Austerlicas kaujai - 200 gadu

Kādā ceļojumā, atvadoties no Austrijas galvaspilsētas Vīnes un pa autostrādi dodoties uz ziemeļiem, mūsu tūrisma autobuss šķērsoja austriešu - čehu robežu pie Mikulovas.

Kādā ceļojumā, atvadoties no Austrijas galvaspilsētas Vīnes un pa autostrādi dodoties uz ziemeļiem, mūsu tūrisma autobuss šķērsoja austriešu - čehu robežu pie Mikulovas. Tad pa kreisi no autostrādes palika čehu pilsēta Brno.
Ceļš vijās pa pakalniem, un šeit mūsu uzmanību piesaistīja augsta finiera reklāma ceļa malā: 19.gadsimta formas tērpā stāvēja karavīrs pie ložmetēja. Tālāk uz lielākā pakalna stāvēja kupls koks, kura pakājē bija liels akmens. Mēs devāmies turp, lai apskatītu kaujas shēmu un izzinātu par Austerlicas kauju. Tātad tā notika tieši šeit, Morāvijā, pie Austerlicas ciema Procenskas augstienē.
Uz šā pakalna, sēžot baltā zirgā, 1805.gada 20.novembrī šo kauju komandēja Francijas imperators Napoleons I Bonaparts pret apvienoto Austrijas un Krievijas armiju. Toreiz Austrijas un Krievijas armiju komandēja austriešu imperators Francis II, krievu armiju - imperators Aleksandrs I. Šā iemesla dēļ šo kauju iesauca par triju imperatoru kauju.
Mērķis - nosargāt veco kārtību
Vēstures liecības atklāj, ka 1803.gadā Francija un Anglija noslēdza Amjenskas miera līgumu. Angļi turpināja jūrās sagrābt franču kuģus, bet franči aizliedza ievest angļu preces uz kontinentu. Tāds stāvoklis ilgi turpināties nevarēja, tādēļ Francijas imperators Napoleons I sāka gatavoties jaunam karam ar Angliju, lai atrisinātu domstarpības starp abām valstīm.
Napoleons plānoja iebrukt Britu salās un pabeigt karu Londonā. Boloņā bija koncentrēti lieli franču armijas spēki Lamanša jūras šauruma šķērsošanai.
Britu valdība bija panikā un sāka izmisīgi domāt, kā uz kontinenta noorganizēt pret Franciju valstu koalīciju. Austrija bija šausmās no Napoleona laupīšanas kariem, tādēļ bija ar mieru iestāties koalīcijā. Arī Krievija bija ar mieru iestāties tajā, tāpat kā bija ieinteresēta draudzībā ar Angliju, jo turp eksportēja lielu lauksaimniecības produktu daļu un labību.
Jaunās koalīcijas mērķis bija pasargāt no Francijas veco kārtību Eiropā. Anglija solīja labu finansējumu jaunajai koalīcijai. Napoleons par to zināja, un viņam jau bija plāns gadījumam, ja kontinentā sāksies izmaiņas. Un izmaiņas sākās!
1805.gada augustā kļuva zināms, ka krievu karaspēks devies, lai apvienotos ar austriešiem, bet austrieši, nesagaidījuši krievu armijas atnākšanu, 1805.gada septembrī iebruka Bavārijā, kas bija Napoleona sabiedrotā.
Nu Napoleons saorganizēja Boloņas lauku nometnē atradušos karaspēku un veda to pretim pretiniekam.
Austriešu armija ģenerāļa Makka vadībā nostiprinājās Ulmē pie Lehas upes un sagatavojās pirmajai sadursmei ar franču armiju.
Krievu armija ģenerāļa Kutuzova vadībā sāka maršu no Krievijas puses uz ģenerāļa Makka apvienotajiem spēkiem.
Ar viltu piespiež kapitulēt
Napoleons to saprata un ar viltus manevru palīdzību straujā tempā pieveda karaspēku pie Lehas upes, un sāka aplenkt Makka armiju. Ar sava aģenta palīdzību tika izplatītas mānīgas ziņas austriešu galvenajā mītnē, ka Parīzē ir sacelšanās un ka Napoleons sāk atkāpties. Ar šo viltību viņš noturēja ģenerāļa Makka karaspēku pie Ulmes, aplenca to un piespieda kapitulēt. Uzzinot par to, ģenerālis Kutuzovs ar savu 46 tūkstošu lielo krievu armiju sāka steidzami atkāpties. Franči sāka viņiem sekot. Izturējusi rindu arjergardas kauju (tas ir, kad priekšējās armijas daļas iet prom, bet otrs gals cenšas atsist uzbrukumus), Kutuzova armija aizveda savu armiju līdz Olmanas pilsētai, kur viņu gaidīja abi imperatori - Francis II un Aleksandrs I - ar savām armijām.
Šajā pašā laikā franču karaspēks jau ieņēma pozīcijas Pracenskas augstienē netālu no Austerlicas sādžas. Vēloties vēlreiz pārliecināt sabiedrotos viņa neizlēmībā, Napoleons deva pavēli atstāt šo pozīciju. Sabiedrotie uzreiz ieņēma atbrīvoto augstieni. Viņu izlūki apstiprināja, ka Napoleons tiešām nolēmis atkāpties. Tas iespaidoja sabiedroto lēmumu doties uzbrukumā ienaidniekam.
Īstenībā Napoleons gribēja kauju, jo viņam bija svarīgi, lai sabiedrotie nesāktu atkāpties un nepaildzinātu karu. Napoleona armija bija pagurusi no garajiem pārgājieniem un atradās tālu no Francijas.
Napoleons zināja, ka pie viņa brauc Prūsijas vēstnieks ar frančiem nepieņemamām prasībām. Tā Prūsija varēja iekļauties karā ar savu lielo armiju.
1805.gada 20.novembrī pretinieku armijas apstājās viena otrai pretim. Sabiedroto armija, kuru komandēja ģenerālis Kutuzovs, sastāvēja no 86 tūkstošiem cilvēku un 350 ieroču vienībām. Franču Napoleona armija - ar 73 tūkstošiem cilvēku un 250 ieroču vienībām.
Sabiedroto kreiso pastiprināto flangu komandēja ģenerālis Buksgevdens, labo flangu - kņazs Bagrations, centrā komandēja ģenerālis Kutuzovs.
Franču armijai kreisais flangs bija maršala Lanna un Bernadota vadībā, labo komandēja maršals Davu, bet centrs bija maršala Sulta vadībā.
Rītausmā pēc pulksten septiņiem sabiedrotie ģenerāļa Buksgevdena vadībā uzsāka uzbrukumu franču labajam flangam. Lai gan franču strēlnieki nikni pretojās, pēc stundas sādžas Teļņica un Sokoļņica bija sabiedroto ieņemtas.
Tālāk sabiedrotie uzbruka Davu komandētajam labajam flangam. Tas pakāpeniski sāka atkāpties. Sabiedroto armija zaudēja galvenos centra spēkus. Pēc sabiedroto plāna viņiem vajadzēja pārraut franču armijas labo flangu un tad, uzbrūkot viņu centram un aizmugurei, sagraut franču armiju. Un Kutuzovs deva pavēli ģenerāļa Kolovrata pēdējai triecienkolonnai aiziet no Pracenskas augstienes.
Mazliet nogaidot un pārliecinoties, ka augstiene atbrīvota no sabiedroto galvenajiem spēkiem, Napoleons pavēlēja maršalam Sultam ieņemt augstieni vietā, kur ir frontes pārrāvuma līnija.
Trieciens pa sabiedroto centrālo pozīciju bija pārsteidzoši negaidīts. Bungu rīboņas pavadībā franču karaspēks devās uz priekšu. Drīz viņi atradās Pracenskas augstienes virsotnē, iekļūstot ienaidnieka sasniegšanas robežās, franči izšāva zalvi un sākās tuvcīņa ar durkļiem.
Sabiedroto centrs uzreiz izklīda, karaspēks sajaucās. Kavalēristi uzbruka kājniekiem, bet kājnieki zem franču spiediena atkāpās. Atjēgušies sabiedrotie centās apturēt spiedienu. Viņu daļas devās uzbrukumā un atklāja uguni. Taču lielā attāluma dēļ viņu lodes frančus nesasniedza.
Tajā pašā laikā franči bez neviena šāviena tuvojās sabiedrotajiem un 100 metru attālumā atklāja baltu uguni.
Tad Napoleons sūtīja franču kavalēriju, kuras uzbrukums piespieda sabiedrotos atkāpties.
Tuvcīņa ilga stundas ceturksni
Šajā pašā laikā centrā 3000 krievu gvardes kareivju bija franču aplenkti. Krievi, izmisīgi atšaudoties un dodoties tuvcīņā, pārrāva franču armijas ķēdi, bet franču rezerves daļas jau atklāja uguni, kas viņus apturēja. Krievu gvardei palīgā nāca divas kavalērijas eskadrona gvardes. Pārorganizējoties krievu gvarde atsita franču kavalēriju, bet kājnieku bataljonam atņēma viņu kaujas zīmi - ērgli. Pats Napoleons redzēja, kā franču kareivji bēga un tad pavēlēja doties kaujā pieciem mameļuku zirgu eskadroniem no Ēģiptes, kuri bija talantīgi zobenu cīņās. Ar rēcieniem, spiegšanu viņi lidoja virsū krievu gvardei.
Tuvcīņa ilga stundas ceturksni, un krievu gvarde atkāpās. Sabiedroto centrs bija pilnīgi sakauts.
Pulksten divos dienā imperatora gvarde un maršala Udino grenadieri saņēma Napoleona pavēli - virzīties uz Teļņicas ciemu, lai ģenerāļa Buksgevdena armijai dotu pēdējo triecienu.
Vienlaikus maršala Davu kavalērija devās uzbrukumā no rietumiem. Nu sabiedroto kreisais flangs bija pašā neizdevīgākajā pozīcijā. Jau kaujā par Pracenskas augstieni Kutuzovs nosūtīja Buksgevdenam pavēli: "Atkāpties!" Taču sakari ar kreiso flangu bija pārrauti, Buksgevdena karaspēks jau bija atgriezts no galvenajiem spēkiem un, nepārtrauktas ložu uguns vajāts, šaudījās no vienas malas uz otru, cenšoties izrauties no aplenkuma.
Kad ģenerālis Buksgevdens saprata, ka ir aplenkts, viņš deva neprātīgu, nepareizu pavēli par savu spēku sadali. Daļa viņa karaspēka atkāpās atpakaļ, bet galvenie spēki nogriezās pa labi un centās izrauties uz ziemeļiem. Viņi atkāpās uz aizsalušo Sačanas ezeru. Franči sekoja, nogalinot ievainotos, neņemot nevienu gūstā.
Tūkstošiem satrakoto ļaužu un zirgu pāri ezeram centās vadīt krievu ģenerālis Dohturovs. Viņš noorganizēja aizsardzību, komandēja karavīru tuvcīņu, izcīnot ceļu ar durkļiem.
Redzot veltīgus franču kareivju uzbrukumus pret šiem krievu drosminiekiem, Napoleons pavēlēja izvirzīt ložmetēju bateriju un atklāt uguni ar lodēm pa ezera ledu.
No tūkstošiem cilvēku ķermeņu un ienaidnieka ložu smaguma ledus uz ezera neizturēja un ielūza. Cilvēki un zirgi krita ledaini aukstajā ūdenī.
Sāka tumst. Kauja noklusa visā frontē. Sabiedrotie zaudēja cīņā. Viņi zaudēja trešo daļu savas armijas: 27 000 cilvēku, no tiem 21 000 krievu kareivju. Turklāt viņi zaudēja arī lielāko daļu savas artilērijas: 158 ieroču vienības, no tām 133 krievu ieroču vienības. Daudzi nokļuva gūstā. Kaujā bija ievainots ģenerālis Kutuzovs. Gūstā varēja būt nokļuvis arī krievu imperators Aleksandrs I. Franči zaudēja 12 000 cilvēku.
Nav pieminekļu bojā gājušajiem
Pēc Austerlicas kaujas sabiedroto koalīcija izjuka. Austrija izstājās no kara, parakstot ar Franciju miera līgumu.
200 gadu pagājis kopš Austerlicas kaujas. Paugurainajā apvidū, kur tā notika, tagad plešas apstrādāti lauki. Austerlicas ciems saucas Slavkova. Kāds vietējais mūks zināja stāstīt, ka atradis vietas, kas noklātas ar apbedījumiem, gar kuriem var iet četras stundas un šķērsām divas stundas. Taču uz lauka nav pieminekļa bojā gājušajiem.
Būdami Parīzē, mēs apmeklējām divus tūrisma objektus, kas atgādināja par šo Austerlicas kauju.
Parīzes centrā Vandoma laukumā uzstādīta slavenā 43,5 metrus augstā kolonna par godu imperatoram Napoleonam I, kura statuja ir uz kolonnas augšā, ko veidojis skulptors Antuans - Denī Šode.
Kolonnu grezno spirālveidā izvietoti bareljefi, kas izlieti no bronzas, kas iegūta no 1200 sakausētiem ložmetējiem. Tos Napoleona armija ieguva kaujā pie Austerlicas.
Otrs projekts - milzīga 1720. gadā izveidota esplanāde, kas savieno Aleksandra III tiltu ar Invalīdu namu, kuru pēc Ludviķa XVI rīkojuma no 1670. līdz 1676.gadam uzcēla kā hospitāli veterāniem un kurš kļuva par Napoleona I pēdējo patvērumu. Viņu te apglabāja 1840.gadā - 19 gadus pēc nāves Svētās Helēnas salā.
Imperatora pīšļus ievietoja septiņos zārkos - dzelzs, sarkankoka, divos svina, melnkoka, ozolkoka un sarkana porfīra (magmatisks iezis) ārējā sarkofāgā. Apkārt viņa sarkofāgam uz mozaīkas grīdas aplī izlikti 12 ievērojamu imperatora uzvaru nosaukumi, starp tiem labi saskatāms nosaukums "Austerlitz".

Citu datumu laikraksti

  • Lāčplēša svētkos

    Tālajā 1919.gadā visi, kas varēja un spēja nest ieročus, cēlās, lai aizstāvētu un atbrīvotu Rīgu no uzbrūkošās Bermonta armijas, un 11.novembrī Rīga...

  • Pirmie maksājumi par laukaugu un lopbarības platībām

    Šonedēļ Lauku atbalsta dienests uzsāk papildu valsts tiešo maksājumu par laukaugu un lopbarības platībām avansa izmaksu 80 procentu apmērā, jo valstī...

  • Apvienos Mālupes pagasta pensionārus

    Mālupes pagasta “Mārās” pašvaldībā dzīvojošajiem pensionāriem šonedēļ bija otrā tikšanās, jo arī Mālupes pagastā ir nolēmuši veidot savu pensionāru...

  • Atgriezušās priecīgas un iespaidiem bagātas

    “Kad lidmašīna ir uz zemes Latvijā, priecīgi saskatāmies, esam mājās! Tikai mājupceļā atklājas katra bažas un satraukumi, kas bijuši pirms brauciena,...

  • Izmanto iespēju!

    Vēl tikai līdz 15.novembrim jauniešu organizācija “Avantis” aicina pieteikties stipendiju konkursam un Gada balvai.Vēl tikai līdz 15.novembrim...

  • Vidzemē attieksme ir neitrāla

    Oktobrī veiktajā sabiedriskās domas aptaujā noskaidrota Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā.Oktobrī veiktajā...