Bērnības pasaule saglabājas atmiņā

Atceros, ka man bija tikai seši gadi, brālim - trīs, māsiņa - māmiņai zem sirds. Vēl nebija kara rati dārdējuši, šķiet - visi bija laimīgi.

Atceros, ka man bija tikai seši gadi, brālim - trīs, māsiņa - māmiņai zem sirds. Vēl nebija kara rati dārdējuši, šķiet - visi bija laimīgi. Kad pārnāca vīri no meža, lielākais prieks - Rūdonkulim izšūpoties uz sasalušās vīzes.
Atbrauca Mucinieku saime no Kalncempjiem, kaimiņu mājās bija sabraukuši ciemiņi pilniem ratiem. Tad arī mūsmājās jūdza divus zirgus ratos, mantas sakrāva, mēs kā ķipari sēdējām vanniņā, ratiem piesēja divas govis - Cielavu un Tulpi. Pārējās aizdzina uz upmalu aplokā, Džimis kā katru dienu devās līdzi, mājās atgriezās reizē ar ganāmpulku. Devāmies ceļā pie Pauļonkuļa, kur parasti rudeņos braucām dzērvenēs un brūklenēs.
Arī tur bija daudz cilvēku, mājās palikt nedrīkstēja, mežā tika nolūkota vieta nakšņošanai. Naktī tumsā vienā virzienā bija saskatāma liela gaisma, tāda kā tad, kad Līzespastā sprāga gāzes vads. Zeme dunēja, runāja, ka pa Dūres ceļu brauc tanki. Man toreiz likās, ka ir liels zibens un pērkons, no kā ir jābaidās. Mamma lūdza Dieviņu, lai visus pasargā. Tad braucām mājup, ceļa malā gulēja beigti zirgi. Mūsu mājas bija neskartas. Prom braucot uz galda palika kāpostu zupas bļoda, tā bija neskarta.
Tad no Vējiņu puses virs meža ieraudzījām lidmašīnas - priekšā viena, tad trīs un pēc tam - piecas. Tās lidoja mūsu mājai pāri. Viena Apiņu pusē nolaidās tīrumā, saskrēja daudz skatītāju.
Kādu dienu tēvs nebija mājās, mamma mazgāja veļu, mūs ārā nelaida. Kaimiņi sauca uz savu pagrabu. Tas bija pilns ar cilvēkiem, kas nesa iekšā lielas stutes griestu atbalstam. Vidū kūra uguni, gatavoja ēst. Ienāca karavīrs un teica, lai ved govis kūtī, jo sāksies uzbrukums. Kaimiņu meitenes - Ausma un Spodra - gāja rakt kartupeļus, es arī līdzi. Vēl tagad ausīs skan, kā garām aizsvilpa lode, pa laimi, man netrāpīja.
Tēvs pa to laiku atgriezās mājās, Ontu krustojumā stāvēja vācu tanks. Vācietis kaut ko runājis, tad rādījis, lai iet. Šāviņš trāpīja Erminku mājas jumtā. Siseņiem mājas nodega, tur dzīvoja lielas audējas. Katram bērnam pūrā noauda skaistas vilnas gultas segas, viena man vēl saglabājusies.
Vācu tanks sašāva mājas Skujukalnā, ilgi nācās Olģertam Jencītim pirtiņā dzīvot, līdz atkal uzcēla māju. Kaimiņos govis nošāva, cits citam gāja palīgā aprakt. Krievu karavīri pie Vīksnu mājām nozāģēja piecas liepas, lai varētu no Grantskalnu ceļa trāpīt tankam, nesašaujot Vīksnu mājas. Krievu virsnieks nācis gaļu prasīt, pretī devis pirmo reizi redzētu "ķieģelīti". Vīksna Jānis pratis četras valodas - latviešu, krievu, vācu un igauņu. Viņš Ilzenes muižā par zirgu puisi kalpojis, dzīvoja Kalnadruvu mājās, ģimenē bijis daudz bērnu. Uz Ziemassvētkiem lielmāte uzdāvinājusi raibu gotiņu. Augļu dārzā katram kalpam ierādīti augļu kociņi un ogu krūmiņi.
Sievas pagrabā pildījušas vīnu pudelēs. Durvis vagars parasti aizslēdza, bet, tavu brīnumu, puiši vakarā līgojās. Izrādās, izmantoja atslēgas caurumu un gumijas caurulīti. Lielās vīna pagraba sienas vēl saglabājušās.
Mūsu tēvs māsiņu sauca par savu glābēju, jo, bērnu ģimenē gaidot, nebija jāiet tranšejas rakt. No Apiņu mājām rakt bija jāiet vecākajai meitai, bet viņas vietā aizgāja vecaistēvs.
Mūsu mājās priekšistabā dzīvoja vācu karavīri. Cepļa kalnā Langratu mājā dzīvoja virsnieki, tur viņi gāja ballēt, no mums arī paprasīja mutes ermoņikas. Kad vācieši brauca projām, kāds karavīrs, kurpnieks pēc amata, nometa patronu jostu kaktā un raudādams teica, ka līdzi neies, jo esot austrietis, nevis vācietis. Taču viņu ņēma zem padusēm un aizveda. Arī otrreiz vācieši dzīvoja mājas otrā pusē, tikai nebija tik draudzīgi.
Pēc kara pie mums dzīvoja poļu meitene Sofija, viņa izmazgāja matus un pēc tam tajos smērēja taukus. Dzīvoja arī krievu meitene Annuška, kurai rakstīja daudz vēstuļu, viņa it kā Gaujienā palikusi uz dzīvi.
Kad kara rati aizbrauca, par aizgājušo atgādināja granātas, tās izmantoja zivju iegūšanai. Mukstiņa Artim granāta, saujā sprāgstot, pirkstus norāva, kalējs zaudēja dzīvību. "Gustuška astē" pavasarī plūdos iepeldēja zivis. Granātu metot, visiem bija jābēg, pēc sprādziena zivis peldēja ūdenim pa virsu, bija tikai jāsavāc.
Ar siltumu atceros jaukās vakara krēslas stundas, kad lampās uguni vēl nededzināja. Mazajā krāsniņā dega uguns, uz oglēm cepās kartupeļi. Mamma stāstīja pasakas.
Liels notikums gadā vienu reizi bija pēc kulšanas, kad gultas maisos sabāza jaunus salmus. Tad gultā varēja tikt, pakāpjoties uz krēsla.
Grīdā radās aizvien jauni caurumi, māmiņa ar koka klucīšiem centās tos aizlāpīt.
Uz Ziemassvētkiem parasti saņēmām dāvanu kasti no Trūdes tantes Rīgā. Pa vasarām viņa no Rīgas gaisa atpūtās laukos. Tik skaistas kleitu drēbītes lellēm, mums gatavas štātes, vēlāk - piederumi skolai. Atceros, grāmatu par runča Tutelfausta piedzīvojumiem uz salas lielā okeānā, salā bija ļoti vecs un liels aizmidzis krokodils.
Rūdonkulis daudz strādāja ar koku, gatavoja spainīšus, ķērnītes. Grīda vienmēr bija pilna skaidu, mums - kāda jauna spēļu vieta. Vakaros ar skalu bija jārāda uguns, vajadzēja mācēt ogli pareizi nolauzt, lai skaidās neiekristu. Vēlāk parādījās karbīda lampas.
Vasaras svētdienās kājām devāmies uz Zeltiņu baznīcu kopā ar kaimiņienēm Ausmiņu, Spodru un Emmiņu. Patika balkonā sēdēt, logu stikli bija kā pasakā.
Māmiņa ne tik daudz lūdza Dievu, bet vienmēr par visu teica: "Paldies, Dieviņam! Rociņas salikt un patiekties būs!" Viņa mācīja, ka Dieviņš mūsu domas lasa, no viņa neko nekad nevar noslēpt, par slikto jāsaņem sods - agri vai vēlu.
Atmiņā palikuši braucieni ar zirgu uz kapusvētkiem. Mājup braucot, zirgi bija grūti valdāmi, skrēja kā sacensībās, centās cits citu garām nelaist, tad bijām nobijušies ne pa jokam.
Tāpat kā Skroderdienās Silmačos, arī pie mums brauca šuvēja Šķiņķa kundze no Strenčiem, divus mēnešus strādāja, visiem štātes sašuva, par darbu ņēma produktus - gaļu, sviestu. Divas reizes gadā atbrauca pārdevēja, piedāvāja visādus labumus, sacīja - no fabrikām tas viss.
Nevarēja gan toreiz iedomāties un saprast, ka tanki ir cilvēka gatavoti. Man tie likās kā briesmīgi zvēri, kas no krātiņa izbēguši un tagad trako. Lidmašīnas izskatījās kā lieli nelabi putni no ļaunām pasakām. Taisni brīnums, kā tik ļoti atmiņā var saglabāties bērnības pasaule.

Citu datumu laikraksti

  • Balvā saņem baseina apmeklējumu

    Ar peldēšanu: stimulē lasīt grāmatas.Ar peldēšanu: stimulē lasīt grāmatas. Alūksnes bibliotēkas bērnu literatūras nodaļa sadarbībā ar Alūksnes...

  • Alūksnē viesos Ministru prezidents

    Rīt Alūksnē ieradīsies Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Viņš tiksies gan ar Alūksnes pilsētas un rajona padomes vadību, gan arī apmeklēs sporta...

  • Notāru darbu paralizē valdības neizdarība

    Uz pāris dienām valdība bija paralizējusi notāru darbu, jo Ministru kabinets nebija apstiprinājis noteikumus par zvērinātu notāru taksēm, bet...