Bērni jebkur ir jāpieskata

Katram ir savs viedoklis par to, vai vecākiem, kuriem ir bērni, braukt vai nebraukt strādāt uz ārzemēm. Par to tagad runā daudz un visur - presē, televīzijā, privātās sarunās.

Katram ir savs viedoklis par to, vai vecākiem, kuriem ir bērni, braukt vai nebraukt strādāt uz ārzemēm. Par to tagad runā daudz un visur - presē, televīzijā, privātās sarunās. Citi nosoda, citi apbrīno par uzņēmību un atbalsta šādu lēmumu. Lielākie skeptiķi lād Latvijas valdību un vaino, ka tā nespēj nodrošināt cilvēkiem darbu un tādējādi normālus dzīves apstākļus. Tāpēc vienīgā iespēja ir doties projām no nabadzības un bezcerības pārņemtās valsts, ko tomēr saucam par mīļo (vai ne tik mīļo) Latviju. Daļa sabiedrības mokās un uzskata, ka kaut kādu risinājumu var rast tepat, ja vien cilvēks cenšas un velta tam savas pūles.
Viennozīmīgi, ka mātes nedrīkstētu braukt projām uz ārzemēm, atstājot šeit mazākus vai lielākus bērnus. To droši vien var izlasīt jebkurā grāmatā par bērnu audzināšanu. Bet ne jau pēc grāmatām mēs veidojam savu dzīvi, lai arī kādas gudrības tur būtu sarakstītas. Mēs tās visas nevaram zināt, vienīgi varam mācīties kaut ko no tām paturēt sev un izmantot, ņemot vērā apstākļus.
Situācijā, kad vecāki aizbrauc peļņā uz ārzemēm, visbiežākais modelis - bērnus šajā laikā audzina vecvecāki. Viņi lielākoties ir gados veci, pašiem nav tik daudz spēka izsekot visām mazbērnu gaitām, ne vienmēr mazbērni viņus klausa tā, kā vecākus. Kāda skolotāja interneta portālā raksta, ka viņa nezina, kam prasīt parakstu vecāku dienasgrāmatā, ko aicināt uz vecāku sapulci... Šo bērnu problēmas gulstoties uz klases audzinātāja pleciem, un labi, ka bērni par tām viņai stāstot. Skolotāja to nosauc par vecāku nolaidību.
Ir vecāki, kas bērnus ņem līdzi uz ārzemēm, ja vien tur ir piemēroti apstākļi. Vai tas ir labāks risinājums? Bērni jebkur ir jāpieskata. Un, ja to nedara vai nav, kas to dara, sākas problēmas. Bet ne jau vienmēr nepieskatīšanas dēļ notiek nelaime. Bērni kļūst par upuriem likteņa sakritības, nejaušības vai nelietības dēļ. Viņi cieš pašu vājuma, nezināšanas, naivuma vai bezspēcības dēļ.
Šonedēļ kādā Latvijas pagastā ir pazudusi meitene pirmklasniece. Vairākas dienas par viņu nav nekādas informācijas. Arī viņa auga pie vecmammas, bet mamma bija devusies peļņā uz ārzemēm. Tagad viņa ir atgriezusies mājās meklēt pazudušo meitu. Nav grūti iedomāties, kā jūtas meitenes mamma, kas droši vien nelaimē vaino sevi. Var jau tagad gudri prātot un nosodoši teikt - ja meitenes mamma būtu bijusi šeit, tad nekas tāds nebūtu noticis. To nekad nevar zināt un pateikt, kā būti bijis tad, ja... Traģisks gadījums, kas kādam no vecākiem, kas gatavojas doties strādāt uz ārzemēm vai jau ir tur, liks nodrebēt bailēs - labi, ka tas nav noticis ar manu bērnu.

Citu datumu laikraksti