Bailes no citādajiem

“Es esmu savāds (savāda), citāds (citāda), ne tāds (tāda) kā visi citi.” Šo izteicienu ikviens no mums kāda konkrētā dzīves situācijā var attiecināt uz sevi - ar lepnumu vai nožēlu vai kā konstatāciju.

"Es esmu savāds (savāda), citāds (citāda), ne tāds (tāda) kā visi citi." Šo izteicienu ikviens no mums kāda konkrētā dzīves situācijā var attiecināt uz sevi - ar lepnumu vai nožēlu vai kā konstatāciju. Atliek atcerēties Jura Podnieka slaveno dokumentālo filmu "Vai viegli būt jaunam?", kuras triviālais (vienkāršais) nosaukums ir gluži vai folklorizējies. Velkot paralēles, rodas vispārināts jautājums - vai viegli būt citādam, savādam? Cilvēks ir sociāla būtne, kas nespēj dzīvi vadīt kā vienpatis, ieslīgstot savrupumā, savādumā. Tā jau var sajukt prātā. Arī citādie meklē un atrod domubiedrus, grupējas, un tad rodas vēlme pateikt pasaulei: "Mūsu ir daudz, mēs esam tādi, pieņemiet mūs!" Tas nav daudz prasīts.
Ažiotāža ap sestdien notikušo homoseksuālistu gājienu Rīgā apliecina, ka Latvijas sabiedrība nav pietiekami demokrātiska, lai akceptētu citādību. Būtībā sabiedrība ar savu attieksmi diskriminēja seksuālo mazākumu (homoseksuālus cilvēkus), kas civilizētajā pasaulē sen jau pieņemts kā viens no dzīves modeļiem. Sabiedrības nostāja bija emocionāli vardarbīga, traumējoša. Brīžiem pat šīs apslāpētais naids draudēja izlauzties uz āru reālos fiziskos draudos. Bet ko gan citu varēja gaidīt, ja valdības un Saeimas pārstāvji un pat valsts premjers atļaujas klaji necienīgi un noliedzoši izturēties pret citādajiem?
Nav jau par ko uztraukties. Nav ko vaimanāt par to, ka esam neētiski, bezsirdīgi un pat zemiski pret citādajiem. Sabiedrība (un to veidojam mēs paši) nevar uzreiz būt gatava (tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava), lai pieņemtu to, ka tā mainās, tā vairs nav tāda kā pirms 50 gadiem. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet mūsos joprojām iesakņojušies patriarhālie priekšstati. Joprojām uzskatām, ka visiem pieaugušajiem sabiedrības locekļiem ir jāveido tradicionālās ģimenes un jārada tajās bērni. Gluži kā pasakā ar šādu sadzīves modeli mums saistās "laimīgās beigas". Bet kas ir laime? Brīva izvēle! Šodien sievietes kļuvušas ekonomiski līdztiesīgas ar vīriešiem un vairs nav spiestas apprecēties par katru cenu, un paciest laulības nastu, kad tā ir slogs. Arī vīrietis vairs nesteidzas precēties vai pat nedara to nemaz. Vīrietis lielākoties sen vairs nav ģimenes galva. Un daudzi vīrieši to nemaz nekāro! Arvien populārāk kļūst dzīvot vienam/vienai, baudīt mīlestību ārpus laulības saitēm. Arī homoseksuālu mīlestību. Sieviete (ar vai bez likumīgā vīra) pati izlemj, kad vēlas radīt bērnu, jo ir spējīga pati to uzturēt. Šāda - citāda - ir puse Latvijas sabiedrības. Vai tāpēc nelaimīga, izstumjama? Izstumšana tikai sekmē vienotību. Pretestība ir lieliska reklāma citādajiem. Par ko gan tik ļoti baidās kārtīgais ģimenes tēvs premjers? Par savu autoritāti ģimenē, kuru var aizēnot citādie? Varbūt patiešām ir jābaidās.

Citu datumu laikraksti

  • Latvijas zelta pagātne un nākotne

    “Zelts” ir jēdziens, ko cilvēki kopš senlaikiem apvij ar dažādiem mītiem. Dzīvē un pasakās nereti tiek likta vienlīdzības zīme starp “laime” un...

  • Bārenis - tā nav diagnoze visam mūžam

    Ik gadu vairāki desmiti bāreņu un bērni, kas palikuši bez vecāku gādības, beidz internātskolu un sāk patstāvīgu dzīvu. Kāda tā ir?Ik gadu vairāki...

  • Prezentē projektu

    Šodien Jūrmalā notiek konference, kurā Alūksnes, Talsu un Jēkabpils cilvēki ar invaliditāti prezentē projektu “Zaļā gaisma iespējām”.Šodien Jūrmalā...