Atveries, cerību puķe, vēlreiz brīnumam...

Pa saulē sasilušo ielu nāk sieviete. Nogurusi, bet apņēmības pilna viņa turpina iesākto ceļu. Ieraudzījusi mani, apstājas un kaut ko sevī pārdomā, tad atskan kluss lūgums palīdzēt aiziet līdz mājai.

Pa saulē sasilušo ielu nāk sieviete. Nogurusi, bet apņēmības pilna viņa turpina iesākto ceļu. Ieraudzījusi mani, apstājas un kaut ko sevī pārdomā, tad atskan kluss lūgums palīdzēt aiziet līdz mājai. Viņa uzticīgi pieķeras man pie rokas, un gājiens var sākties.
Nav tālu, bet vienai ar sāpošām kājām tomēr pagrūti. Beidzot tiekam līdz pagalmam. Sieviete apsēžas uz kāpnēm, bet mani palūdz ieiet istabā pēc sērkociņiem. Saņēmusi prasīto, viņa steidzīgi aizkūpina rokās sažņaugto cigareti un kāri ievelk pāris dūmu. Tā sākās mana iepazīšanās ar Maiju no Alūksnes. Pēc neilgām pārdomām Maija uztic savu dzīvesstāstu, piebilstot, ka savā liktenī nevienu nevainojot.
Bērnība bez mākoņiem
Maija ir atklāta un neslēpj, ka viņai esot vairāki netikumi, no kuriem tagad grūti atbrīvoties. Nopūtusies viņa iebrien bērnības pļavā, kura tā arī paliek vissaulainākā visā mūžā. Viņa dzimusi pirms 61 gada Ziemeros. Reizē ar viņu dienas gaismu ieraudzījusi arī dvīņumāsa Gita. Vēl ģimenē bija brālis Artūrs.
""Bērnība saistās ar gaišām atmiņām. Bija dzīva vecāmamma un vecaistēvs. Bija mamma un viena tante. Nekā netrūka. Tā bija dzīve bez mākoņiem. Mamma kopš bērnības bija invalīde ar bērnu trieku. Viņai nedarbojās viena roka. Viņa sagāja kopā ar citu vīrieti, kurš nebija mans tēvs, bet ļoti labs cilvēks. Viņš rūpējās par mums, spēlēja vijoli. Man patika klausīties, tagad šīs skaņas uzdzen skumjas par bijušajām dienām. Dvīņumāsa un brālis jau guļ viņā saulē. Nav vairs neviena, tikai es ar atmiņām," ar asarām acīs teic Maija.
Baidījās, ka nesameklē citu
Maija Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā ir apguvusi pavāres profesiju. Pēc sadales viņa nosūtīta darbā uz Liepāju, kur strādājusi ēdnīcā, vēlāk darba gaitas aizvedušas uz Aizputi. Taču tur jaunajai speciālistei nav iznācis ilgi strādāt. No dienesta Padomju Armijā atgriezies bērnības draugs. Jauniešu sirdis skāris mīlestības trauslais putns, un pacietīgi gaidījusi savu iecerēto mājās. Kad šis brīdis pienācis, Maija nekavējoties braukusi atpakaļ uz Alūksni, lai uz mūžu saistītu savu likteni ar Egīlu.
""Nācu pie viņa uz Alūksni, jo baidījos, ka nesameklē citu. Sapratu, ka viņš pieder tikai man, tāpēc apprecējāmies. 1968.gadā piedzima dēls Normunds. Dzīvojām laimīgi, un man ne prātā nenāca, ka pēc 13 laulībā pavadītajiem gadiem viss sagriezīsies ar kājām gaisā. Tiesa, vīrs dzēra, arī es iemācījos cilāt glāzīti, bet tas nekāvēja mani iet darbā. Labi pelnīju, prāts bija, rokas klausīja. Dēls auga, un dzīve ritēja savu gaitu. Reizēm sastrīdējāmies, bet vīrs nekad nepacēla pret mani roku, arī pret citiem viņš izturējās miermīlīgi. Taču pienāca brīdis, ka viss, prastā vārdā runājot, aizgāja ellē," atzīstas Maija.
Dzērumā notiek visādi
Pienāca liktenīgā diena, kad Egīls vairs nav valdījis pār sevi. Tad noticis drausmīgākais. Viņš pacēlis roku pret otru cilvēku, kurš nav vairs piecēlies.
""Tas šņabis ir briesmīgs un dara briesmu lietas. Manējo notiesāja uz deviņiem gadiem. Sākumā braucu ciemos, vēlāk sirds atsala, gribējās jaunu dzīvi un stiprāku plecu. Iepazinos ar citu vīrieti. Kad Egīls pārnāca mājās, mēs izšķīrāmies. Viņš apprecējās, sāka strādāt un arī tagad to dara. Mans dzīves vilciens vairs negāja pa sliedēm. Tas otrs vīrietis nepatika, jo bija maza auguma. Tā mēs izšķīrāmies. Tad nāca Saša. Nodzīvojām kopā gandrīz tikpat ilgi kā ar pirmo vīru. Iedzert viņš mīlēja, bet citādi dabā lādzīgs, bet, kā jau teicu, tas šņabis dara briesmu lietas. Pienāca liktenīgais vakars. Toreiz izdzērām tikai pudeli alus, bet tas tikai pastiprināja dzeršanas kāri. Viss beidzās ar slepkavību. Traks var palikt, kad sāc domāt, nevaru aizmigt līdz rītam. Es nezinu, kas viņam par melnajiem uznāca, pat runāt negribas. Pie Sašas ciemos neesmu bijusi, arī uz vēstuli neatbildēju. Sāp visa dzīve. Tie vīrieši mani nelaimīgu darīja, tur visas manas ciešanas sākušās. Pēc tā drausmīgā notikuma gribējās mest kaklā cilpu. Tikai pateicoties vienam cilvēkam, neko sev ļaunu neizdarīju. Viņš teica, lai dzīvojot vien, pensiju taču saņemot un pastāvot cerība, ka Saša arī kādreiz mājās atgriezīsies. Šiem pēdējiem vārdiem pieķēros kā slīcējs pie salmiņa. Tā es visu mūžu kaut ko gaidu un ticu brīnumam," stāsta sieviete.
Bez ticības nav vērts dzīvot
Maija vairākkārt uzsver, ka bez ticības nav vērts dzīvot, un stāsta, ka pati augusi ticīgā ģimenē, īpaši vecāmāte turējusies pie Dieva vārda. Arī viņi visi nokristīti Alūksnes baznīcā. Tagad pati no tā visa esot tālu, taču par vienu viņa ir pārliecināta - Dievs viņu nes uz rokām arī tad, kad ir grūti, tik grūti, ka negribas dzīvot un gribas iedzert, lai aizmirstos.
""Mani uztur tikai ticība labajam. Man ir brīnišķīga kaimiņiene, kura neļauj izniekot naudu. Kā saņemu savus nepilnus piecdesmit latus, tā nolieku pie viņas, tad vismaz nepalieku bez ēšanas. No viņas pudelei naudu dabūt ir neiespējami. Man pašai nav tāda gribasspēka, lai noturētos," viņa atzīstas.
"Lasu grāmatas. Ja nelasītu, tad jau prātā būtu sajukusi. Tāds liktenis. Vēl apsaldēju kājas. Ziemā tīrīju sniegu, bet vai nu pirmo reizi kājas salst, nepievērsu uzmanību, tā apsaldēju. Bet tas ir nieks salīdzinājumā ar tām divām lielajām operācijām, kuras esmu savā laikā pārdzīvojusi," saka sieviete.
Dzīvei vēl muguru negrib pagriezt
Maija stāsta, ka vīrieši viņu nav krāpuši. Pati, kamēr nav dzērusi, tādiem griezusi muguru. Tagad sanākot visādi, bet tīri dzīvei muguru negribot pagriezt. Sākumā domājusi, ka sagaidīs mājā Sašu, bet jūtot, ka nevarēs. Par bijušo draugu atgādina neliela kaķenīte, kura, mīlīgi murrādama, ielec saimniecei klēpī. Mincītei jau esot deviņi gadi, tagad maz ēdot un kļuvusi sīka. "Pati arī jūtos par desmit gadiem vecāka, laikam būs tomēr sociālajām darbiniecēm jāpiekrīt un jādodas uz pansionātu. Tur būšu siltumā, kopā ar citiem, un mani pieņems tādu, kāda esmu. Tagad miegs bēg, arī televizors sabojājies. Būtu jāsauc meistars, bet tas atkal maksā naudu. Iešu vien uz pansionātu, pie labas aprūpes uzlabosies veselība, un kas zina, kādam vēl būšu vajadzīga. Varbūt mana cerību puķe vēlreiz uzplauks brīnumam..." skumīgi, bet uzņēmīgi saka Maija. Cilvēks, kuram dzīvē nav paveicies, bet kas vēl grib darīt labu Dievam, sev un citiem cilvēkiem.

Citu datumu laikraksti

  • Kontrolē pastiprināti

    Pārtikas un veterinārais dienests vasaras karstajā periodā pastiprināti kontrolē, kā tirdzniecības vietās, veikalos, sabiedriskās ēdināšanas...

  • Skatītājus priecē ar pirmizrādi

    Vakar Kolberģa bērnu teātra studija skatītājiem vērtējumam nodeva pirmizrādi - H.Paukša lugu “Raganas trīs noslēpumi”.Vakar Kolberģa bērnu teātra...

  • Karstajā laikā veikalu plaukti kļūst tukšāki

    Gaisa temperatūra dienvidū sasniedz pat 30 grādus, un kāda alūksniete stāsta, ka vakarpusē veikalā vairs nav bijis gāzētā minerālūdens.Gaisa...

  • Izglītos, kā sākt uzņēmējdarbību

    Vidzemes attīstības aģentūras izstrādātais projekts “Jaunu komercsabiedrību un pašnodarbinātības veicināšana Vidzemes reģionā”, kurā kā partneri...

  • Pusaudži var piedalīties grāmatas veidošanā

    “Latvenergo” sācis izglītojošas grāmatas sagatavošanu 5. - 7.klašu skolēniem. Tās tapšanā aicināti iesaistīties skolēni, kas var piedalīties...

  • Aicina pieteikties pagasta konkursā

    Ziemeru pagasta padomes sēdē apstiprināja konkursa nolikumu “Sakoptākā sēta 2005”. Tajā noteikts, ka no 8. līdz 14.augustam komisija vērtēs izlozētās...