Bauda priecīgās dienas un rod prieku bēdīgajās

“Es dzīvoju ļoti piesātinātu dzīvi un man nav problēmu,” saka annenietis Jānis Kaktiņš, lai gan dzīve un cilvēki viņu nav žēlojuši. Viņš ir spējis saglabāt humora izjūtu un optimismu.

"Es dzīvoju ļoti piesātinātu dzīvi un man nav problēmu," saka annenietis Jānis Kaktiņš, lai gan dzīve un cilvēki viņu nav žēlojuši. Viņš ir spējis saglabāt humora izjūtu un optimismu. Sevi J.Kaktiņš sauc par nejauku, indīgu un sabiedrībai neērtu, jo ir taisnīguma atbalstītājs.
Braucot uz viņa saimniecību "Grēveles", rodas iespaids, ka esi nokļuvis "mazajā Šveicē" - acīm paveras burvīgs skats no kalna virsotnes. Kalna pakājē saimnieks kopā ar māsu un māsas dēlu ir attīstījis saimniecību - iekopta teritorija ap dzīvojamo māju, saimniecības ēkām, siltumnīcu un invalīdu viesnīcu, kur J.Kaktiņš vienmēr mīļi gaida sev līdzīgos - cilvēkus, kurus dzīve dažādu iemeslu dēļ padarījusi par invalīdiem.
- Kāds ir bijis "Grēveļu" saimniecības attīstības ceļš?
- "Grēvelēs" sākām kā Breša zemnieki. Sasniegtais ir panākts ar grūtu darbu, neatlaidību un lielu fiziski veselo cilvēku "pretimnākšanu" (smejas). Es salūzu 1975.gadā. Pēc operācijas man deva vienu procentu cerības, ka izdzīvošu. Ķirurgs Pūce, kad viņam jautāju, cik man atlicis dzīvot, atteica, ka gadi 10, varbūt 12. Es pēc tam rēķināju, ka 40 gados doties uz "tārpu ciemu" būtu pāragri. Tagad jau trešais termiņš iet uz beigām, bet vēl esmu dzīvs! Toreiz ārsti man norādīja - divas stundas lai pavadu gultā, pusstundu ratiņkrēslā. Es to neievēroju, tādēļ arī vēl šodien dzīvoju.
Ir izcīnīta grūta cīņa ar kolhozu, lai atgūtu zemi. Tolaik mani uzskatīja par kolhoza putinātāju. Vienugad iesēju graudus. Pienāca rudens, tos vajadzēja nopļaut, bet kolhozā man atteica, ka vispirms kolhoza lauki jānopļauj. Uzzināju, ka valdes sēdē nolemts Kaktiņam nepalīdzēt. Gandrīz ar asaru uz vaiga sēdēju un noraudzījos, kā labība apsnieg, lai gan tēvs man savulaik mācīja, ka jābūt lielai cieņai pret maizīti. Kad cēlām saimniecību, vedu strādniekus uz Annas ēdnīcu pusdienās, bet saņēmu atteikumu. Tas turklāt bija Pasaules invalīdu gadā. Vai tā ir pretimnākšana? Daudz tādu gadījumu ir bijis. Pašlaik apsaimniekojam apmēram 70 hektārus zemes. Cenšamies appļaut platības, lai saņemtu Eiropas naudu. No aizņēmumiem izvairāmies, jo parāds ir parāds. Nav paredzama arī lauksaimniecības nozares perspektīva.
- Jūs minējāt, ka ir grūti saimniecībā atrast labu darbaspēku, lai gan valstī un arī mūsu rajonā bezdarbnieku netrūkst.
- Tā ir liela problēma, tādēļ pēc iespējas biežāk cenšamies apiet darbaspēka nepieciešamību. Piemēram, sienu tinam rulonos. Pats pie darba esmu radis kopš bērnības. Tagad daudzi darba tikumu ir pazaudējuši, turklāt to neieaudzina ģimenē. Kad bezdarbniekus aicinu pie sevis strādāt, viņiem ir simts un viens iemesls atteikumam. Turklāt cilvēki ir tik ļoti pieradināti pie humānās palīdzības, ka viņi vairs nesniedz tai pretī vienu roku, bet gan abas.
- Kā jūsu saimniecībā ir sadalīti veicamie pienākumi?
- Esmu pirmās grupas invalīds ar simtprocentīgu vispārējo un profesionālo darba spēju zaudējumu. Par ko tad vēl runājam? Es guļu gultā un neko nedaru (smejas)! To es parasti mēdzu uzsvērt cilvēkiem, kas nāk pie manis aizņemties naudu, bet nevēlas to atdot. Viņi ir sašutuši, ka naudu nedodu, jo man taču tās esot tik daudz!
Mājās esmu kā Pelēkais kardināls, kas klusībā visu vada (smejas). Esmu arī šefpavārs. Gatavošana ir mans pienākums un sirdslieta. Māsa gādā par aitkopību un truškopību, bet viņas dēlam Annā pieder kokapstrādes firma. Manuprāt, mūsdienās ir grūti strādāt, jo cilvēki neizsakāmi ilgojas pēc kolhoza laikiem. To es nespēju saprast. Daudz sadarbojos ar Kalnienas iedzīvotājiem. Esot Annas centrā, jūtos slikti, varbūt tādēļ, ka te jūtu lielu negatīvo enerģiju.
- Bet humora izjūtu un optimismu esat spējis saglabāt par spīti visam.
- Bez tā nevar dzīvot. Vados pēc ķēniņa Zālamana mācības: "Baudi priecīgās dienas un māki atrast prieku bēdīgajās dienās." Cenšos, lai man tā vienmēr izdotos, to iesaku arī citiem. Cilvēkam ir atvēlēts īss mūžs, tādēļ to vajag izdzīvot. Šodienas cilvēka vislielākie grēki ir skaudība, ļaunums un nenovīdība. Manī ir optimisms. Es to pat varu aizdot kādam citam! Mani kaitina, ka fiziski vesels cilvēks atnāk pie manis un saka: "Klausies, tev gan ir ļoti slikti, jo esi piesaistīts ratiņkrēslam." Tad es atbildu, ka spēju izdarīt daudz vairāk nekā viņš, staigājot uz savām kājām. Es šādiem cilvēkiem vienmēr piedodu, jo viņi neizprot manu situāciju.
Invalīdu integrācija sabiedrībā ir runu līmenī. Nekas jau nenotiek, lai to darītu. Mani kaitina, ka Latvijā ir tik daudz - apmēram 60 - invalīdu organizāciju, kas palīdz invalīdiem. Mēs ar draugiem esam viena grupa, kas uzturam ciešus kontaktus no septiņdesmitajiem gadiem. Sevi saucam par "vecajiem dinozauriem". Mēdzam satikties, dodamies cits pie cita ciemos. Bieži tiekamies "Grēvelēs", kur esmu izveidojis arī invalīdu viesnīcu.
- Varbūt esat iesaistījies kādā invalīdu organizācijā?
Kādreiz biju. Kopā ar "vecajiem dinozauriem" savulaik sportojām. Agrāk biju Latvijas invalīdu izlasē. 1983.gadā Rīgā nodibinājām invalīdu sporta klubu "Optimists", kurā es aktīvi līdzdarbojos, kamēr mani par "lielu muti" izmeta ārā - atkal Kaktiņš vainīgs (smejas). No kluba izmeta arī citus biedrus. Mūsu kļūda bija tā, ka klubā ielaidām fiziski veselos cilvēkus, kas mūs pašus izskauda. Piemēram, Lietuvā ir speciāli invalīdu centri, kurus vada invalīdi un kurus atbalsta valdība. Lietuvā gandrīz visi invalīdi strādā algotu darbu. Kopš aiziešanas no "Optimista" nevienā organizācijā neesmu iesaistījies.
Es nesūdzos, esmu gatavs palīdzēt citiem. Esmu izteicis vietējiem iedzīvotājiem priekšlikumu nākt uz manu saimniecību un par velti lasīt sev upenes, jo mums krūmu ir tik daudz, ka paši nespējam visas ogas nolasīt un izlietot. Bet saņēmu vīpsnājošas atbildes: "Nu, ja tu salasītu, tad jau varētu..." Tad labāk, lai ogas nobirst.
- Savulaik teicāt, ka sabiedrībai invalīdus vajag vairāk iesaistīt dažādās aktivitātēs, pasākumu organizēšanā. Vai tas notiek?
- Agrāk Ates muzejā Kalncempjos risinājās Invalīdu sporta spēles, es biju viens no organizatoriem un produktu piegādātājs. Arī mēs no savas saimniecības šo to sponsorējām, bet - ja sponsorē, tad sponsorē visi! Otrajās sacensībās draugu - fiziski veselo cilvēku - bija tik daudz, ka invalīdi pat nedabūja ēst. Tagad šādas sporta spēles vairs nenotiek. Sponsori ir ar mieru mūs atbalstīt, ja ziedojums aiziet paredzētajam mērķim. Zviedrijā 1980.gadā ir nodibināta organizācija, kas kontrolē ziedojumu novirzi. Pērn 15 procenti ziedojumu ir sasnieguši mērķi. Kā ir Latvijā? Apmēram 1,5 procenti.
- Ko labprāt darāt brīvajā laikā?
- Lasu daiļliteratūru un preses izdevumus, ko mūsu mājās abonē daudz. Pašlaik lasu grāmatu krievu valodā "Karmas diagnostika". To jālasa līdzīgi Bībelei, katru lappusi pārdomājot. Grāmatas autors uzsver, ka cilvēkam no dabas nav slimību. Tās mēs paši iegūstam ar savu ļaunumu un nenovīdību. Pašam ir jāpārdomā, kādēļ tāda slimība tevi piemeklējusi. Labprāt filmēju - visu, kas sirdij patīkams: dabu, pasākumus un dažādus kuriozus. Man patīk brīvbrīžos izbraukt mājas pagalmā un pasēdēt pie galdiņa, vērot savu saimniecību un iegrimt pārdomās par tās attīstību.
- Ja jums būtu iespēja Latvijā, savā rajonā kaut ko mainīt, kas tas būtu?
- Vispirms ir jāraugās pašiem uz sevi. Kādi esam paši, tādu valdību esam pelnījuši. Savulaik premjers Andris Šķēle Jaungada uzrunā teica, ka "vajadzētu izbuktēt bikses, izbirstēt zobus un to nezāli savā pagalmā izravēt." Vai, kā tauta toreiz bija apvainojusies! Slikti, ka vispirms nespējam paraudzīties uz sevi.
Katru gadu man patīk pie mājas ko skaistu iestādīt, piemēram, rozi, lai pašam būtu par ko priecāties.
Laikam jau pašlaik daļa sabiedrības ir zudusī paaudze, kurai ar laiku dabīgā ceļā jānomainās.

Citu datumu laikraksti

  • Īpaša banka atver kontu

    Es piedāvāju iespēju noguldīt bankā visdārgāko, kas jums ir - mīlestību, prieku, līdzpārdzīvojumu, visas emocijas, kuras var izdzīvot, esot blakus un...

  • Piecdesmit divus gadus - dzelzceļnieka sieva

    Deviņdesmit četrus gadus vecā alūksniete Valija Jēkabsone ir inteliģenta un sirsnīga kundze, kurai nezinātājs nedotu vairāk par 74 gadiem.Deviņdesmit...

  • Bejā strādā četri jauni skolotāji

    Jaunalūksnes pagasta Bejas pamatskolā 2004./2005.mācību gadā darbu uzsākuši četri jauni pedagogi.Jaunalūksnes pagasta Bejas pamatskolā...

  • Viena taisnība visiem?

    Tāpat kā dabā, arī sabiedrībā iezīmējas rudens laiks. Latvijas politikā padziļinājusies plaisa starp valdību un sabiedrību. Šķiet, ka iedzīvotāji...

  • Divas skolas saņems uzņēmēju dāvinātos datorus

    Sikšņu un Bejas pamatskolā divu mēnešu laikā nogādās uzņēmēju ziedotos datorus. Tajās situācija datortehnoloģiju sagādē atzīta par īpaši kritisku,...

  • Piedāvā grāmatas un mācību materiālus

    Alūksnes rajona Izglītības pārvalde saņēmusi grāmatas un materiālus, kas atvieglos skolotāju un skolēnu mācību darbu.Alūksnes rajona Izglītības...