt liktenīgais.
"Vēl šodien atceros to baismīgo skaņu, kad virs galvas zemu lido lidmašīnas un ložmetēji sprakšķ sērsnā. To es nekad neaizmirsīšu," skumji saka Grieta Sapule.

Citu datumu laikraksti

  • Jādzied, kad ir priecīgi, skumji vai bailes

    Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta mazpilsētas kultūras centrā Marija joprojām ir moža.Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta...

  • Gudrs kā Podnieka suns

    Alūksnes un Gulbenes fotocentra īpašnieks Jānis Podnieks apgalvo, ka sešdesmito gadu vidū Liepnas pusē šis teiciens bija daudzu mutēs, "pielipa"...

  • Pāreja uz D vitamīnu un... ozonu

    Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz – Pirmā pasaules kara sākumā – noteica Vācija, Lielbritānija, Īrija un...