Barikāžu laika atmiņu ugunskurs

Janvārī aprit 25.gadskārta kopš 1991.gada barikādēm Rīgā – nevardarbīgo Latvijas iedzīvotāju pretošanās kustību.
Starp barikāžu dalībnieku tūkstošiem bija arī Lilita Gāršniece no Zeltiņiem. Lai gan toreiz Lilita bija mazu bērnu mamma, tāpat pieņēma drosmīgo lēmumu braukt uz Rīgu. “Toreiz bailes nejutu – bija sajūta, ka jābrauc, un braucu. Mums bija tur jābūt!” saka L.Gāršniece.
L.Gāršniece bija viena no Tautas frontes vietējās organizācijas aktīvistēm. Viņa atminas, ka pirmie aizbrauca barikāžu dalībnieki ar tehnikas vienībām. No Ilzenes organizēja autobusu, arī Zeltiņos vāca pārtiku un cigaretes, ko sūtīt barikāžu dalībniekiem. “Tantes nesa cigaretes un teica: “Puišiem vajag, kas Rīgu sargā!” Nesa, ko nu katrs varēja – žāvētu gaļu un citu. Bija Zeltiņu pagasta iedzīvotāji, kuri uz barikādēm bija aizbraukuši jau pirms mums, bet es kopā ar vēl citiem zeltiniešiem braucu ar kolhoza autobusu dienā pēc apšaudes Rīgā. Iepriekšējā vakarā pirms mūsu braukšanas valdības vadītājs Ivars Godmanis uzrunā tautai sacīja, ka nu vairs varot nebraukt uz barikādēm Rīgā, bet tad tiešraide tika pārtraukta un tikai paguva paziņot, ka sākusies apšaude... Nebija divu domu – posāmies ceļam, lai būtu līdzās un atbalstītu,” atceras L.Gāršniece. Autobusa šoferis bija Ivars Āboliņš. L.Gāršniece uzsver – autobusā uz Rīgu devās gan latvieši, gan krievi.

(Turpinās no 1.lappuses)

Vispirms – uz Bastejkalnu
“Es braucu kopā ar vīru un kaimiņieni. Man ir ļoti žēl, ka kaimiņiene joprojām nav saņēmusi barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu, lai gan vairākas reizes esmu to rosinājusi... Kad aizbraucām Rīgā, vispirms aizgājām uz Bastejkalnu un līdz Iekšlietu ministrijas ēkai. Vēl tagad acu priekšā spilgti ir toreiz redzētais – asinis, izliktās zīmītes, kurš cilvēks kurā vietā nošauts, ziedi, iedegtās svecītes... Secinājām, ka Iekšlietu ministrija ir tikai apmēram 200 metru attālumā no vietas, kur nošāva kinooperatoru Andri Slapiņu. Mūsu autobuss bija novietots stāvēšanai pie Ļeņina pieminekļa. Aiz pieminekļa bija iedegts liels ugunskurs, kur daudzi sildījās. Tie barikāžu dalībnieki, kuri aizbrauca uz Rīgu pirms mums, stāstīja, ka ielās notikuši dažādi koncerti. Dienā pēc traģēdijas neviens par koncertiem vairs nedomāja, vienīgi saksofonists Skuja staigāja pie barikāžu dalībniekiem spēlēdams, dziedāja kopā ar franču žurnālistiem. Voldemārs Zariņš no mūsu grupas  pazina Alūksnes miličus, kas arī bija aizbraukuši uz barikādēm – sarunājoties viņi atzina, ka uz trim cilvēkiem esot tikai viena bruņuveste. Alūksnes miliči sarunās atzina, ka A.Slapiņš tika nošauts un Gvido Zvaigzne nāvīgi ievainots, jo šāvēji izmantoja īpašas trasējošās lodes, kas, nokļūstot ķermenī, to saplosa...

Sāpīgais un saliedētība
L.Gāršniece atminas, kā toreiz visu nakti staigājuši pa Rīgu. “Par laimi, nebija ļoti auksts. Ministru kabinets un citas ēkas bija apsargātas ar smago tehniku, apvītas dzeloņdrātīm. Doma baznīcā bija sagatavotas gultas ievainotajiem. Aizgājām arī līdz Zaķusalas krastmalai un Latvijas Televīzijas ēkai. Ļoti sāpīgi bija otrā rītā... Protams, barikāžu dalībnieki pārsvarā bija cilvēki no laukiem, kuri aizbraukuši Rīgu sargāt, bet otrā dienā redzējām, ka piemiņai noliktie ziedi izspārdīti... Ne jau tie, kuri aizbrauca Rīgu sargāt, to izdarīja – visticamāk, vandaļi. To redzēt bija ļoti sāpīgi. Otrajā dienā arī redzējām, ka pārējā Rīgā ierastā dzīve ritēja savu gaitu, vienīgi ap stratēģiskajiem objektiem bija barikādes un tos galvenokārt sargāja no Latvijas malu malām atbraukušie. Pārējā Rīga dzīvoja savu dzīvi, tirgi bija pilni cilvēku – aizejot tālāk no barikāžu vietas, radās pat sajūta, it kā nekā nebūtu... Toties tie, kuri uz barikādēm bija aizbraukuši jau agrāk, teica, ka dienās pirms apšaudes valdījusi ļoti liela saliedētība un, ja brauktu tanks, cilvēki būtu gatavi iet tam pretim...”.

Neatbildētais jautājums
Kad nebija Rīgā, L.Gāršniece notiekošo vēroja pie kaimiņienes televīzijas ekrānā. Šos visus notikumus vēlāk pārdomājot, esot sāpīgi, ka visu vainu novēla uz “melnajām beretēm” jeb OMON, kas patiesībā bija militārs spēks un izpildīja kāda dotās pavēles. “Kā zināms – ja pavēli karavīram dod, viņam tā jāizpilda neapspriežot. Jautājums, kurš deva pavēli, joprojām nav atbildēts... Visos uzņemtajos videomateriālos redzams, ka lodes spindza no Bastejkalna puses uz Iekšlietu ministriju, arī gar Brīvības pieminekli. Kāds vienkārši sāka šaut, OMON bija pie Iekšlietu ministrijas. Tas ir tāpat, kā šodien ar bēgļu jautājumu – ir kāds, kas uz to musina, un citi, kas izpilda, ko mēs, iespējams, nekad tā arī neuzzināsim...” viņa saka.
L.Gāršniece 1991.gada barikāžu notikumus nekad nevarēs aizmirst. “Jaunajiem šodien grūti ir saprast, ka mums toreiz nebija fotoaparātu, mobilo tālruņu ar videokamerām, kas šodien katram plaši pieejami un tiek izmantoti ik pēc piecām minūtēm, mēs nevarējām pat tuviniekiem padot ziņu uz mājām,” viņa saka. L.Gāršniece uzskata, ka apbalvojumus ir pelnījuši visi šoferi, kuri autobusos, ar citu tehniku uz Rīgu veda barikāžu dalībniekus un paši tur uzkavējās nedēļu, bet neatbalsta to, ka barikāžu dalībniekus vajadzētu kaut kā īpaši izcelt uz pārējo iedzīvotāju fona.

Dzīvot laukos ir droši
Par to, vai šodien Latvijā jūtas droši, L.Gāršniece pārliecinoši saka – jā! “Laukos varam dzīvot droši! Vairāk uztraucos par bērniem – piemēram, jaunākā meita dzīvo un strādā Anglijā. Vēl uztrauc tas, ka esam tuvu Krievijas robežai, bet šodien jau vairs nav tādi laiki, kā 1940.gadā – tagad visa pasaule uzreiz visu redz un uzzina. No bēgļiem man nav bail. Diemžēl cilvēki šodien sapludina kopā musulmaņus un teroristus, bet visi musulmaņi jau nav teroristi. Manuprāt, cilvēki par daudz tiek tracināti ar runām par bēgļiem. Kad latvieši kara laikā devās bēgļu gaitās, arī viņi tika uzņemti citās zemēs. Savukārt, ja runājam par Krievijas šodienas darbībām, tad manas domas ir, ka krievu tauta ir ļoti sirsnīgi cilvēki, bet viņi tik ļoti tic savam prezidentam Vladimiram Putinam – laikam viņi nespēj dzīvot bez cara… Liela daļa to, kuri tic Putinam, dzīvo arī Latvijā,” norāda L.Gāršniece.
Viņa valdību negāna, jo to varot darīt tie, kuri paši tur strādājuši un zina, cik daudz var vai nevar panākt. “Ticu, ka Latvijā ir korupcija un ka kāds nav ieinteresēts daudz ko atklāt. Piemēram, vai tad nu Valsts ieņēmumu dienests nezina, ka privātajā sektorā ir tik liels aplokšņu algu skaits? Noteikti zina, bet tāpat kā daudzās citās lietās mūsu valstī pietrūkst gribēšanas, lai to novērstu. Valstī nav arī algu samērības – par kādu algu var runāt premjerministram, ja viena novada priekšsēdētāja alga ir lielāka nekā premjeram! Protams, šādas un līdzīgas nebūšanas valstī ir ļoti sāpīgas – ne jau ar tādu domu toreiz gājām uz barikādēm. Daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka, jo arī starp barikāžu dalībniekiem bija tādi, kas, Latvijai atgūstot neatkarību, kļuva par tiem, kuriem savs maks ir tuvāks… Uzskatu, ka šodien politikā gan Saeimā, gan vietējā pašvaldībā ir ļoti maz cilvēku, kuri vispirms domās par tautu un tikai tad par sevi.”

Nedos, ja pats nestrādāsi
Kad pēc barikāžu notikumiem L.Gāršniece bija Rīgā ar saviem bērniem, aizveda viņus uz Bastejkalnu, lai parādītu un pastāstītu, kas notika 1991.gada janvārī. “Tas, par ko mēs iestājāmies 1991.gadā, šobrīd nav aktuāli – tagad ir citas problēmas, bet esmu kategoriski pret 2009.gada 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā! Lai saka, ko grib, bet es uzskatu, ka tas bija huligānisms, jo bruģis nav ne pie kā vainīgs, tāpat kā ēka, automašīnas un veikali. Nevar attaisnot veikalu izlaupīšanu – tad manis pēc vienalga, kāda ir valdība, bet šādu rīcību nevar attaisnot! Jā, es arī gribētu labāk dzīvot, bet patiesībā ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Kādreiz mana mamma, kurai bija tikai četru klašu izglītība, jo vairāk viņa tolaik nevarēja iegūt, bet viņa bija ļoti gudra, teica tā: “Esmu dzīvojusi pie daudzām valdībām, bet neviena nav devusi, ja pats nestrādā.”. Dzīvot šodien mums ir daudz vieglāk. Mēs arī bijām desmit bērni ģimenē – kā mēs toreiz bijām apģērbti un kā bērnus vecāki var apģērbt tagad par brīvu, aizejot tepat uz Sarkano Krustu! Sāp arī tas, lai gan dzīvojam brīvā valstī, vēl joprojām un arvien izteiktāk cilvēki tiek dalīti pilsētniekos un lauciniekos: ja dzīvo laukos, tad esi trešās šķiras cilvēks, kurš neko nav sasniedzis. Varbūt vienreiz vajadzētu saprast, ka ir cilvēki, kuri negrib pilsētā dzīvot! ” pārdomās dalās L.Gāršniece.

Latvijā nav tik slikti, kā
stāsta
L.Gāršniece šodien ziņas televīzijā daudz neklausoties, jo nespēj izturēt to saturu. “Pirmā ziņa ir, ka Latvija nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, Latvijā slikti tas un tas – Latvijā vispār pārsvarā viss ir slikti! Tad es labāk neklausos un nezinu, cik slikti ir, jo tā jau nemaz nav – citur ir vēl sliktāk! Gribētos, lai beidzot Latvijā nāk valdība, kas domā par tautu. Saeimas deputāti saka, ka ir tautas kalpi, bet tās šobrīd ir tikai runas – kad tiek ievēlēti, uzreiz aizmirst, ka ir tautas kalpi, uzreiz algas pašiem par mazu. Kam lai tauta tic, ja paši politiķi rāda vienu slikto piemēru pēc otra?! Un jābeidz pieņemt likumus, sēžot kabinetā un neizbraucot no Rīgas, lai iepazītu patieso situāciju! Toties man patīk mūsu prezidents Raimonds Vējonis un viņa nostāja!” saka L.Gāršniece. 
L.Gāršniece savulaik ir saņēmusi barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu pasākuma laikā Zeltiņos. Citos gados bijusi kopīgos pasākumos Strautiņos un Alūksnē, šogad pošas uz barikāžu 25.gadadienas pasākumu Zeltiņu muzejā, lai kopā ar domubiedriem atminētos 1991.gada notikumus. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Jaunais gads

    Astoto dienu dzīvojam jaunajā gadā. Kāds to noteikti sācis ar jaunu apņemšanos būt labākam vai mainīties, apgūt ko jaunu, izdarīt kaut ko sen...

  • Ar velosipēdu vairs nedrīkst braukt pa ietvi

    Ir stājušies spēkā jaunie Ceļu satiksmes noteikumi ar mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātajiem satiksmes...

  • Zvaigznes dienā

    Ar katru bērniņu, kurš ienāk pasaulē, dzimst jauna zvaigzne gaismas planētā.Tā vada jauno dzīvību no zilā tālumaun vienmēr atrodas tā tuvumā:kā...