Bērnības atmiņas

“Putenis bija tik pamatīgs, ka ceļu uz skolu nevarēja redzēt, ar varenu spēku sniegs sitās acīs. Ar kājām sataustot iepriekš iemīto taciņu, kas veda cauri purvam, ar grūtībām varēja turpināt gājienu,” tā savu stāstu iesāka Valdis.

"Putenis bija tik pamatīgs, ka ceļu uz skolu nevarēja redzēt, ar varenu spēku sniegs sitās acīs. Ar kājām sataustot iepriekš iemīto taciņu, kas veda cauri purvam, ar grūtībām varēja turpināt gājienu," tā savu stāstu iesāka Valdis.
"Bija Ziemassvētku rīts. No sarmas klātajiem kokiem nobira dažas sniega pārslas, ko izraisīja zaķa skrējiens - tik skaists un kluss bija Ziemassvētku laiks. Tas mūsu mājas iedzīvotājos radīja īpašu svētku noskaņu. No netālā purva, meklēdami siltumu, mājas tuvumā uzturējās stirnas un zaķi. Pat rubeņi sēdēja piemājas bērzos un ēda pumpurus. No mājas skursteņa dūmi stāvus kāpa debesīs, solīdami jauku laiku. Mājas istabas, ar bērza malku kurinātas, bija siltas un patīkamas. Logu aizsalušās rūtis veidoja pasakains, neatkārtojams zīmējums. Pārtraucot klusumu, no Māriņkalna puses bija dzirdama dziesma "Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt"...", tā reizēm kļuva stiprāka, tad vājāka un drīz apklusa.
Pēc dažām dienām sākās putenis, ar sniegu aizsegdams mežā iemītās taciņas un ceļu. Tas turpinājās līdz nedēļas nogalei, atnesdams pēkšņu atkalu, kas līdzīgi stiklam klāja sniegu un saules gaismā skaisti mirdzēja. Un kādas varenas kupenas bija radušās, vietām tās sniedzās pāri sētai!
Drīz vien pienāca pavasaris. Zem sniega kārtas parādījās ūdens - palu vēstnesis. Vaidavas upe pārplūda, applūdinādama tuvumā esošās pļavas, mežus un tīrumus. Mūsu māja atradās puskilometra attālumā no upes un uz neliela pakalniņa, tomēr ūdens atnāca arī pie mums. Tas apstājās metrus piecpadsmit no mājas pamatiem. Pēc pāris nedēļām ūdens lēnām atkāpās un pazuda pavisam. Dienas kļuva garākas un siltākas, Vaidavas krastos ziedēja ievas - pavasaris, vasara...
Pie upes bieži satiku telefonistu Preisu ar spiningu rokā, kurš parasti atbrauca ar velosipēdu. Mani tas ļoti iepriecināja, jo izmantoju viņa braucamo. Pēc gada jau arī es pratu braukt. Mans tēvs nogrieza šmaugu bērziņu, nomizoja to un izžāvēja, tā arī es tiku pie makšķeres. Par auklu izmantoju kopā sasietus vairākus zirga astrus. Tad es, lepni makšķeri pārlicis pāri plecam, gāju uz upi. Ķērās raudas un asari. Dzirdēju arī par forelēm, kas uzturas pie Ķikuta dzirnavām, bet tur es negāju - tālu.
No rītiem mēdzu sēdēt uz soliņa un sildīties. Gaidīju, kad māte izslauks govi, man ļoti patika dzert siltu, tikko slauktu pienu.
Otrpus upei dzīvoja interesanti kaimiņi - kāršu licējs Balodis un viņa sieva - burve, riebēja, kura nodarbojās ar tautas ārstniecību. Netālu dzīvoja mani draugi, kaimiņu zēni - Pēteris, Imants, Edgars, Jānis un Emīls. Tie bija mani spēļu draugi, ar viņiem kopā pavadījām vairākas jaukas vasaras un ziemas. Gājām makšķerēt un peldējāmies Vaidavas upē, bradājām pa lietus radītajām peļķēm, gan pa pļavām, gan uz ceļa. No tā man radās "dzērvju zābaki" - manas kājas bija asas un zvīņainas kā asaris. Visādi centos izvairīties no kāju mazgāšanas, jo tās ļoti sāpēja. Bet tas drīz aizmirsās, kad bija pērkona lietus, pļavas atkal piepildījās ar ūdeni, tad bradāšana atsākās, jo ūdens bija silts un smaržīgs.
Kopā ar zēniem gājām vēžot. Vēžu vietas sniedzās līdz Zamanu tiltam. Ķērām brūnos un zilos vēžus, zilie dzīvoja vietās, kur bija zilais māls, tie bija lielāki, īpaši spīles. Kādu dienu tēvs izgatavoja piecas ķeseles, tad tika ķerts ar tām. Vienā vakarā tika noķerta arī skaista vēdzele, brīnumainā kārtā tā bija sapinusies jaunajā ķeselē.
Pēc pāris dienām upes krastā atkal satiku telefonistu Preisu ar spiningu rokā. Man radās doma - spiningošu arī es! Steidzīgi devos uz mājām, paņēmu nazi, nogriezu priedīti, nomizoju to un izžāvēju. Par spininga auklu izmantoju zaļu spolīšu diegu, sapinot vairākus kopā, beigās auklu ieziedu ar vasku, lai stiprāka. Spoli gatavoju no alkšņu koka, nogriezu ripiņu, apkārt izdobu gropīti auklas vietai. Pie kāta spolīti piestiprināju ar naglu. No stieples izgatavoju gredzenus. Un beigās secināju - gana labs būs mans spinings.
Ātri bija pagājušas jaukās vasaras. Sāku mācīties. Ceļš uz Šļukuma skolu veda cauri purvam, tā katru dienu veicam astoņus kilometrus. Gājām nelielā pulciņā, tie paši vasaras draugi, vēžu ķērāji un pļavu bridēji. Reizēm skolā iznāca uzkavēties ilgāk, tad bija grūtāk, jo sajutu izsalkumu. Ejot uz mājām, atcerējos mātes cepto rudzu maizi un kā vecāmāte pārbaudīja cepumu, piesitot pie maizes klaipa. Un tad solis kļuva arvien raitāks. Tuvojoties mājai, jau sajutu cigoriņu kafijas smaržu un sapratu - vecāmāte mani gaidīja no skolas pārnākam. Tā es pabeidzu pirmo klasi un Šļukuma skolai teicu ardievas.
Otrajā klasē jau mācījos Alūksnes pamatskolā. Katru pirmdienu tēvs mani uz velosipēda aizveda uz pilsētu, dzīvoju pie savas vecāsmātes Merķeļa ielas nelielā mājiņā. Mācībām beidzoties, sestdienās tēvs atkal mani sēdināja uz velosipēda un aizveda uz laukiem. Man ļoti patika laukos! Tur mani gaidīja upe un rotaļu draugi.
Pamatskola bija jauna, gaiša celtne ar smagām ieejas durvīm, kas parasti lēnu un svinīgi aizvērās. Klases audzinātāja, mednieku priekšnieka Konstantīna Zariņa sieva bija allaž laipna un smaidīga. Daudzi klasesbiedri bija trūcīgi un nevarēja atļauties skolā dzert siltu, saldu tēju un piekost bulciņas vai "ūdens kliņģerus", arī es nevarēju.
Kā viens mirklis bija pagājuši divi gadi, nu jau mācījos ceturtajā klasē, kuras audzinātājs bija Elmārs Kaprāns. Vienmēr ģērbies kārtīgi izgludinātā uzvalkā, glītā kreklā ar tautisku prievīti priekšā, ar mirdzošām brillēm uz deguna.
Arī pārējie pamatskolas gadi aizlidoja "vēja spārniem", beidzu septīto klasi. Sāku strādāt Alūksnes būvkantorī. Ar to arī beidzās mani bezrūpības un brīves gadi. Bija pagājusi bērnība.
Pierakstījis Gunārs Ozoliņš

Citu datumu laikraksti