Baltām asarām lilijas raud

Jau trešo reizi Edmunds pastiepa roku līdz Lāsmas dzīvokļa zvana pogai, bet neuzdrošinājās to nospiest.

Jau trešo reizi Edmunds pastiepa roku līdz Lāsmas dzīvokļa zvana pogai, bet neuzdrošinājās to nospiest. Varbūt tomēr pareizāk būtu bijis vispirms piezvanīt? Parasti viņš vienmēr tā bija darījis, bet šoreiz vēlme satikt bijušo sievu radās spontāni. Pēkšņi tik ļoti sagribējās parunāties ar kādu, kas viņu uzklausītu un saprastu. Lāsma to vienmēr bija pratusi. Nolicis liliju pušķi pie dzīvokļa durvīm, viņš neizlēmīgi pagriezās uz promiešanu. Lāsma sapratīs. Ar šo viņa mazdūšības jeb vainas apziņas žestu viņa bija apradusi jau sen. No tiem laikiem, kad abi vēl dzīvoja kopā...
Tolaik tas sākās tāpat kā vairumā līdzīgu gadījumu. Laulības dzīvē jau viss bija pierasts un izpētīts, katru dienu viens un tas pats ritms - brokastis, darbs, pusdienas, darbs, vakariņas, televizors un avīzes... Par laimi kādam enerģiskākam darbabiedram radās tolaik vēl nebijusi ideja sarīkot sestdienas vakara pikniku ezermalā – bez sievām. Tikai vīri! Ar makšķerēm, laivām, ugunskuru un, dabīgi, neiztrūkstošo aliņu. Protams, to atbalstīja simtprocentīgi visi vīrieškārtas kolēģi. Toreiz viss varbūt arī būtu beidzies bez nopietnām sekām, ja vien kāds gudrinieks alus mučelei nebūtu piešāvis klāt ko stiprāku. Pēc tam izrādījās, ka dzeramā vienalga tā kā par maz. Saprotams, ka savajadzējās vēl. Tikai neviens tā īsti negribēja atstāt ezermalu un braukt uz pilsētas veikalu. Tikko bija sācis smaržot gandrīz gatavais šašliks, un darbīgākie sarosījās dažādām sportiskām aktivitātēm - virves vilkšanai, šautriņu mešanai...
Pēc izlozes ar sērkociņiem garākais tika Edmundam. Ar vēl esošā skaidrā prāta druskām viņš gan iebilda - esot par daudz dzēris, lai brauktu to gaisa gabalu uz veikalu, bet vīru smīkņāšana - kas, mīkstais esi? - lika sēsties pie stūres un braukt. Septiņpadsmit kilometru garais ceļš no ezermalas līdz centram braucējam ar skaidru galvu jau nebija tik tāls, un vai nu gluži būs tā, ka viņam nepaveiksies. Pašam jau likās, ka apziņa vēl tīri skaidra un soļi ar vēl rakstā neiet. Tomēr kāds no tumsā pēkšņi priekšā iznirušajiem ceļa līkumiem Edmundam izrādījās par sarežģītu. Apvēlusies uz sāniem, mašīna ieslīdēja ar ūdeni pilnā novadgrāvī... Kā Edmundam toreiz izdevās izķepuroties, viņš neatceras. Apziņā bija viena doma, ka pēc iespējas ātrāk jātiek mājās - pārvilkt ko sausu, sasildīties, izgulēties. Un tad varēs domāt par pārējo. Pēc divu stundu gājiena, jau krietni pēc pusnakts, viņš sasniedzis dzīvokli. Lai arī visu ceļu domājis, ko teiks sievai, kā sevi attaisnos, nekāda ticamā pasaciņa prātā neradusies. Arī iepriekš reizēm gadījies iedzert drusku par daudz, bet līdz šim liktenis viņam bijis labvēlīgs. Tiesa, arī šoreiz viss varēja beigties daudz traģiskāk.
Tanī naktī Lāsma neteica neko. Tikai sēdēja, rokām apkampusi savus plecus, it kā salstot. Runāja Edmunds. Taisnojās, solījās. Pēc kāda laika saņēmis drosmi paskatīties sievai acīs, viņš redzēja tikai sāpes, rakstītas asaru pēdām. Kauns. Toreiz viņam vēl bija kauns...
Nākamajā rītā Edmunds nopirka sievai liliju pušķi - viņai ļoti patika šie ziedi, un lūdza piedošanu. Vairāk tā nedarīšot... Nekad.
Tad Edmunds patiešām tā domāja, jo viņam ļoti sāpēja Lāsmas asaras. Bet dzīvē viss izkārtojās citādāk - pikniki turpinājās. Tajos nepiedalīties nozīmēja izpelnīties pārējo darbabiedru nievīgas piezīmes. Tad aktuālas kļuva pirtis, dažādi tuvāki un tālāki izbraukumi. Lai būtu jautrāk, parādījās sievietes. Jaunākas un vecākas, no kurām ne viena vien dzeršanā turēja līdzi vīriem. Svinības, lielākoties sākušās piektdienas vakarā, parasti beidzās tikai svētdienas rītā. Šķita, dzīres nekad nebeigsies. Vienmēr atradās kāds, ko sumināt un sveikt, bet, ja nebija jubilāru, tad vienkārši tāpat - ieraduma dēļ nedēļas nogalēs vajadzēja sanākt kopā. Un Edmunds atkal dāvināja sievai lilijas. Vēlāk, kad to nebija, - rozes, krizantēmas, narcises...
Bet tad, kādā svētdienā atgriežoties mājās, uz galda viņš atrada tikai zīmīti.
"Piedod, ja nepratu atrast īstos vārdus, kas Tev liktu saprast, kā Tu iznieko savu dzīvi. Katram tā ir dota tikai vienreiz. Vai Tavējā tik vien ir vērta? Kad atradīsi atbildi uz šo jautājumu, es Tevi uzklausīšu."
Toreiz viņš neskaitāmas reizes bija centies izrunāties ar Lāsmu, solījies, ka nu patiesi tā bija pēdējā reize, un tikpat reižu bezpalīdzīgi un piekrītoši mājis ar galvu, ka – jā, to viņš ir teicis jau vairākus gadus... Kā arī ar skumjām atzinis, ka nav viņš nekāds labais paraugs bērniem....
Varbūt patiešām šādi labāk - dzīvos katrs atsevišķi. Cik varēs, viņš dos naudu bērnu vajadzībām, pa reizei apciemos, un arī pašam vairs nebūs jāskatās Lāsmas asaru pilnajās acīs.
Nākamie divi gadi vēl bija ripošana no kalna uz lejuarvien biežākas iedzeršanas, un nu jau pie viņa mājās, jo blakus vairs nebija sievas, kas audzina. Tad vēlā rudenī gadījās dzērumā pakrist uz ielas un, pašam par laimi, atmosties slimnīcā. Ārsti uzstādīja diagnozi - plaušu karsonis smagā formā. Tur pie viņa nolaidās eņģelis, tiesa gan - māsiņas izskatā. Daira bija astoņus gadus vecāka par Edmundu, arī pieredzējusi dzīvi blakus vīram alkoholiķim, nespējusi viņu glābt, tikai apglabāt. Pašaizliedzības pilnā mīlestība pret vīru viņai vēl ilgi bija sāpējusi, mierinājumu meklēt viņa bija devusies uz baznīcu. Tur, Dieva vārdos, viņa to bija spējusi rast.
Edmundam ausīs vēl tagad skanēja daži no Dairas tolaik biežāk piesauktajiem psalmiem, kurus viņa nemitējās atkārtot.
"Esi man par klinti, kur patverties, par stipro pili, kas lai mani pasargātu, Tu, kas esi solījies man palīdzēt, jo mana pils esi Tu."
"Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam."
Tolaik, ieklausoties Dairas mierā un vārdos, viņš iepazina Bībeli. Pats izlasīja Salamana pamācības un dažas no tām vēl tagad skaitīja ik vakarus.
"Apsver savu kāju soļus, tad tu droši virzīsies uz priekšu!
Negriezies ne pa labi, ne pa kreisi; virzi savas kājas projām no ļauna!"
Tieši šis laiks Edmundam lika saprast, ka katrai lietai ir savs nolikts laiks un "katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda".
Aizrāvies ar Dairas ticības spēku, jaunajām zināšanām, kas nu ienāca viņa dzīvē, vairāk kā gadu Edmunds bija nodzīvojis viņas paspārnē. Tad kādā no savu svārku kabatām, atradis Lāsmas pēdējo rakstīto zīmīti un sapratis, ka ir viņai parādā atbildi, nopirka baltas lilijas un devās ciemos. It kā pie bērniem, jo nu jau arī Lāsmai varēja būt sava dzīve.
Tikšanās izvērtās daudz sirsnīgāka nekā bija cerēts. Līdz vēlai naktij Edmunds bija Lāsmai stāstījis savu pēdējo gadu dzīvi, uzklausījis viņas domas un sajutis, ka abu dvēseliskā tuvība, kas pastāvējusi jau no pirmā satikšanās brīža, vēl nav zudusi. Kādu brīdi viņš pie sevis pat sasapņojās, ka varbūt vēl nekas nav zaudēts, ka Lāsma aicinās viņu palikt uz dzīvošanu kopā. Tomēr, lai arī atvadu apskāvienā Edmunds centās ielikt visu savu saglabājušos maigumu, pretim viņš saņēma atturīgu vēsumu...
"Katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda", promejot viņš sev atstāja cerību.
Tagad Edmunds vismaz reizi nedēļā centās satikt bērnus, interesējās par viņu sekmēm skolā, izjautāja par mammas dzīvi, bet vecākā meita neko daudz nestāstīja. Viņam bija grūti noticēt, ka tāda sieviete kā Lāsma nav atradusi sev citu vīrieti. Bet, kamēr viņa bija viena, Edmundam arvien vēl palika cerība. Vairākas reizes nedēļas nogalēs viņš sarīkoja ģimenes pusdienas pie sevis mājās, dāvināja Lāsmai ziedus, piedāvājās viņu aizvest šur un tur, izpalīdzēt ar vīrieša spēku un prasmi saimnieciskos darbos, tomēr agrākā intīmā tuvība starp abiem tā arī neatjaunojās. Lāsmas personīgā dzīve Edmundam tā arī palika noslēpums.
Cenzdamies aizpildīt sev blakus esošo tukšumu, viņš mēģināja iepazīties ar citām sievietēm. Šādu iespēju gan nebija visai daudz. Uz ielas kādai tā vienkārši pieiet klāt viņam nebija dūšas. Kafejnīcās un krodziņos vēlās vakara stundās pamanāmās vientuļās sievietes nešķita diez cik nopietnas. Vēl jau palika sludinājumi un televīzijā čatā pa kādam ieklīdušam numuram. Izmēģinājis gan vienus, gan otrus, saticies ar dažādām sievietēm no tuvākiem un tālākiem rajoniem, Edmunds bija sapratis, ka tādā veidā neko neatrisinās. Bija vakari, kad viņš jautāja pats sev - ko es meklēju? Blondīni, bruneti, zaļām vai brūnām acīm, slaidu vai apaļīgu, ļoti nopietnu vai nenopietnu... Kāda gan tam visam nozīme, ja, satiekot jebkuru no viņām, nerodas šis tik pazīstamais iekšējais siltums, kāds vienmēr bija Lāsmas tuvumā... Ja, uzlūkojot viņu, jau pirmajā acumirklī sirds neapstājas puspukstā... Kā bija toreiz, kad ieraudzīja Lāsmu... Diezgan ilgi Edmunds pats to nesaprata, ka visas satiktās sievietes viņš zemapziņā salīdzina ar savu bijušo sievu. Ka visās viņš meklē... Lāsmu. Savu mūža sievieti, kuru pats muļķības dēļ reiz bija sāpinājis un nodevis.
Silviju Edmunds satika autobusā. Apsēdās blakus, tad uzsāka sarunu, tā vārdu pa vārdam trīs stundu garajā braucienā sapazinās tuvāk. Uz kādu brīdi šķita – nu, re, ar šo varētu tīri labi sadzīvot. Pirmās tikšanās aizritēja ļoti romantiskā gaisotnē. Silvija bija pats maiguma iemiesojums, kas pašā viņu attiecību sākumā Edmundam šķita vilinoši, tomēr itin drīz sāka kaitināt. Viņas dzīvoklis bija ērti un praktiski iekārtots, tomēr gulēt Edmunds tur nespēja. Blakus istabā diezgan vēlu, lai arī klusām, mūziku klausījās Silvijas dēls, un Edmundam, vairākas reizes naktī pamostoties, prātā nāca savas meitas. Lai arī Silvija bija ļoti laba saimniece un gandrīz vai no acīm centās nolasīt katru Edmunda vēlēšanos, kaut kas šajā sievietē viņu sāka kaitināt...
Un tā viņš, iekšēja impulsa vadīts, atkal nopircis lilijas, nu bija atnācis līdz Lāsmas dzīvokļa durvīm. Viņa sapratīs... Visu viņa neizdevušos dzīvi. Piedos, jo nu viņš ir atradis atbildi uz jautājumu, kas ir viņa dzīves patiesās vērtības. Lūgs vēl vienīgo un pēdējo iespēju pierādīt sevi.
Pa trepēm kāds kāpa. Ieklausoties soļos, Edmunds novērtēja – vīrietis. Bija dzirdams, kā viņš šķērso ceturtā stāva trepju laukumiņu un tuvojas Edmundam. Vēl pēc mirkļa viņš jau ir garām un, sameklējis kabatā atslēgas, apstājas pie Lāsmas dzīvokļa durvīm.
Pacēlis lilijas, vīrietis pagriežas atpakaļ un pamāj Edmundam:
Atvainojiet, nepazinu. Bet Lāsmas šobrīd nav mājās. Visas trīs viņas aizgāja ciemos. Varbūt pienāciet rītvakar?
Neko neredzošām acīm, pilnīgi apmulsis Edmunds skatījās uz lilijām svešā vīrieša rokās. Kāda liela lāse nokrita no baltā ziedkausa uz pelēkajām flīzēm.
"Lilijas raud.. Baltām asarām lilijas raud.." kā smeldzīga mūzika ieskanējās doma Edmunda apziņā. Vienīgā doma uz trepēm, kas pakāpienu pa pakāpienam ved laukā uz ielas... Aiz muguras vēl skanēja tā vīrieša balss. Viņš kaut ko vēl stāstīja par Lāsmu un meitenēm, par citu dzīvokli. Tikai izgājis uz ielas Edmunds attapa, ka no teiktā neko nav dzirdējis.
Ko viņš tur runāja par dzīvokli? Uz mirkli apstājies, Edmunds nevarēja izšķirties iet atpakaļ tūlīt un visu noskaidrot, vai tomēr nākt rīt – kad, kā viņam tika teikts, mājās būs Lāsma. Tomēr labāk rīt. Edmundam taču tagad ir ko teikt, un savs sakāmais viņam noteikti ir jāizrunā. "Katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.

Citu datumu laikraksti

  • Latvijas premjeram daudz darba

    Uzticības balsojums valdībai Saeimā pierādīja, ka valdošā politisko partiju koalīcija šobrīd ir imūna pret “Jaunā laika” un “Tēvzemei un...

  • Bibliotēka saņem jaunas grāmatas

    Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis divus Veclaicenes bibliotēkas projektus, kas paredz iegādāties jaunas grāmatas.Kultūrkapitāla fonds ir...

  • Dārznieka jāņuzāles ir rododendri

    Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē rododendrus.Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē...

  • Asinis nodevis 108 reizes

    Alūksnietis Aleksandrs Filatovs nākamnedēļ saņems Veselības ministra Rinalda Muciņa parakstītu Atzinības rakstu, jo ir Alūksnes rajona donors, kas...

  • Kļūdu labojums

    10.jūnija laikraksta informācijā „Vienīgā skola valstī saņem ASV atbalstu” nepareizi minēts, ka remontdarbiem Alūksnes sākumskolā paredzēti 3 miljoni...

  • Cilvēkiem palīdz nedomājot

    Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts, ka ir jāpalīdz cilvēkiem, tādēļ arī viņš ir izvēlējies būt donors.Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts,...

  • Spēj pierādīt, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi

    Alūksnietei Edītei Baltiņai visa dzīve ir liels un smags pārbaudījums. Patiesībā tas veidojas no nepārtrauktiem sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas palaikam...

  • Viesosies vācu tūristu grupa

    Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs saņēmis vēstuli par 20 vācu tūristu grupas ierašanos 21.jūnijā.Alūksnes Novadpētniecības un mākslas...

  • Rajona skolotājus nesveiks

    Starp pedagogiem, kurus par radošu, ilgstošu un veiksmīgu darbu ar Goda rakstiem un naudas balvām suminās Izglītības un zinātnes ministrija, diemžēl...