Atrod laiku mīlēt sevi un baudīt dzīvi

Uz tikšanos ar lasītājiem Monika Zīle brauc ar prieku un katras sarunas sākumam piekar sirsnīgu smieklu zvārguļus, liekot izzust distancei: es - te, jūs - tur.

Uz tikšanos ar lasītājiem Monika Zīle brauc ar prieku un katras sarunas sākumam piekar sirsnīgu smieklu zvārguļus, liekot izzust distancei: es - te, jūs - tur.
"Nekad nepārvērtēju savu kā rakstnieces un žurnālistes nozīmi, domājot, ka manis dēļ esat nākuši uz tikšanos. Latviešu sieviete tāpat vien - bez iemesla no mājas ārā neiet. Viņai ir vajadzīgs iemesls. Ja nebūs nekā cita, viņa paņems pie rokas šmucspaini un ies. Ja varu būt iemesls šādai rīcībai, kāpēc atteikties tikties ar lasītāju," sarunu iesāk Monika Zīle. Īsu brīdi viņa pārlūko rakstiski iesniegtos jautājumus, jo tēmu, par kurām runāt, ir daudz, bet jautājumi disciplinē.
Prototipus nemeklējiet
M.Zīle noliedz lasītāju priekšstatu, ka viņas romānu un stāstu varoņiem dzīvē ir prototipi. "Nevienam tēlam nav reāla prototipa, jo tas sasaista rakstnieka rokas. Viss uzrakstītais ir manas iztēles augļi. Esmu žurnāliste. Ar ko žurnālists atšķiras no rakstnieka? Žurnālists raksta absolūti reālus un skaidrus faktus. Ja es gribētu pār kādu no jums rakstīt, tad precīzi minētu vārdu un uzvārdu, profesiju, ģimeni. Man kā žurnālistei nav tiesību, rakstot apgalvot, ka jūs domājat to, ja jūs to nedomājat. Literatūrā rakstniekam ir absolūti brīvas rokas, tikai jāņem vērā, ka vari rakstīt stāstu vai romānu kaut ar savas sirds asinīm, bet, ja to nepirks, darbs būs velts," uzskata rakstniece.
"Literatūra ir lasāma tad, ja ir domstarpības, jo tās virza uz priekšu sižetu. Pasakas beidzas ar vārdiem "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi", jo domstarpības ir atrisinātas."
Sižeti nav problēma
"Sižetus radīt nav problēma," saka viešņa. "Tie rodas paši. Man ļoti patīk braukt tālus ceļa gabalus ar automašīnu, jo braucot daudz ko iespējams izdomāt. Iztēlojos, cik skaisti veidošu kārtējā romāna epizodes un varoņu dialogus, bet, apsēžoties pie datora, lai sāktu rakstīt jaunu romānu, jau pēc pirmajām burtu zīmēm šķiet, ka es nekad to nespēšu pabeigt."
Monika stāsta, ka, strādājot laikrakstu redakcijās, visi padotie bijuši gados jaunāki par viņu, tāpēc bijis iespējams vērot, kā veidojas un izirt divu cilvēku attiecības. Piemēri kalpojuši par sižetiem literārajos darbos, tikai apaudzēti ar rakstnieces pasaules redzējumu un spriedumiem.
"Šodien daudz raksta par divu cilvēku attiecībām. Esmu stipras ģimenes aizstāve, bet vienmēr nostājusies pret ģimenes problēmu apspriešanu arodbiedrības sapulcēs."
M.Zīle ievērojusi, ka Latvijā ieviesusies mode - par vīriešiem teikt tikai sliktu. "Ir dažādi vīrieši un dažādas sievietes, katram savi plusi un mīnusi, bet mēģinām visus vienādot. Arī par turīgajiem spriežam divējādi. Saldi slavinoši izsakāmies par viņiem tad, kad meklējam sponsorus, tajā pašā laikā nekautrējoties uzskatīt, cik viņi ir nelietīgi un nejauki. Latvijā pieņemts domāt, ja bagāts, tātad slikts cilvēks. Aizmirstam, ka bizness ir sacensība. Lūk, tur ir iespēja! Izmantojiet! Kurš pirmais iespēju ierauga un izmanto, ir ieguvējs. Arī biznesmeņiem ir problēmas, arī viņi ir emocionāli aizvainojami, arī viņiem sāp."
Pienākums uz laiku
M.Zīle četrus gadus bijusi 7.Saeimas deputāte. "Man tas bija darba pienākums uz noteiktu laiku. Vienmuļš un garlaicīgs darbs, garas un apnicīgas sēžu zālē vadītas stundas. Viss galvenais notiek komiteju sēdēs un frakciju saietos. Vienīgais gandarījums, ko guvu, bija pārliecība, ka protu pārliecināt cilvēkus, lai gan tas nav vienkārši. Arī Saeimā viens neko nevar izdarīt. Vajag domubiedrus. Man izdevās pierādīt un pārliecināt, ka Cēsu bibliotēkā jāizveido interneta lasītava, ka jāpiešķir valsts investīcijas Lubānas vidusskolas logu nomaiņai. Apzinos, ka vajadzību vienmēr ir vairāk nekā naudas," saka bijusī deputāte.
Monika joprojām neuzskata sevi par rīdzinieci, jo šī pilsēta nekad neesot aizkustinājusi. Arī dzejnieka Aleksandra Čaka Rīgai veltītās vārsmas viņā neatbalsojoties. "Rīdzinieks ir tituls, es Rīgā tikai dzīvoju," saka rakstniece.
Zīlēšanas karjera sākas nejauši
Pēdējos 10 gadus Monika interesējas par zīlēšanu kā par kultūras vēstures sastāvdaļu, uzskatot, ka zīlēšana pieder pie nezinātniskajām teorijām. Jaunības gados tā bijusi iespēja interesanti pavadīt laiku.
"Pēc dabas esot godkārīgai, man patika uzmanības pievēršana, tomēr apzinājos, ka man nav kāju, kas "aug no ausīm" un cilvēks nevar pārlēkt sev pāri, tāpēc kādā kompānijā, kur visi ar kaut ko lielījās, iesaucos: "Es taču zīlēju!" Kas pazīstamiem cilvēkiem ko nepazīlēt, ja paši visu pirms tam pateikuši priekšā. Manī, goda vārds, nav gaišredzības aizmetņu, balsis nedzirdu un viedus sapņus neesmu redzējusi, arī viesi no kosmosa nav apciemojuši, bet zinu, ka daudz kas ir ar cilvēka intuīciju saistīts. Lai pastāvētu zīlēšanas saloni, vajadzīgi cilvēki, kas sniedz zīlēšanas pakalpojumus un cilvēki, kas tos izmanto. Manā dzīvē viss sākās nejauši. 1996.gadā piezvanīja kāda žurnāla galvenās redaktores radiniece, kam Tallinas ielā ir salons, un piedāvāja pa vasaru strādāt. "Tev nekas nebūs jādara, sēdi un klausies, dzirdēsi visādus dzīvesstāstus!" Kāpēc ne? Būs interesanti, nospriedu. Cilvēki nāca uz salonu, naivi ticot, ka zīlēšana izmainīs viņu dzīvi. Diemžēl tā nav, jo zīlētājam laimes pīrāgs nepieder. Ir trīs kategoriju cilvēki, kas apmeklē salonus. Tie, kas paši nespēj savā dzīvē pieņemt lēmumus, tie, kas visu grib ļoti ātri, un ļaudis, kas jūtas absolūti vientuļi un vēlas izrunāties. Man radās pastāvīgi klienti, savukārt viņiem bija radusies atkarība no manis, tomēr zīlētājas karjeru sākt negrasījos. Zīlēšana pieder mistikai, bet tā nav maģija, kas ir kāda spēka piesaistīšana ar vārdiem. Lai kaut ko piesaistītu, tas no kāda ir jāpaņem. Pievienojos taro speciālista Karla Gustava Junga domām, kurš uzskata, kārtīm nepiemīt nekādas spējas, bet to simboli un izkārtojums palīdz atraisīt cilvēka intuīciju. Piešķirot simbolus, var zīlēt pat ar nažiem un dakšiņām."
Dzīvei piešķir garšu
M.Zīle romānu un stāstu varoņus pakļauj dažādiem pārdzīvojumiem, uzsverot, ka cilvēku savstarpējās attiecības ir jākopj. Īpaši ģimenē.
"Konflikti bieži vien rodas tāpēc, ka vīrs ar sievu neizrunājas, bet vieglāk to izdarīt, kamēr jūtas vēl ir siltas. Pretējā gadījumā ir tā: jauni cilvēki, būdami studenti, apprecas, audzina bērnus, bet tad vienā dienā, kad abiem ir ap 40 gadiem, paliek divatā. Rūpju vairs nav, arī par ko runāt ne. Kas būs tālāk? Protams, attiecībās ar svešiem cilvēkiem daudz ko ir vieglāk pateikt nekā attiecībās ar tuviem. Esmu novērojusi, ka latviešu sievietei patīk sevi "norakstīt" 40 gadu vecumā," saka rakstniece un stāsta par kādu kundzi, kas ierakstīta rindā pie Svētā Pētera.
Rindā pie viņas kopš pavasara gaida trīs veči, jo katru ziemu sieviete kādu pieņem klātdzīvot, lai nebūtu garlaicīgi.
"Tā ir normāla dzīves garša. Kundze nevis zūdās par vientulību, bet dzīvo. Diemžēl latviešiem ir būtiski, ko sacīs kaimiņi vai tante Anna. Lai viņi saka, ko grib! Katram cilvēkam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš vēlas. Ir jādzīvo ar domu, ka tā ir manējā, vienīgā dzīve, lai gan latviešu sievietei patīk dzīvot savu bērnu un mazbērnu dzīvi. Tas nekas, ka viņi vēlāk pārmet, ka tā rīkoties neviens neesot prasījis.
Ja latviešu sieviete aiz svārku oderes atrod latu, viņa tūlīt domā, kam par to kaut ko nopirks. Mums ir pārāk liela atbildība par visu, itin visā gribam būt klāt, it kā bez mums neviens cits neko neprastu. Mīliet sevi kā savu tuvāko! Atcerieties, ka vienmēr varam atvēlēt laiku tam, kas mums patīk!
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Monika Zīle.
Dzimusi: 1941.gada 20.jūlijā Rēzeknes rajona Petušku sādžā.
Izglītība: 1955.gadā pabeigusi Rēznas 1.septiņgadīgo skolu, 1959.gadā ar sudraba medaļu absolvējusi Rēzeknes 1.vidusskolu, neklātienē studē Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Darbs: bijusi vecākā pionieru vadītāja, strādājusi par korektori Rēzeknes laikrakstā "Znamja Truda", 1962.gadā kopā ar vīru Aivaru Zīli pārcēlusies uz Saldu, kur strādājusi laikraksta "Padomju Zeme" redakcijā. No 1978. līdz 1987.gadam ir laikraksta "Padomju Jaunatne" redaktore, no 1987. līdz 1998.gadam strādājusi par galveno redaktori žurnālā "Sieviete". Strādājusi par korespondenti arī Liepājas pilsētas avīzē "Komunists" un laikraksta "Cīņa" redakcijā. 1998.gada janvārī pievērsusies rakstniecībai. Bijusi 7.Saeimas deputāte. Kopš 2004.gada janvāra strādā par galvenā redaktora vietnieci "Latvijas Avīzē".
Literārais veikums: kopš 1997.gada kopumā publicējusi 10 grāmatas. Paši jaunākie ir romāni "Aizved mani uz Kolku" (2002. gads) un "Kāravu bruņiniece" (2003.gads). Sarakstījusi apmēram 10 lugas.
Ģimene: vīrs Aivars Zīle (miris), meita Baiba strādā Eiropas Centrālajā bankā un dzīvo Vācijā, Frankfurtē.

Citu datumu laikraksti

  • Bērniem epilepsiju iespējams izārstēt

    Kopš jūnija Rīgā darbojas pirmais bezmaksas konsultatīvais epilepsijas kabinets, kas pēc Latvijas epilepsijas slimnieku asociācijas iniciatīvas...

  • Gatavos priekšlikumus

    Pamatojoties uz Vides ministrijas informāciju par iespējām uzsākt ūdenssaimniecības infrastruktūras projektu, Alūksnes pilsētas domes aprīļa sēdē...

  • Atsakās no pirmpirkuma tiesībām

    Alūksnes pilsētas domes aprīļa sēdē deputāti nolēma atteikties no pirmpirkuma tiesību izmantošanas piecos gadījumos.Alūksnes pilsētas domes aprīļa...