Atvaino, tu nokavēji...

Eva bija sareizinājusi pareizi - vairs tikai 1260 sekundes neskaidrības bija atlikušas viņas līdz šim nesakārtotajā dzīvē un tad... Tad viss nostāsies savās vietās.

Eva bija sareizinājusi pareizi - vairs tikai 1260 sekundes neskaidrības bija atlikušas viņas līdz šim nesakārtotajā dzīvē un tad... Tad viss nostāsies savās vietās.
Pēc divdesmit vienas minūtes viņa satiks Uldi - vīrieti, uz kura iepazīšanās sludinājumu viņa bija atsaukusies, gandrīz vai pusgadu sarakstījusies, iepazinusi viņa vēlmes un jau izbaudījusi dažu labu nopēlumu, bet tā arī līdz šim brīdim nebija sagaidījusi no viņa nevienu fotouzņēmumu. Varēja tikai nojaust, kāds varētu izskatīties šis romantiskais, nopietnais, tumšmatainais, slaidais un, protams, vecpuisis bez kaitīgiem ieradumiem. No viņa vēstulēm bija noprotams, ka ne bērnu, ne šķirtas sievas viņa biogrāfijā nav bijis. Soli pa solim tuvojoties Vērmaņparkam, Eva jau nez kuro reizi prātā apsvēra savas uzrunas pirmos vārdus.
Kad Uldis attapās, ka līdz norunātajam tikšanās laikam atlikušas desmit minūtes, "pazīšanās zīme" - viņa kollijs Lords - vēl draiski lakstīja autostāvlaukumā.
"Nekas, pagaidīs," viņš pabužināja Lorda pakausi un nesteidzīgi iekārtojās mašīnā. No savas pieredzes Uldis labi zināja – visas ir gaidījušas. Tikai ne visas viņš ir vēlējies atpazīt. Parasti jau no pirmā acu uzmetiena kļūst redzams, ar kuru no viņām ir vērts uzsākt tuvākas attiecības.
Par Evu viņam vēl nebija skaidra priekšstata - simpātiska, nopietna, gudra, patstāvīga, tikai no provinces, ar mazu algu un bērnu piedevām. Bet viņš taču nevēlējās nopietnas attiecības. Vienkāršāk un patīkamāk ir būt neatkarīgam, brīvam, neuzņemties nekādas saistības. Vēl jo vairāk, ja ik pa brīdim atrodas kāda, kas labprāt pakavē viņam laiku. Nu, tad jau redzēs, kā būs šoreiz...
Ivo vēl nebija paspējis tikko nopirkto žurnālu ievīstīt azotē, kad Raina ar spēju kustību izrāva no rokām pavadu un, suniskā priekā palēkdamās, metās parka virzienā. Pārsteigts par šādu negaidītu kollija rīcību, Ivo acumirklī pat neaptvēra tai sekot. Raina, kura pēdējā laikā ir bijusi drīzāk laiska un pašapmierināta, pēkšņi zaudējusi savu pašsavaldību. Tam noteikti ir kāds izskaidrojams iemesls. Varbūt sajutusi kāda paziņas klātbūtni vai gluži radnieciskas dvēseles tuvumu?
No Vērmaņparka uzkalniņa Ivo pavērās negaidīts skats - Raina, īstā kucēna priekā, ik pa brīdim piesliedamās uz pakaļkājām, lakstīja ap kādu jaunu sievieti un draudzīgi rēja. Par laimi, sieviete neizskatījās nobijusies, cietis bija vienīgi viņas smilškrāsas mētelis. Tumšās ķepas uz tā liecināja par Rainas sajūsmas izpausmēm.
- Man jāatvainojas jums par mana suņa nesavaldīgo raksturu, - sveiciena vietā bilda Ivo. - Redzu, viņa jums ir sasmērējusi mēteli. Rainai tas nav raksturīgi, tāpēc pats esmu nepatīkami pārsteigts. Jūtos atbildīgs par to, tāpēc vēlos piedāvāt savus pakalpojumus nevainojama izskata atgūšanā.
Šajā mirklī Eva, protams, pat neatcerējās iepriekš izdomātos un labi apsvērtos vārdus, ko bija izlēmusi teikt, satiekoties ar Uldi. Viņas priekšā atradās vīrietis, kas pārāk labi atbilda viņas iztēlē radītajam tēlam.
- Šķiet, man tie būs jāpieņem, jo visu dienu atrasties Rīgā šādā izskatā būs neveikli,- apmulsusi izlēma Eva.
- Es dzīvoju tepat netālu. Pusstunda, un apsolu - jūsu mētelis atgūs iepriekšējo izskatu, - solīja Ivo. - Zudušā laika kompensācijai varu piedāvāt arī pusdienas.
Mērojot nelielo attālumu līdz Ivo dzīvoklim, abi pārsprieda izmaiņas Rīgas dizainā, preču sortimentā, suņu audzināšanā un dresūrā. Sarunas risinājās raiti, un lielajā aizrautībā Ivo pat neiedomājās pajautāt savai sarunbiedrei viņas vārdu. Turpretim Evai šaubu nebija, līdz ar to nebija arī vajadzības pārjautāt jaunā vīrieša vārdu - kā jau norunāts, Uldis uz satikšanos bija ieradies sava kollija pavadībā...
Pārāk nesteigdamies, Uldis aizslēdza mašīnas durvis. Viņš kavēja tikai stundas ceturksni. Protams, ziedus nopirkt vairs neiznāks, un varbūt nav arī nemaz nepieciešams tērēties. Iepriekšējā pieredze rāda, ka tas ir pat mazāk uzkrītoši un vieglāk palikt neatpazītam.
Pirms mēneša, šeit pat satiekot Ināru, viņam izdevās notēlot neviltotu pārsteigumu un pat sašutumu par pārāk krāsotās personas uzmācību. Vai mazums dažādu sagadīšanos! Viņš šeit tikai pastaigājās ar savu suni un nepazīst nekādu Uldi...
Aizdomājies par savām neveiksmēm, viņš laikus nepamanīja Lorda interesi par kādu labi koptu savas sugas pārstāvi, un attapās tikai pēc mirkļa, sparīgi vilkts pretējā virzienā. Kā redzams, kollijs bija nolēmis šo brīdi izmantot savās interesēs. Pazīstams izrādījās arī suņa saimnieks.
Ar Ivo Uldis bija iepazinies kinologu kluba nodarbībās. Nāksies pārmīt kādu vārdu.
- Sveiks, Ivo! Vai tavam sunim gadījumā vārds nav Magnēts? Stiprāks par zemes pievilkšanās spēku!
- Sveiks, Uldi! Rainai šodien ir lielo piedzīvojumu diena. Aizskrien pakaļ pavārtes runcim, izdzenā baložu baru, un tad vēl sabojā svešam cilvēkam drēbes! Tikai tagad Uldis pievērsa uzmanību blakus stāvošajai sievietei. Jā, mētelis patiesi bija sabojāts. Simpātisko seju neparasti pazīstamu vērsa kaut kur redzētu acu skatiens... Eva?
Tajā brīdī Eva stāvēja, aizturējusi elpu, un pirmo reizi tā pa īstam saprata, ko nozīmē teiciens "Kājas ieaugušas zemē"...
Nevar būt! Tas taču nenotiek ar viņu! Kā gan viņa savos trīs desmit divos gados varēja būt tik neapdomīga! Kāpēc atkal viss tā sapinas un samezglojas? Tieši šajos īsajos mirkļos, kad viņa jau nojautusi - satiktais vīrietis patiešām varētu būt tas vienīgais, īstais. Ne jau no vārdiem. Tos Eva jau bija iepazinusi no viņa vēstulēm. Šo sajūtu radīja viņa tuvums - balss intonācija, žestu valoda, saudzīgā klātbūtne, patiesā ieinteresētība. Intuīcija, kurai viņa parasti ļoti uzticējās. Un pēkšņi izrādījās...
Nē, viņa pat nevēlas tuvāk iepazīt šo acīmredzami iedomīgo un pašpārliecināto smukulīti, kurš tagad uzdodas par Uldi. Kur gan agrāk bija viņas prāts! Tas taču bija lasāms jau starp viņa vēstules rindām - "jūs tur, provincē...", "šādi tādi..." un kūtrā vēlēšanās satikties. Tas taču bija redzams - tāda tipa vīriešiem piedzīvojumu netrūka!
- Labdien, Uldi! - jaunā sieviete pirmā pastiepa roku.
- Izskatās, ka radies "sunisks pārpratums". Tā iznāk, ja iet uz satikšanos ar kolliju, kura fotogrāfijas atrodamas katrā pieklājīgā suņu grāmatā, un saimnieku, par kuru ir zināms visai maz...
Ivo pagaidām nesaprata itin neko. Viņš tikai vēroja abu sarunas biedru sejas un centās saprast notiekošo. Uldi viņš pazina nesen, tomēr šo to jau bija dzirdējis par viņa dzīves stilu - neatkarīgu, vieglprātīgu. Tā dzīvot varēja atļauties tikai tie, kam turējās nauda.
Ivo turpretim nebija no bagātajiem, arī tagad, dīvaina mulsuma pārņemts, tikai klusu klausījās abu sarunā. Bija nojaušama vārdos neizteikta spriedze, ko radīja Evas noraidošā attieksme un Ulda uzspēlētais manierisms.
Kad Uldis īpašnieciski saņēma Evu aiz piedurknes, Ivo pēkšņi attapās.
- Raina, vai tev nekas nav sakāms? – viņš, glābiņu meklēdams, vērsās pie suņa.
- Kā tad ar mūsu kopīgajiem plāniem? – viņš jautājoši pavērās Evā.
Ivo nevarēja pat nojaust, cik ļoti Eva gaidīja šo jautājumu. Visas sarunas laikā viņa ik pa brīdim uzmeta bezpalīdzīgu skatienu Ivo noliektajai galvai. Vēl pirms mirkļa viņi jutās tik tuvi... Viss šķita tik vienkārši. Beidzot ir sastapušies seni paziņas, draugi... Sakrājies tik daudz runājamā, ka visu tā uzreiz nemaz nevar pateikt... Jā, bet varbūt viņa Ivo nemaz neinteresēja? Eva taču pilnīgi neko nezināja par šo cilvēku...
Lai nu kā, bet Ulda sabiedrība arī vairs nešķita vilinoša. Kaut kas būtiski bija mainījies. Negaidītais Ivo jautājums visu nolika īstajās vietās. Tagad Evai bija gatavas atbildes priekš visiem - Ivo: "Mūsu plānos izmaiņas nav paredzētas", bet Uldim: "Atvaino, tu nokavēji!" Gribējās ko mīļu pateikt arī Rainai: "Tu esi pats labākais suns!" Lordam? Varbūt: "Viss notiek tā, kā tam jānotiek..."
Ivo vēl joprojām nespēja noticēt, ka viņam blakus, saņēmusi Rainu aiz pavadas, soļo Eva. Pieliekusi galvu, viņa visā nopietnībā sarunājas ar suni, uzdodama tam dažnedažādus jautājumus par viņa saimnieku, kurš tepat blakus dziļdomīgi klusēja. Līdz šim Ivo bijis pārliecināts pretinieks uzskatam "mīlestība no pirmā acu uzmetiena", un pats vienmēr ir smējis pretim - "paskaties otrreiz!"
Neviena no iepriekš satiktajām sievietēm viņam tā arī nekļuva tuva. Vienmēr kaut kā pietrūka - varbūt patiesas sirsnības, bet varbūt vienkārši - nebija satikušies īstie cilvēki...
Ar Evu viss bija citādāk jau pašā sākumā. Tagad viņam gribējās skatīties vēl un vēl un vienmēr ieraudzīt kaut ko jaunu, kas piesaistītu, aizrautu un liktu noticēt - tieši viņu tu gaidīji...
Eva joprojām jutās samulsusi. Ivo pēkšņi bija kļuvis mazrunīgs. Savu mulsumu slēpdama aiz humora, viņa centās uzturēt sarunu ar Rainu.
Kāpēc gan viss tā pēkšņi mainījās? Un atkal Eva domās sāka šķetināt savu raksturīgo "kā būtu, ja būtu"... Protams, nonāca turpat, kur vienmēr - pašā sākumā: no vēstulēm, kurās bija tik daudz skaistu vārdu, bet galvenais palika nepateikts, pie iepazīšanās sludinājuma, pie aklās mīlestības pret bijušo vīru, un līdz ar to - pie pašas kļūdām, pie vecāku neizdevušās ģimenes dzīves... Varbūt mēģināt uz to visu vēlreiz palūkoties ar smaidu? Nekas taču nav noticis! Vienkārši - sagadīšanās...
Pēc kāda laika Ivo dzīvoklī, smērējot sviestmaizes un malkojot kafiju, abi, viens otru nemitīgi pārtraukdami un līdz asarām smiedamies, vēl un vēlreiz pārstāstīja nesen pārdzīvoto. Galvenā varoņa loma notikušajā nešaubīgi tika piešķirta Rainai, par ko viņa arī tika pienācīgi apbalvota.
- Bet, ja tu nebūtu atbraukusi uz Rīgu, pat Raina mani pie tevis neaizvestu, - sava suņa nopelnus centās mazināt Ivo.
- Un, ja tu nebūtu uzrakstījusi vēstuli Uldim, un vēl pusgadu pacietīgi gaidījusi viņa uzaicinājumu satikties, tad neatbrauktu...
- Kā redzu, arī tev patīk spēlīte "kā būtu, ja būtu", - smiedamās viņu pārtrauca Eva.
- Viss taču ir daudz vienkāršāk - esmu pie tevis...
- Piedod par pārdrošību, bet varbūt vēl vienkāršāk būtu, ja tu paliktu pie manis... - Ivo pats bija izbrīnīts par savu pārsteidzību. Lai arī kā Eva ticēja liktenīgā cilvēka teorijai, viņai vēl tik daudz kas Ivo bija jāizstāsta. Taču viņa jau nojauta, ka šī diena būtiski izmainīs viņas turpmāko dzīvi. Un ne tikai viņas.

Citu datumu laikraksti

  • Procentu likmes var kāpt

    Vai gaidāms procentu likmju pieaugums ārvalstu valūtās izsniegtajiem kredītiem? Kā pret to nodrošināties?Vai gaidāms procentu likmju pieaugums...

  • Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī

    Jāni Āboltiņu dzīvīte šūpo jau 85 gadus. Gana daudz solījusi, ņēmusi, bet arī devusi.Jāni Āboltiņu dzīvīte šūpo jau 85 gadus. Gana daudz solījusi,...

  • Lasītājs jautā

    Vai saimnieki, kas nav paspējuši laikā pieteikties uz bioloģiskās lauksaimniecības/bioloģiski augstvērtīgo pļavu platību maksājumiem, to varēs...

  • Apkopoti pusgada rezultāti

    Valsts ieņēmumu dienesta Vidzemes reģionālās iestādes Alūksnes nodaļa 2004.gada sešos mēnešos kopbudžetā ir iekasējusi 2 462 930 latus - par 260 040...

  • Vecais un jaunais perspektīvais

    Ikviens kādreiz ir iedomājies, vai izvēlēties jauno, nezināmo vai palikt uzticīgam vecajam un labi pazīstamajam.Ikviens kādreiz ir iedomājies, vai...

  • Noslēdz līgumu par Eiropas fondu līdzfinansējumu

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Tvaikonītis” īpašnieks Igors Dorofejevs ir viens no pirmajiem, kas šonedēļ paraksta līgumu par Eiropas...

  • Vairāk dzīvo citiem, nevis sev

    Alūksniete Līga Cīrule ir neparasta sieviete, kas prot visdažādākos darbus un kuru interesē daudzas lietas.Alūksniete Līga Cīrule ir neparasta...

  • Veic kosmētisko remontu

    Trapenes pagastā šovasar ir veikts kosmētiskais remonts tautas namā un bibliotēkā.Trapenes pagastā šovasar ir veikts kosmētiskais remonts tautas namā...

  • Notiks visu šķirņu suņu izstāde

    18.jūlijā Aizkraukles arodvidusskolas stadionā notiks visu šķirņu suņu nacionālā izstāde.18.jūlijā Aizkraukles arodvidusskolas stadionā notiks visu...