Bēglis

Mazais stāvs autobusa pieturā nedod man mieru. Visi autobusi šodien jau ir aizgājuši, bet bērns jau labu laiku staigā šurpu turpu, kā ko gaidot.

Mazais stāvs autobusa pieturā nedod man mieru. Visi autobusi šodien jau ir aizgājuši, bet bērns jau labu laiku staigā šurpu turpu, kā ko gaidot. Vēlā rudens novakare ir vējaina, un gaisā pa reizei virmo pirmās sniega pārslas. Bērns izskatās nosalis. Roka pa brīdim slauka degunu piedurknē. Bērnu nedrīkst tā atstāt, neliekoties ne zinis. Eju pāri ceļam uzzināt, ko gaida mazais zēns un kur ir viņa mājas.
Kāpēc tu, bērniņ, te jau tik ilgi kavējies? Tagad autobusi būs tikai rītā no rīta. Kurp tu gribi braukt, un kāpēc esi viens? Kur ir tavas mājas? Vai tu esi mūsu pagasta zēns?
Mana interese viņam liekas ir pa prātam. Viņš nemūk projām, neaizgriežas. Manī veras gaišu, bērnišķīgu acu pāris, bet pār vaigu norit asara. Varbūt tā ir no vēja, kas, krēslai iestājoties, pieņemas spēkā. Zēnam var būt gadi deviņi, ne vairāk. Apģērbs izskatās vairāk piemērots vasarai nekā rudenim.
Vai tu esi mūsu pagasta zēns? - prasu vēlreiz.
Atbilde ir noraidoša: - Es atbraucu ar autobusu. Man nebija naudas biļetei, un es izkāpu. Es teicu šoferītim, ka te dzīvoju. Es šo vietu zinu. Tantei te dzīvoja draudzene. Es reizēm pie viņas paliku.
Es gribu uzzināt ko vairāk, bet zēns garākā sarunā neielaižas. Viņš izskatās apjucis un ļoti noguris. Domāju, ko darīt, un pieņemu lēmumu.
Iesim pie manis, tepat pāri ceļam ir mana māja. Labi? Sasildīsies, un tad jau redzēs, ko darīt tālāk. Tu varbūt gribi arī tēju?
Zēns piekrīt, pamājot ar galvu. Saņemu viņa vēso roku savējā un vedu mazo bēgli uz māju. Ir jau krēsla. Cik nav lasīts un dzirdēts par pazudušiem bērniem, ļauniem cilvēkiem un nelaimes gadījumiem. Cik labi, ka es zēnu pamanīju, tagad šim zeperim nekas nedraud, un drīz viss noskaidrosies! Droši vien vecāki uztraucas vai varbūt ne?
Tēju dzerot un sviestmaizes piekožot, klusējam, es neko nevaicāju. Ēdu pati un piedāvāju ciemiņam. Viņš apēd ar labu apetīti visu piedāvāto. Paņem klēpī manu Muri. Arī kaķis mazo šīvakara viesi ir pieņēmis. Aicinu zēnu pastāstīt par sevi.
Iepazīsimies! Es esmu Valda. Kā sauc tevi? Ja tu vēlies, vari palikt līdz rītam šeit, vietas mums diezgan.
Mani sauc Matīss Rauda. Jūs taču nezvanīsiet policijai?
Tevi meklēs vecāki, būtu jāpaziņo, lai viņi neuztrauktos.
Mani vecāki? Par mani domāt viņiem nav laika.
Ko tu runā! Vecāki vienmēr rūpējas par saviem bērniem, arī tad, ja viņi nav kopā. Vai tad tā nav?
Mani tante vēl nemeklēs, es to skaidri zinu! Kad viņa pasaka, ka nebūs vakarā mājās, es eju pie drauga. Nezvaniet policijai! Es lūdzu! Gan jau tante domās, ka esmu pie omītes.
Arguments ir spēcīgs, taču mani nepārliecina.
Tu zini, kur dzīvo tava vecmamma? Vai viņai var piezvanīt? Tu zini adresi?
Zēns noliedzoši papurina galvu: - Es zinu aiziet, bet šodien viņas nebija mājās. Tas ir pilsētā.
Kur ir tavi vecāki?
Mamma ir Īrijā, darbā, tēta mums nav...
Ko man darīt? Ka zēns pa nakti paliks šeit, ir skaidrs. Tomēr informācijai es piezvanu policijai, paskaidrojot to, ko esmu uzzinājusi pati. Policijas darbinieks datorā šo Matīsiņu Raudu atrod. Esot ar Matīsu jau tikušies, jo tante, kas dzīvojot Bišu ielā, ne vienmēr pildot savus aizbildnes pienākumus... Zēns bieži vēlu esot uz ielas. Rītā puiku varēšot nokārtot pagaidu dzīvesvietā, ja vajadzēšot. Piebildis, ka negals gan ar tiem ārzemēs strādājošo bērniem, policijas darbinieks pieraksta manus datus, adresi, telefonu un piesaka, ja no rīta ieradīsies kāds pēc puika, lai tūliņ piezvanot. Nojaušu, ka Matīsam dzīvē gājis dažādi. Šovakar esmu zēna aizbildne. Pa šo laiku, kamēr esmu runājusi pa telefonu, Matīss ir aizmidzis. Uz rokas galvu atbalstījis, viņš ir atlūzis turpat pie galda. Dienas gaitas laikam zēnu ir tā nogurdinājušas, ka viņš gandrīz nepamana, ka noguldu viņu dīvāniņā, noauju mazās kājas, novelku plāno jaciņu un apsedzu ar siltu segu. Lai atpūšas līdz rītam! No rīta pamostos agri. Istabā vēl rīta krēsla, rudens vējš pa reizei rūtī iesit mazās kļavas zarus, kas saauguši vienas vasaras laikā tik šmaugi. Jau sen prātoju, ka kociņš bez žēlastības būtu jānogriež, lai augot nesabojā mājas pamatus un nedauza vējainā laikā logā. Nav jau nekāds kultūraugs, taču rudenī nēsā krāšņu mēteli, priecēdams garāmgājēju acis. Esmu sarunājusies, vientulības mākta, arī ar mazo kļavas bērnu, sakot labrīt un arlabunakti. Kāpēc tā kļavas sēkliņa iesējusies tieši šeit? Vai vietas trūcis ērtākā vietā? Tā kā mani bērni ir izauguši un dzīvo patstāvīgi, bieži jūtos rūpju aizcietusies un kļuvusi pārmēru sentimentāla. Šodien priecājos, ka man būs brokastu biedrs. Matīss vēl guļ, rokas pār galvu pārlicis, un mierīgi elpo. Skaidrs, ka viņam būtu jābūt skolā. Vakar nepajautāju, kur mācās un kurā klasē. Tālāk par otro jau vēl nebūs. Mans mazdēls Rūdolfs jau astotajā... Liels izaudzis. Tik reti mani apciemo. Jo lielāks aug, jo vairāk aizbildinās ar laika trūkumu: datori, draugi, visādas darīšanas. Varbūt viņš mani vairs vienkārši nemīl? Vai tāpēc vien, ka esmu viņa mātes māte, viņam ir kāds pienākums mani regulāri apciemot vai mīlēt? Laikam pati vien esmu vainīga un īsto brīdi mazbērna piesaistīšanai palaidusi garām. Sen Rūdolfs vairs neraujas mani apciemot kā bērnībā. Tad gan te cēlās, te gūlās. Viss laukos patika. Tagad brauc tāda kā pienākuma pēc, vairāk pensijas dienās, kad ir ar ko panašķoties un saņemt kādu latiņu. Ka tik nenoklīst pilsētas dzīvē! Taisnība vien ir, ka mazi bērni spiež ceļus, lieli sirdi. Varbūt pēdējā laikā par biežu viņu esmu strostējusi un apnikusi ar savām pamācībām. Esmu nemoderna, kaut nemaz nejūtos veca. Bet varbūt viss ir kārtībā un es daudz ko pārspīlēju, no bezdarbības prātojot par daudz? Matīss, mazais bēglis - laikam uzdzinis pārdomas. Kaut kas man šinī zēnā ir iepaticies. Varbūt tas, ka es atkal jutu mazās rokas siltumu, paļāvību un uzticēšanos? Vai viņš nemaz nav mācīts, ka svešiem nedrīkst uzticēties?
Kad sarūpētās brokastis galdā un Matīss sakārtojies maltītei, pie mājas durvīm kāds skaļi un nepacietīgi klauvē. Atveru. Uz sliekšņa pajauna sieviete, liekas aizkususi un satraukusies:
Man policija paziņoja, ka Matīss atbraucis uz šejieni vakar ar autobusu, - viņa ātri runā. Es saku, ka bērns ir šeit, lai nāk iekšā. Viņa liekas ļoti steidzīga, runā ātri un izskatās satraukusies un aizkususi.
Labi, ka man tik ātri izdevās jūsu māju atrast. Esmu viņa mātesmāsa Vēsma. Negals ar to puiku! Man viņš uzticēts, kamēr māsa Īrijā piepelnās. Sācis vazāties apkārt! Vienas nepatikšanas vēl nav beigušās, kad jau klāt nākamās. Es viņam, palaidnim, gan rādīšu! Kur viņš ir?
Un viņa ienāk istabā, kur nesen puika gulēja, dīvāns vēl nav pat saklāts, bet uz galda smaržo izceptas pankūkas. Matīsu neredzu. Sieviete ir moderni ģērbusies, kailu galvu, ovālu bālu seju, gariem kastaņbrūniem matiem, spilgti krāsojusies. Paskaidroju, ka Matīss ir šeit un viss ir kārtībā, ka gatavojāmies ēst brokastis, un aicinu agro viešņu pievienoties, jo bērnu bez brokastīm nedrīkstu atlaist. Paskaidroju, ka zvanīju policijai, vislabāko nodomu vadīta.
Policijā Matīsu zināja, jo esot bijusi darīšana. Vakaros vēlu staigājot pa ielu. Tas taču ir bīstami! - piebilstu.
To dienestu es jau pazīstu! Lai nepārspīlē ar savu uzrauga lomu! Zēns nav pamests, tikai jāaudzina stingrāk! Izlaidies! Turpmāk tā nebūs, likšu viņu internātskolā.
Viņš vakar gājis pie vecāsmātes, bet viņa nav bijusi mājās, tā viņš teica, - paskaidroju.
Mamma ir slimnīcā, vakar aizvesta ar "ātrajiem", to es uzzināju šorīt. Vēl tas arī. Kur ir puika? Nekādas brokastis! Paēdīs mājās! Matīs! Mani gaida ar mašīnu pagalmā, ejam! Paldies tantei par patvērumu!
Istabā Matīsu nekur neredzam. Kur viņš varēja palikt? Kāpēc nenāca satikties ar tanti, pie kuras dzīvo? Nekur pazudis viņš nav, būs vienkārši paslēpies. Ierastā bērnu spēlīte - paslēpes. Sākam meklēt visur, kur vien var iedomāties: kaktos, aiz loga aizkariem, zem galda un pat skapī. Izrādās, viņš ir iekrampējies tualetē un uz visiem mūsu aicinājumiem spītīgi klusē. Beidzot man izdodas viņu pierunāt nākt ārā. Priecīgs par tantes ierašanos viņš neizskatās. Acis vairāk met uz pankūku šķīvi nekā uz radinieci. Nekādas manas ierunas par zēna brokastīm pakaļbraucēja neņem vērā, un es ielieku tūtā līdzi brokastu tiesu. Man tas barotājas instinkts īpaši izteikts, un no savējiem bieži esmu saņēmusi piezīmes nepārspīlēt ar ēdiena piesolīšanu. Tas gan nav līdzējis, jo mans uzskats ir, ka ēšana, sevišķi bērna dzīvē, ir ļoti svarīga tāpat kā sirsnīgs vārds. Matīss gan neņem ļaunā pankūku sainīti un iespiež to padusē.
Mašīnā kāpjot, viņš izskatās visai nelaimīgs un sabozies. Tante skaļi piesit mašīnas durvis, bet Matīss man pamāj ar roku un mīļi uzsmaida. Viņš man ir uzticējies. Veroties uz autobusa pieturu, reizēm atceros mazo bēgli. Droši vien Matīsu vairs nesatikšu. Kas zina, vai jau nodots internātskolā, kā piktā tante solījās. Tomēr es kļūdos. Drīz pienāk skolēnu rudens brīvdienas, un nu jau man pazīstamā sieviete, kuras vārds Vēsma man palicis prātā, kopā ar Matīsu atkal ir klāt. Matīss izskatās bēdīgs. Pasniedz man konfekšu kastīti un klusē. Viņš mani nav aizmirsis un laikam atbraucis pateikties par naktsmāju. Aicinu istabā.
Mēs atbraucām parunāties. Mana mamma nomira. Nesen pabērējām. Tas Matīsam ir liels pārdzīvojums. Mums, protams, arī! Matīss neparko negrib uz internātskolu. Solās aizbēgt, ja es viņu tur ielikšu. Bieži sazvanos ar māsu, viņai Īrijā ir labs darbs. Kad dēls paaugsies, viņa gribētu dēlu ņemt pie sevis. Te daudziem nav drošas nākotnes. Izstāstīju par puika klejojumiem, arī par jums. Mums radās priekšlikums...
Ir iestājusies neliela pauze. Matīss izskatās tik bēdīgs. Nabaga zēns, viņš taču pārdzīvo neseno šķiršanos no vecmāmiņas, tāpēc ir tik noskumis. Visas sāpes ir jāpārsāp katram pašam, un mēs varam tikai ar sirdi just līdzi.
Matīsam vajag uzraugu, draugu, kuram mēs arī varam uzticēties. Man katru dienu darbs, un puika paliek par daudz savā vaļā. Pilsētā ir pārāk nedroša vide. Vai jūs neuzņemtos viņu pieskatīt? Pa dienu viņš būs skolā. Viņš var mācīties šeit. Lauku skola tagad ir bērnam daudz draudzīgāka nekā pilsētas. Vismaz pirmajās klasēs.
Tas ir tik negaidīti! Matīss man ir iepaticies. Mazdēls mani apciemo reti, vietas te pietiek, esmu vientuļa pensionāre. Reizēm pieskatu vienas skolotājas bērniņu. Ja Matīss arī ir ar mieru...
Man te patiks! Es nemaz tik slikts neesmu! - sarunā pēkšņi iesaistās Matīss.
Viņa actiņas iemirdzas, pazudusi skumjā izteiksme sejā, un es nespēju atteikt. Viss norit tik strauji, es piekrītu un jau pēc dažām dienām Matīss pārceļas pie manis.
Manējie, uzzinājuši par manu aizbilstamo, ir neizpratnē, kāpēc esmu uzņēmusies tādu nastu. Materiālie apstākļi uz to mani nespiežot, svešs bērns esot liela atbildība. Mums katram ir savi uzskati. Ieguvēja tomēr izrādos es: man vairs nav tās lielās vientulības sajūtas, rūpes ir patīkamas, Matīss ir labs, mīļš zēns, atvērtu sirsniņu, un drīz uztver mani kā savu zaudēto vecmammu. Mans mazdēls Rūdolfs, laikam sākumā greizsirdības vadīts, apciemo mani tagad itin bieži, sācis saprasties ar manu uzraugāmo un, liekas, ir pat sadraudzējies. Skolā viņš pieskatot to kā jaunāko brāli. Teicis gan skolotājai, ka Matīss ir radinieks, nevis pieklīdenis, kā sākumā Matīsu nievājoši, starp mums runājot, apsaukāja. Runājam bieži ar Matīsu, ko darīsim pavasarī, ko stādīsim dārzā, kur brauksim, sazvanāmies un sūtām īsziņas arī uz Īriju mammai, arī Vēsma mūs neaizmirst. Kādu dienu ierunājos, ka mazā kļava, kas vējā sitas logā, pavasarī būtu jāpārstāda ērtākā vietā vai jānocērt. Matīss ieminas, ka viņš arī esot pārstādīts no pilsētas uz laukiem. Kā tu nesmiesies par tādu salīdzinājumu! Zēns attīstās, domā, secina, ir emocionāls, un es redzu tur arī savu ieguldījumu. Laikam jau liktenis mūs savedis kopā uz ilgāku laiku. Vasarā, kad beigsies skola, lidosim abi pie mammas ciemos uz Īriju. Kas to vēl nesen varēja paredzēt, ka mazais bēglis ienesīs tik daudz jauna un patīkamas rūpes arī manā dzīvē?

Citu datumu laikraksti

  • Uzsāk atbalsta maksājumus

    Lauku atbalsta dienests uzsācis mazāk labvēlīgo apvidu atbalsta izmaksāšanu pilnā apmērā.Lauku atbalsta dienests (LAD) uzsācis mazāk labvēlīgo apvidu...

  • Populārāki ir kredīti eiro un latos

    Ieskatoties kredītaizdevēju datos, iezīmējas aina, kas, aizvadot gadu, iegūst aizvien spēcīgākas aprises - arvien mazāk iedzīvotāju izvēlas...

  • Iedzīvotājiem nepieciešami atstarotāji

    Fonds “Gaismaszīme” izveidots ar mērķi panākt, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu atstarotāji un viņi tos lietotu.Fonds "Gaismaszīme" izveidots...

  • Uz semināru aicina naktsmītņu īpašniekus

    Asociācija “Lauku ceļotājs” sadarbībā ar Pārtikas un veterināro dienestu Latvijas reģionos rīkos seminārus “Labas higiēnas prakses vadlīniju...

  • Balso arī par Alūksnes šoferiem

    Satiksmes ministrijas rīkotajā akcijā “Draudzīgākais autobusa šoferis” pasažieri varēja balsot par tālsatiksmes autobusu vadītājiem vairākās...

  • Sieviešu klubiņš rīko tikšanos

    Kā jau iepriekšējā reizē tika norunāts, Alūksnes rajona sieviešu klubu pārstāves šoreiz tiksies nevis trešdien, bet ceturtdien, 24.novembrī, pulksten...