Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bez pajumtes

Nu jau pavisam veikli Centis atmeta ejai pārmesto brezenta gabalu, lai itin lokani iesprauktos savā šaurajā mājvietā.

Nu jau pavisam veikli Centis atmeta ejai pārmesto brezenta gabalu, lai itin lokani iesprauktos savā šaurajā mājvietā. Šī varbūt nebija viena no labākajām pēdējā laika mītnēm, bet toties, no vienas puses - tuvu "darbavietai", no otras - ja vējš nepūta ziemeļu virzienā, kas šovasar bija retums, tad svaiga gaisa arī netrūka.
Divu gadu laikā viņš bija apguvis neskaitāmus paņēmienus, kā itin veikli nodrošināt sev gan naktsmītni, gan pārtiku. Pierādījis un aizstāvējis savu teritoriju, smalki izpētījis "preču pieveduma" grafiku un kļuvis par īstu profesionāli savā arodā.
Sākumā, kamēr daudzstāvu māju iemītnieki nesūdzējās par biežajām zādzībām no pagrabiem, itin laba mītne bija ierīkota blakus siltumtrasei. Tumšā pagraba stūrī, pie ventilācijas lodziņa pat atradās vieta visumā pieklājīgam atsperu gultas matracim. Kopā ar nelielu kaķu bariņu tur iznāca tīri laba pārziemošana. Kāda tantiņa, nu īsts sirdscilvēks, katru vakaru karaliski baroja melnraibo kaķēnu baru. Atnāca pie lodziņa, nolika tur šķīvi ar putru, biezpienu vai reizēm pat pankūkām. Sagaidījusi, kad kāds no ēdelīgā bariņa pabāza purniņu, viņa parasti bļodiņu pastūma dziļāk un, kādu mīļu vārdu vēl novēlējumam nomurminājusi, devās prom. Lai nu kā, bet zaglis Centis nebija un arī no šā cienasta galda atļāvās tikai pa kādam kumosam. Tīri labi viņš prata pats sev nodrošināt pārtiku.
Ar savu pašreizējo mitekli Centis varēja lepoties - mūra siena no vienas puses, pussabrucis šķūnītis no otras. Spraugu, kuru kādreiz varbūt caurskraidīšanai izmantojuši puišeļi, veiksmīgi aizaudzējis laikazobs un pašu mājas iemītnieku nevīžība - no pagrabiem izmestas kastes, salūzušas mēbeles, dēļu gali, ko, prasmīgi pielietojot, izdevās pārvērst par nosacītā mājokļa jumtu un grīdu. Bet pats galvenais - turpat blakus šķūnītim bija palielam māju kvartālam piederošas atkritumu tvertnes. Ilgstošā bezpajumtnieka pieredze bija iemācījusi diktēt savus noteikumus vājākajiem un jaunākajiem un pieprasīt no tiem bezierunu pakļaušanos.
Šovasar Centa "komūnā" bija vēl trīs jaunpienācēji, bet Tenis, ar kuru viņi plecu pie pleca bija izcietuši divus grūtus gadus, pagājušoziem aizdevās "medīt labākos laukos"...
Nu Centis bija tā kā vecākais. Lai savus pakļautos turētu pie kārtības, dežūras pie konteineriem bija sadalītas pa stundām. Pats sev, protams, Centis bija izvēlējis visizdevīgāko laiku - viņš jau sen bija labi izpētījis, kurš, cikos un ko nes uz konteineriem. Mirdziņa, kura acīmredzot strādāja "second hand" veikalā, pati nezinot bija viņu apgādājusi ar labu garderobi, un uz šā pamata Centim reizēm vēl iznāca arī pašam savs bizness.
Par Bēriņu ģimenes pārticību liecināja viņu konteineriem atvēlētais "pārtikas grozs". Centis varēja tikai brīnīties par dažu cilvēku izvēlību un iespējām. Šie gardēži – izlepušie jaunbagātnieki - pilnībā nodrošināja viņa ēdienkarti. Par laimi, īpaši pretimnākoša izrādījās viņu dzīvokļa jaunā pārvaldniece, kas ēdienu pārpalikumus lika atsevišķā maisiņā un nolika tieši Centim pie "durvīm"…
Jā, arī viņa paša dzīve reiz bija situsi augstu vilni! Vispirmais liecinieks jau tam bija mātes izvēlētais vārds – dzīvodama pie pārtikuša vīra sāniem, tādu pat smalku dzīvi viņa bija iecerējusi arī savam dēlam. Iegūtā Mākslas akadēmijas izglītība, bezgala dažādie talanti - gleznošanā, mūzikā, teātra mākslā – tas viss bija kaut kas liels un daudzsološs, bet tomēr - nekas tāds, kas aizrautu Centi līdz dvēseles dziļumiem.
Ziedu laikos viegli gūtie panākumi, pastāvīgā sieviešu pielūgsme, vecāku paspārnē nodrošinātā dzīve līdz trīsdesmit gadu vecumam bija ļāvusi tā viegli un vienkārši dzīvot "pa straumei". Māmuļas aiziešana aizsaulē pēkšņi visu nostādīja citādā gaismā - nekas vairs nebija tā, kā agrāk. Abi mājās palikušie vīrieši pēkšņi izrādījās pilnīgi bezspēcīgi.
Tad šķita, ka stāvokli uzlabot spēs Olitas maigās un labi manikirētās rociņas - kā viņa prata Centi apčubināt! Gracioza un smalka, smaidoša un labi kopta, viņa vienmēr atrada īsto laiku būt blakus izskatīgajam mūziķim. Īpaši viņam glaimoja tas, ka arī citi vīrieši labprāt meta acis uz Olitu. Bez tam viņa bija tik maiga un saprotoša… Labi apsvēris Olitas loģisko piedāvājumu dzīvot kopā, Centis mājās ieveda jaunu saimnieci.
Tagad viņš droši zināja teikt, ka tieši ar to brīdi viņa dzīves greznā kariete sāka nevadāmi ripot lejā no kalna… Vispirms jau pārvērtās Olita, kad Centis vairs viņai nespēja iedot pietiekami daudz naudas. Līdz šim, lai arī oficiāli nekur nestrādāja, ar muzikanta nopelnīto algu pietika, un tad jau bija arī vēl vecāku pensija. Tā kā Centis pieprata dažādu instrumentu spēli un, kā citi atzina, labi prata vadīt dažādus sarīkojumus, pieprasījums pēc viņa talanta nebija mazais.
Taču arī Olitas vēlmēm nebija gala. Kosmētika, smaržas, rotaslietas, jaunas drēbes, aizkari, atlasa gultas veļa un vēl viss kas, bez kā Centis līdz šim itin labi bija izticis. Frizieres, kosmētiķes un solārija apmeklējumi bija neaizstājami Olitas dienas kārtībā. Kad Centis atļāvās ieminēties par darba meklēšanu, Olita tikai nicīgi sarauca degunu – viņa priekš tā neesot radīta…
Tad pārvērtās mājas, jo visi kakti aizauga ar putekļiem, netīrām drēbēm un traukiem. Kā gan viņš to uzreiz nebija sapratis, ka Olita ir tikai skaists kanārijputniņš, kam tīk bužināt spalviņas un reizēm būrītī skaisti padziedāt. Izlaista brīvībā, viņa bija tikpat nepiemērota dzīvei kā pats Centis.
Pirmais no tā visa aizbēga tēvs, pateikdams, ka pa vasaru aizbrauc padzīvot uz laukiem pie māsas… Centis, savukārt, ar prieku pieņēma visus uzaicinājumus spēlēt kāzās, bērēs, kristībās, vienkārši – visur, kur vien viņu aicināja, lai tikai tiktu prom no mājām. Un, lai nebūtu jādomā par to, kur pašlaik plivinās Olita, vienkāršākās zāles bija kāds graķītis… Arvien biežāk un arvien vairāk…
Pēc kādas no šādām iedzeršanas reizēm palēnām attopoties, Centis pamanīja, ka māja tā kā tukšāka un klusāka kļuvusi. Vispirms viņš ievēroja kailos logus, kurus nez kāpēc vairs nerotāja mežģīņotie aizkari ar volāniem. Tad uzmanību piesaistīja neparasti tukšais istabas stūris, kur vēl nesen atradās jaunais televizors. Un tad kā zibens spēriens nāca apjausma - Olita! Vispirms izbijies un nikns, vēlāk nedaudz nomierinājies, Centis apstaigāja savu divistabu dzīvokli, lai konstatētu vēl dažu vērtīgu lietu prombūtni. Pirmajā brīdī uznākušās dusmas nomainīja necerēts atvieglojums. Atstātā atvadu vēstule liecināja, ka Olita vēl cer uz finansiālu prēmiju par šo drosmīgo soli vai, kā viņa to bija nosaukusi, kompensāciju par veltīgi izšķērdētajiem gadiem. Ha - ha! Lai tik pagaida!
Tanī vakarā Centis piedzērās no prieka. Beidzot miers! Tagad varēs dzīvot tā, kā pašam patīk. Šādu notikumu, protams, nevarēja atstāt nepamanītu nelielajam draugu pulciņam, un, vai nu prieks bija sitis pārāk augstu vilni, vai sirds kļuvusi pārāk vēlīga, sak’, - ja nav, lai nav, - otrā rītā dzīvoklis izskatījās vēl tukšāks, ja neņem vērā klāt nākušās tukšo pudeļu rindas un visādas pusizēstas bundžas un kārbas.
Kā pa miglu Centis atcerējās, ka Mārtiņam kā labākajam draugam atdāvinājis mikroviļņu krāsni, Vilim atdevis paplukušo garspalvaino paklāju, nekur nemanīja arī salūzušo videomagnetofonu, bet vai nu tagad ies atpakaļ prasīt un tincināt, kur kas palicis. Bez tam - kreiso vaigu rotājošais zilums liecināja, ka arī tas vēl nav viss… Pēc tā, kā trepju telpā satiktie kaimiņi izvairījās acīs skatīties, saprata, ka naktī laikam pamatīgi pāršāvis pār strīpu.
Pāris dienas mocījies ar sirdsapziņas pārmetumiem kaimiņu, Olitas un draugu priekšā, Centis atsāka ierasto dzīves ritmu - kāzas, bēres, iedzeršanas… Sievietes… Rūgto dzīves mācību no skaistules Olitas saņēmis, Centis vairs nebija izvēlīgs - ka tikai puslīdz tīkama un gana mīlīga. Ja sākumā viņa intereses vēl koncentrējās vienlaikus uz vienu vai divām, tad vēlāk tām vairs nebija skaita. Dzīve joņoja uz priekšu kā strauja upe, un Centis pat nejuta, kurā brīdī viņu ierāva atvars… Bija smagas atmodas rīti atskurbtuvē, kad vēl atlikušās pašcieņas drumslas zemapziņā čukstēja - nekad vairs… Bija pazemojošas nakts stundas uz parku soliņiem, kad kājas atteicās klausīt vēl puslīdz nomodā esošajam prātam… Bija slimnīcas palātas smacīgums, kad, balansējot uz līdzsvara robežas un pārvērtējot attālumus, garāmbraucošā mašīna netika novērtēta kā pienācīgs šķērslis…
Kāds labums jau arī no šīs likstas tika - triecienā lauztās ribas un kāju ārstējot slimnīcā satiktā māsiņa Vizma. Ar eņģeļa vieglumu un pacietību viņa rūpējās par sava pacienta labsajūtu, un Centis atkal varēja likt lietā savas donžuāna iemaņas. Mēneša laikā apskaidrotais prāts ļāva būt izdomas bagātam un asprātīgam. Un galu galā Vizmas sirds cietoksnis kapitulēja bez īpašiem iebildumiem. Trīs nākamie gadi bija gaišākais posms abu dzīvē – Vizma bija gan laba saimniece, gan sieva ar stingru roku. Centim šķita, ka nu viņš patiešām ir iemīlējies. Bez tam, atšķirībā no Olitas, Vizma ļoti gribēja bērnu, un Centis ar prieku atbalstīja šo domu.
Darbs Vizmas tēva birojā un viņa atdāvinātā mašīna abus satuvināja vēl vairāk. Kā pateicību par šīm dāvanām un solījumu normālai ģimenes dzīvei Centis bija izgājis ārstēšanās kursu pret dzeršanu un iešuvis ampulu… Nu atlika laiks un nauda visam - aizpildīt tukšos stūrus dzīvoklī, apceļot tuvākas un tālākas vietas. Ja gadījās kādas viesības, kur Centim vajadzēja spēlēt, viņš vienmēr aicināja līdzi Vizmu. Un, ja viņa arī kādreiz garlaikojās, tad nekad par to vīram nesūdzējās.
Autovadītāja tiesības abi ieguva vienlaikus, un Centis atklāja vēl vienu vaļasprieku - ātri braukt. Nevarētu teikt, ka Vizma uz to noraudzījās vienaldzīgi, tāpēc visbiežākie strīdi bija tieši šī ātruma un pārgalvības pēc. Arī tajā - pēdējā - reizē… Kāpēc Centis toreiz Vizmu neklausīja? Kāpēc nepiebremzēja savus puiciskos izlēcienus? Kāpēc tik ļoti vajadzēja apdzīt to kravas mašīnu? Nekur taču nebija jāsteidzas! Uz šiem jautājumiem atbildi Centis meklējis savā prātā pēdējos desmit gadus un tā arī nav atradis…
Pats viņš bija ticis cauri ar dažiem lauztiem kauliem un smadzeņu satricinājumu, bet Vizmu un gaidāmo mazuli glābt neizdevās…
Nespēdams pārvarēt smagos pārdzīvojumus, Centis atsāka dzert un visbiežāk vienatnē, tā pazaudēdams nesen atrasto darbu un draugus. No sievastēva palīdzības viņš lepni atteicās, daudz nedomādams par to, kā dzīvos tālāk. Pusgada laikā viņš nonāca turpat, kur pirms Vizmas satikšanas… Atvarā, kas sūca arvien dziļāk…
Kaut kā nejauši izdevās satikt vecos draugus, kas palīdzēja ieķīlāt lombardā vērtīgākās lietas, lai tā izkļūtu no sakrātajiem parādiem un pārpalikumu nodzertu. Bet vēlāk jau vairs nebija ne ko ieķīlāt, ne pārdot. Muzikantu aprindās bija dzimušas jaunas zvaigznes un Centis vairs nebija populārs. Kā liela netaisnība šķita tiesas lēmums par izlikšanu no dzīvokļa…
Un tikai tagad Centis saprata, ka ir palicis viens. Tēvs pirms pāris gadiem apglabāts, Olita tālāk pa durvju priekšu nelaida, viena otra vecā draudzene - pat nepazina. Vecie draugi – Mārtiņš un Vilis – abi pa reizei bija piedāvājuši pārnakšņot virtuvē, bet viņu laulātās draudzenes skaidri bija likušas noprast, ka nekas tāds ilgstoši nevarēs turpināties.
Izmēģinājies atrast kādu sev tīkamu darbu - tādu, kas neprasa smagu fizisku piepūli - Centis tam visam atmeta ar roku. Tad nejauši ceļā pagadījās Tenis, ar kuru viņi labi sapratās jau no pirmā brīža. Viņš neliedza Centim pusi no savas gultas vietas pagrabā pie siltumtrasēm…
Tagad tikai nācās apgūt pārtikas sagādāšanu, bet arī tur Tenis bija labs padomdevējs. Atlika tikai būt vērīgam un visu ko derīgu varēja pamanīt - no viena veikala tika izmesta kaste bojātu reņģu vai augļu, no cita - appelējusi maize. Vienu otru reizi, nemanāmi ieslīdot ēdnīcā, izdevās no galda savākt tikko aizsāktu un tomēr neapēstu porciju.
Bet, kopš viņš bija nogruntējies savā pēdējā miteklī un labi iepazinis tuvējo māju iedzīvotāju paražas, dzīve sāka likties pavisam ciešama. Ierausies savā no matračiem un segām sameistarotajā gultā, Centis ķērās pie savas šodien iegūtās mantības šķirošanas. Te, prom no citu acīm, visu varēja daudz mierīgāk aplūkot un izpētīt - kas vēl salabojams un pārdodams, kas noliekams dziļāk plauktos pie rezerves daļām, kas patiešām nekam nederīgs. Tālis viņam patiešām daudz ko bija iemācījis. Bet cits jau nekas neatlika, ja vēl kaut kā gribēja dzīvību izvilkt. Gadījās jau gan arī tādas dienas, kad gribējās vienkārši saritināties migā un necelties - kāda jēga. Bet jau pēc laika izsalkums lika slieties kājās un kustēties. Kaut kāds iekšējs dzinulis tomēr vēl lika dzīvot.
Varbūt pie visa vainīgs bija atrastais vecais akordeons, kuru reizēm gribējās pie tirgus laukuma uzspēlēt. Tur reizēm vēl gadījās satikt kādu senu paziņu, kas par nelielu samaksu palūdza šo to piepalīdzēt, vai arī kāds, kurš noplukušajā spēlmanī atpazina savulaik pieprasīto mūziķi Centi, un aicināja kādu bijušo laikabiedru pēdējā gaitā izvadīt…
Bet varbūt tas bija sirdī iesētais cerību grauds, reiz kopā ar Teni briedināts. Kā viņi aizbrauktu uz laukiem, atrastu tur kādu pamestu māju, kā viņi to iekoptu… Tur būtu dārzs un ar laiku neliela saimniecība. Gan jau viņiem neliegtu tur dzīvot un saimniekot. Tas gan vairāk bija Teņa sapnis, un Centis viens tā kā nevarēja uz šo soli sadūšoties. Visi citi, ar kuriem viņš par šo domu ierunājās, sauca viņu par muļķi un prasīja: "Ar ko tad tu tur domā sākt? Ar tiem pieciem latiem, kurus labi ja pa dienu uz tirgus nopelni? Un ko tu ēdīsi - zāli?"
Centis parasti klusēja, jo negribēja atzīties, ka kopā ar Teņa atstāto naudu viņam bija iekrāti gandrīz piecdesmit lati. Mājokļa kaktā toverī savākti dažādi, citiem par nederīgu atzīti darbarīki un trauki, kārbā sakrātas saimnieču izmestās dārzeņu un augu sēklas. Ja vien tā īsti zinātu, uz kuru pusi braukt? No savāktās avīžu čupas izplēstie sludinājumi krājās kaudzītē, jo žēl bija tērēt naudu zvanīšanai. Uz divām adresēm gan Centis bija uzrakstījis pa vēstulei, cerēdams nošaut divus zaķus - saimniecību un saimnieci, kurai vajadzīgs vīrieša plecs. Bet izrādījās, ka velti vien iztērējis naudu greznam rakstāmpapīram, aploksnēm un markām, jo atbildes pastā uz pieprasījumu tā arī nepienāca. Laikam jau kaut ko pa prātam nebija uzrakstījis…
Bet vēl jau varēja izdzīvot tāpat. Līdz ziemai vēl patālu. Vēl kādu latu iekrāt, vēl kaut ko derīgu atrast, vēl paspēlēt akordeonu, vēl… Centis saprata, ka šādus aizbildinājumus varētu atrast vēl bez skaita. Un neviens jau viņu nespiež! Gluži otrādi - atrunā! Un varbūt viss vēl nokārtosies tepat?
Uzkāris izejamo žaketi uz pakaramā, rūpīgi salocījis savas labākās bikses, Centis ielīda guļvietā. Tam sekoja parastais vakara rituāls - pāris cigarešu nodeguļu dūmu un saruna ar Vizmas fotogrāfiju pie sienas… Bez tam šodien viņš bija atļāvies greznību – aiziet uz pirti, nopirkt mazo degvīna pudeli un žāvētu vistas stilbu. Uzsaucis pats sev laimes piecdesmitajā dzimšanas dienā, Centis pielika pudeli pie mutes un rāvienā iztukšoja sausu…

Citu datumu laikraksti

  • Atcerēties, atgādināt, pieminēt

    1949.gada 25.marts ir viens no traģiskākajiem datumiem Latvijas valsts un tautas vēsturē, jo tika izpostītas tūkstošiem cilvēku dzīves, sagrautas...

  • 10 iemesli, kāpēc viņš nezvana

    Žurnāla "Sieviete" marta numurā lasiet: Ģirts Ķesteris - atklāti par sevi.Žurnāla "Sieviete" marta numurā lasiet: Ģirts Ķesteris - atklāti par sevi;...

  • Palīdz izvēlēties

    Žurnāls "Deko" martā: stāsta par priekšnamu - kas liecina par saimnieka kārtības un stila izjūtu, kā arī par tā finansiālajām iespējām.Žurnāls "Deko"...

  • Cepts lasis ar piedevām

    Lasi uzskata par vienu no vērtīgākajām zivīm. Un ne velti. Kālija daudzums laša gaļā pārsniedz jebkura cita pārtikā lietojama ūdens iemītnieka gaļā...

  • Kritizē Amerikas prezidentu

    Kanādas valdības ministrs apsūdzēja ASV prezidentu Džordžu Bušu starptautiskās sabiedrības pievilšanā, uzsākot militāro triecienu Irākas...

  • Ievēros militārpersonu brīvprātības principu

    Saeima naktī uz ceturtdienu ārkārtas plenārsēdē pieņēma lēmumu, kas definē Latvijas nostāju Irākas krīzes risināšanā, ļaujot Nacionālo bruņoto spēku...