Bez cilvēku atbalsta neko nepaveiktu

Veclaicenes pagasta bibliotekāre Maiga Pilsētniece šogad ir atzīta par vienu no konkursa "Radoša sieviete laukos" laureātēm.

Veclaicenes pagasta bibliotekāre Maiga Pilsētniece šogad ir atzīta par vienu no konkursa "Radoša sieviete laukos" laureātēm.
Kad viņa to uzzināja, bijusi pārsteigta. "Neticēju, ka tas ir noticis ar mani. Jutos kā pasakā," atceras bibliotekāre, kad paziņoti "Lauku Avīzes" organizētā konkursa rezultāti.
Savu mūžu viņa ir veltījusi kultūrai. M. Pilsētniece atzīst, ka reizēm gribas visu pamest un paslēpties, atrast mierīgāku darbu, kur no viņas neko neprasa. Tomēr vienmēr apzinoties, ka neko citu tik labi neprastu darīt.
M. Pilsētniece ir velclaiceniete. Absolvējusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, kur ieguva kluba vadītāja – režisora specialitāti. "Jau pamatskolā man patika iesaistīties kultūras aktivitātēs – dziedāt un dejot. Klases audzinātāja mani pamudināja mācīties tehnikumā. Tolaik katrai meitenei bija sapnis kļūt par aktrisi, arī man, tomēr dažādu apsvērumu dēļ to neīstenoju," saka M. Pilsētniece.
Jābūt vienmēr modrai
Veclaiceniete ir priecīga, ka pirmā darbavieta bija Kalncempju tautas namā, kur bija brīnišķīgs darba kolektīvs un pagasta vadība. "Tur visi bija kultūras cilvēki, kas uzraudzīja manas aktivitātes. Par to viņiem esmu pateicīga, jo viņi ieaudzināja atbildības izjūtu. Pēc tam strādāju Veclaicenes tautas namā, vēlāk - bibliotēkā. Šogad būs 28 gadi, kopš strādāju Veclaicenē," stāsta M.Pilsētniece.
Viņa uzskata, ka sabiedrība neizprot bibliotekāra darba nozīmīgumu. "Šķiet, ka bibliotekārs tikai sagaida lasītājus, iesaka grāmatas, saraksta lasītāju kartītes, izmazgā grīdu un noslauka putekļus, bet tā nav. Cilvēki nezina, cik daudz dokumentu nākas rakstīt. Esmu dzimusi Žurkas gadā, tādēļ man ir raksturīgi krāt dažādus materiālus, kas noder darbā un sadzīvē. Reizēm sev jautāju: "Kādēļ man tas vajadzīgs?". Tagad mums ir jāveic arī novadpētniecības darbs, tādēļ acīm vienmēr jābūt plati vaļā, bet ausīm – saspicētām," klāsta M.Pilsētniece.
Apmēram 60 procenti veclaiceniešu apmeklē bibliotēku. "Manuprāt, tas ir daudz. Uzskatu, ka arī pagastu bibliotēkās vajadzētu būt vismaz diviem darbiniekiem, jo tad izdarītu vairāk," spriež bibliotekāre.
Nav distances ar priekšniecību
Pagājušajā gadā M.Pilsētniece saņēma Slavinājumu par iegūto 1.vietu Alūksnes rajona novadpētniecības konkursā "Es stāstu par savu pagastu". No padomju varas gadiem Maigai ir saglabājušies daudzi diplomi un Pateicības raksti par teicamu darbu, par ilggadēju darbu Veclaicenes bibliotēkā un sabiedrisko aktivitāti, par uzticību izvēlētajai profesijai un citi. "Kad ir sasniegts 50 gadu vecums, arvien biežāk gribas atminēties jaunību un kavēties atmiņās. Sāpīgi, ka tā ir pagātne, kas nekad vairs neatgriezīsies," secina bibliotekāre.
Viņa domā, ka tagad katrs bibliotekārs ir sabiedriski aktīvs cilvēks. "Kas es būtu bez vietējiem cilvēkiem? Nekas! Viņi vienmēr man ir palīdzējuši paveikt iecerēto. Ja strādājot man rodas kāda jauna ideja, uzreiz ieskrienu pie pagasta padomes darbiniecēm, izstāstu to un viņas mani atbalsta. Kas man tēlotu Gaiļa, Rūķa, Zaķa, Amora un citas lomas, ja nebūtu veclaicenietes Maijas Bleifertes? Esmu novērojusi, ka citās pašvaldībās priekšnieks un padotie ievēro lielu distanci, bet mums tā nav. Kāda bibliotekāre man jautāja, kā es esot panākusi, ka grāmatvede skaitot dzejoļus, bet pagasta padomes priekšsēdētāja vienmēr sagaida pasākumu dalībniekus un viesus. Bet es par to pat neesmu domājusi, jo pieņemu to par pašsaprotamu," atklāj M.Pilsētniece.
Iestudē bērnu lugas
"Kad esmu mājās, domās kavējos darbā un prātoju, kas vēl ir jāizdara. Bet, kad esmu darbā, analizēju, ko paveiktu mājās. Tas ir tāpēc, ka darbs dzen darbu. No periodikas vienmēr izkopēju interesantākos un noderīgākos materiālus, ko krāju. Bieži nāk lasītāji, kas vēlas parunāties. Dažreiz tas ir nogurdinoši, jo visa diena paiet sarunās, tomēr es no šiem cilvēkiem daudz gūstu. Arī viņiem kļūst vieglāk, kad ir izstāstījuši savu bēdu," norāda M. Pilsētniece.
Viņa priecājas, ka uz bibliotēku nāk daudz bērnu. "Tagad vairumam mazo grāmatas vairs nešķiet saistošas, jo ir televīzija, dators un citas intereses. Arī skolā ir liela mācību slodze, tomēr mudinu viņus attīstīt lasītprasmi, kas vienmēr būs vajadzīga. Pati labprāt mācos līdzi, kad tas ir iespējams. Man ir liels nemiers, ja kaut ko nevaru atrast, bet zinu, ka vajadzīgajam tepat kaut kur jābūt," bilst bibliotekāre.
Vasarā M. Pilsētniece kopā ar pagasta bērniem iestudē lugas un rīko dažādus pasākumus. "Jau sākumā pateicu, ka būšu stingra, un lai viņi par to neapvainojas, lai tēlo dabīgi un pārliecinoši. Pagājušajā gadā viena meitenīte bija sarakstījusi lugu, veltītu Lieldienām. Pārskatīju, papildināju un iestudējām to. Man patīk, ka bērni iesaistās dažādās aktivitātēs un nenododas alkohola lietošanai, smēķēšanai vai nedarbiem. Slikti, ka Veclaicenes pamatskola atrodas tik tālu no pagasta centra," akcentē M. Pilsētniece.
Viņai idejas darbam rodas spontāni. "Varbūt citiem no malas šķiet, ka man viss viegli padodas, bet tā nav. Es sevi sadedzinu, līdz tieku līdz galarezultātam," saka bibliotekāre.
Uztrauc lielais bezdarbs
Šāgada nogalē būs pieci gadi, kopš M. Pilsētniece kopā ar Maiju Bleiferti dibināja sabiedrisko organizāciju "Veclaicenes avotiņš". "Arī pirms tam pagasta sievietes pulcējās vienkopus uz nelieliem pasākumiem, tādēļ radās doma par sabiedriskās organizācijas dibināšanu. Ar projektiem guvām līdzekļus, lai izremontētu telpu. Tur rīkojam tikšanās ar dažādiem cilvēkiem, kas mums pastāsta un parāda daudz interesanta," stāsta M. Pilsētniece.
Viņa norāda, ka vēlētos, lai "Veclaicenes avotiņa" pasākumi būtu kuplāk apmeklēti. Lai cilvēki nekautrētos nākt, jo tie nav paredzēti šauram apmeklētāju lokam.
M. Pilsētnieci, tāpat kā daudzus pagasta cilvēkus, uztrauc lielais bezdarbs laukos.
"Tagad katrs cīnās, kā māk. Arī lauku sievietes. Piemēram, mana māsīca Dzidra audzē puķes, jo viņai tas patīk. Kad strādāja algotu darbu, ziediem neatlika laika. Tas nedod peļņu. Bet kas cits atliek lauku sievietei? Kaut kas taču ir jādara," viņa ir pārliecināta.
Lepojas ar savu Veclaiceni
M. Pilsētniece labi jūtas savā pagastā un priecājas, ka var strādāt darbu, kas patīk. "Te ir mana Veclaicene. Lepojos, ka esmu piedzimusi te. Man šeit ir labi. Ap mani ir mīļi, labi cilvēki un jauki lasītāji," viņa saka.
Bibliotekāre spēku un enerģiju gūst no tuvajiem cilvēkiem. Ar vīru Egonu kopā ir nodzīvojuši 32 gadus un izaudzinājuši trīs bērnus - Andi, Dinu un Baibu. "Kā jau katrā ģimenē, arī mūsējā ir gan gaišās, gan drūmās dienas. Varu lepoties ar divām mazmeitiņām - Loretu un Keitu. Kad esmu nogurusi un aizeju mājās, kur jaunā dzīvība man stiepj pretī mazās rociņas, nogurums aizmirstas. Lai Dievs dotu garu mūžu, lai varu redzēt viņu gaitas," vēlas M.Pilsētniece.
"Priecājos, ka mums ir izauguši labi bērni. Man pat viņiem būtu jāatvainojas, jo veicot kultūras darbinieka pienākumus, bieži laupīju laiku ģimenei. Domāju, ka vīrs mani saprata, jo pats bija muzikants ballēs. Varbūt tāpēc bērni ir tik patstāvīgi. Vienmēr esmu patīkami pārsteigta, kad manu jubileju reizēs dēls agri no rīta atbrauc no Alūksnes, lai pasniegtu man ziedus," ir gandarīta bibliotekāre.
M. Pilsētnieces aizraušanās ir krustvārdu mīklu minēšana. To viņa dara, lai asinātu prātu. "Jau no bērnības man ļoti patīk lasīt. Agrāk biju izlasījusi visas bibliotēkas grāmatas. Tagad tā vairs nav, jo to klāsts ir pārāk bagātīgs un arī laika tam tik daudz vairs neatliek. Kolekcionēju svečturus, sveces, apsveikumu kartītes un dzejoļus. Man patīk krievu filmas, kur aktieri prot dabīgi tēlot lomas," viņa apgalvo.
M. Pilsētniece atzīst, ka ar dzīvi ir apmierināta. "Cilvēki bieži sūrojas, cik grūta dzīve, bet, ja acis vēl redz, ir divas rokas un kājas, tad nevajag gausties. Vienīgi naudas varēja būt vairāk un stipra veselība. Vienīgais, ko vēl vēlos izdarīt, ir pilnveidot zināšanas darbā ar datoru," viņa saka.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Maiga Pilsētniece.
Dzimusi: 1948.gada 10.oktobrī.
Ieņemamais amats: Veclaicenes pagasta bibliotekāre.
Izglītība: vidējā speciālā, kluba vadītāja – režisore.
Vaļasprieks: grāmatu lasīšana
Moto: Tikai uz priekšu!
Ko par viņu saka veclaiceniete Maija Bleiferte, kas M. Pilsētnieci ieteica konkursam "Radoša sieviete laukos":
"Maiga ir cilvēks, kas daudzus gadu desmitus Veclaicenes pagastā aktīvi rūpējas par sabiedrisko dzīvi, bet retais viņai pateicis paldies. Man gribējās to izdarīt, un esmu gandarīta, ka manis stāstītais ir sadzirdēts. Mūsdienās cilvēki ir aizmirsuši viens otram teikt paldies.
Viņa nepatīk skaļas reklāmas. Viņa parasti noorganizē vērienīgu pasākumu, bet pati pēc tam "nolien maliņā". Maiga ir ļoti atbildīgs cilvēks.
Bibliotēkas pagastos ir gaismas pilis, kur cilvēki nāk ne tikai izglītoties, bet arī izrunāties. Maiga vienmēr uzklausa, noliek pie malas darba plānus, atskaites un citu dokumentāciju. Daļa bibliotēkas apmeklētāju tā arī nezina, cik bibliotekāra darbs ir apjomīgs. Maiga vienmēr apmeklētājiem palīdz izvēlēties grāmatas. Protams, papīru rakstīšana neizpaliek. To viņa dara vakaros un naktīs.
Viņa ir scenāriju autore sabiedriskās organizācijas "Veclaicenes avotiņš" pasākumiem. Vasarā Maiga ar bērniem iestudē teātra izrādes. Šogad viņa bibliotēkā izveidoja dekoratīvo spilvenu izstādi, ir ieceres joku dienai. Notiks vēl daudz kas, ja Maiga to vezumu vilks, bet mēs – atbalstīsim viņu."

Citu datumu laikraksti

  • Starp lietuviešiem un latviešiem vairāk ir līdzīgā

    Jau izsenis lietuviešu un latviešu tautas uzskatītas par ļoti tuvām - ar iespējām tās tuvināt, ar mēģinājumiem tās šķelt.Jau izsenis lietuviešu un...

  • Aicina fotografēt

    Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija rīko starptautisku fotokonkursu jauniešiem "Kultūras mantojums fotogrāfijās 2002 - 2003".Valsts...

  • Atbild jurists

    - Esmu dzirdējis, ka tagad esot jāveic kaut kādas personu datu reģistrācijas darbības, ja mans uzņēmums nodarbina darbiniekus, - jautā lasītājs.-...