Bija lemts atgriezties no Nāves ielejas

Alūksniete Jausma Podegrade 15. dzimšanas dienu sagaidīja Sibīrijā, kur viņu kopā ar ģimeni izsūtīja 1941. un 1949. gadā. 15 gadus viņa cieta salu un badu Gulaga lēģeros.

Alūksniete Jausma Podegrade 15. dzimšanas dienu sagaidīja Sibīrijā, kur viņu kopā ar ģimeni izsūtīja 1941. un 1949. gadā.
15 gadus viņa cieta salu un badu Gulaga lēģeros.
Jausmai negribas atcerēties pārdzīvojumus un ciešanas. Ir vieglāk dzīvot, domājot par to, kas mūžā bijis skaists. Bet sāpīgas atmiņas mīt sastingušas dziļi sirdī, gluži kā mūžīgā sasaluma joslā palikušie tūkstošiem cilvēku līķi. Kad saule izkausēja sasaluma virskārtu, tie kalna iedobē peldēja kā milzīgā bļodā. 14.jūnijs un 25.marts ir dienas, kad atdzīvojas atmiņas par moku ceļiem.
"Diezin, vai kāds kara laikā ir redzējis tik daudz līķu kā es - bez neviena šāviena badā mirušos un necilvēcīgā darbā nomocītos. Vienmēr domāju – esmu tik daudzas reizes staigājusi kā pa naža asmeni. Un vienmēr palikusi dzīva. Tātad tas ir liktenis! Esmu nodzīvojusi ilgu mūžu par spīti 15 Sibīrijā pavadītiem gadiem," secina sieviete
Ceļā zaudē tēvu
Naktī uz 14.jūniju Jausmas tēva mājā Mārkalnes pagastā ienāca krievu armijas virsnieks, kas runāja lauzītā latviešu valodā. Kopā ar viņu bija vietējais komjaunietis. Tikai puskukulīti maizes un nedaudz žāvētas gaļas mamma paņēma līdzi. Pītā lādē salika spilvenus, bet satraukumā izsvieda ziemas apģērbus un zeķes. Tēvs strādāja policijā, bija Lāčplēša ordeņa kavalieris. Par uzvarām šaušanas sacensībās glabāja sudraba balvas. Tās brezenta mugursomā sabēra krievu virsnieks, teikdams – jums vairs nevajadzēs. Atņēma arī Lāčplēša ordeni.
Tēvs jau iepriekš zināja, kas gaida viņa ģimeni pēc krievu armijas ienākšanas, tāpēc bija par to stāstījis. Viņš teica, ka tās ir dzīves beigas. Visus aizveda uz Gulbenes staciju. Tur vilciens stāvēja trīs dienas, kamēr arvien veda klāt jaunus izsūtāmos. "Māte kopā ar mums bija vienā vagonā, tēvs - citā. Bērniem ļāva iet pēc ūdens. Es negāju, bet ar tukšo spaini skrēju gar vagonu rindu. Pirmajā dienā kliedzu un saucu papu, otrajā dienā sakliedzu. Trešajā skrienu, bet ešelona sastāvs kļuvis īsāks. Visos vagonu logos redzamas tikai sievietes. Saucu, ka vīriešu vairs nav ar mums. Dzirdēju aizmugurē drausmīgus kliedzienus. Savējiem tikai pateicu - papiņa mums vairs nav... Tālāko neatceros, jo biju zaudējusi samaņu," stāsta Jausma.
Derīga visiem darbiem
Karš sākās ceļā. Pārbraucot Urālus, cilvēki nāca pie vilciena un lūdza maizi. Jā, izsūtītajiem bija kleķa maize, ko viņi sākumā neēda. Gribēja to atdot izsalkušajiem, bet kāda krievu sieviete brīdināja, ka nepaies ilgs laiks, kad maizes kumosa dēļ nāksies plēsties. Braucējus izsēdināja Krasnojarskas apgabala Ačinskas stacijā. Vecākos cilvēkus un bērnus ielaida nelielā skolas ēkā, bet pārējie apmetās tai apkārt. Tad sākās vergu tirgus. Brauca kolhozu vadītāji ar zirgiem un buļļiem, vispirms izvēlējās jaunākās un spēcīgākās sievietes, kam mazāk bērnu. Pēdējie, protams, salasīja atlikumu.
"9.jūlijā, kad man palika 15 gadu, mūs ieveda Medveckas kolhozā. Otrā dienā brigadieris secināja, ka derēšu visiem darbiem. Mūs aizveda uz siena pļavu," atceras Jausma. Vakarā viņas no darba sagaidīja Sibīrijas krievi, kas bija izsūtīti Ļeņina varas laikā. Ja nebūtu to, latvieši nespētu izdzīvot. Viņi no savas nabadzības deva kaut pāris kartupeļu, sīpollokus, pienu māla podiņos.
Mirst gandrīz puse
Ziemā vajadzēja klajā laukā kult kviešus. Sals bija drausmīgs, bet izturēja arī to. "Mūsu mocītājiem likās, ka nemirstam pietiekami ātri. 1942.gada augustā visus sasēdināja garās orēs un veda uz Krasnojarsku. Tur Jeņisejas krastā zem klajas debess pavadījām divas nedēļas, līdz pienāca kuģis un liellaivas. Ar tām mūs veda augšup uz ziemeļiem," atminas J.Podegrade. 4.oktobrī visus izsēdināja Agapitovā. Tur bija viena zvejnieku būda upes stāvajā krastā vairāk nekā. Aizvesti tika 850 cilvēki: Karēlijas somi, Pievolgas vācieši un latvietes, kas vienīgās bija šķirtas no vīriem. Kur vīrieši, tur spēks un vara, tāpēc viņām klājās bēdīgi. "Pēc mūsu atbraukšanas uzreiz uzsniga sniegs. Upes stāvajā krastā rakām bedres jeb zemnīcas. Iekšpusē taisījām lāvas," stāsta Jausma.
Maizes nebija. Deva 250 gramus miltu un klijas cilvēkam. Sievietes gāja mežā zāģēt malku un pēc tam to nesa Jeņisejas krastā. Ja normu nevarēja izpildīt, pārtikas devu nesaņēma. Laikam nav jābrīnās, ka 1.maijā dzīvi bija palikuši tikai vairāk nekā 300 atbraucēju. Šo vietu sauc par Nāves ieleju.
Piespriež cietumu
Pavasarī sūtīja zvejā. Jeņiseja tur ir ļoti plata. Kad rudenī sāka salt un ūdenī veidojās vižņi, Jausmai saltajā vējā apsala rokas un kājas. Kad otrā rītā brigadieris atkal dzina darbā, varbūt septiņpadsmitgadīgajai meitenei vajadzēja klusēt un gulēt. Bet viņa teica, ka neies, jo kājas un rokas ir satūkušas. Pēc pāris dienām Jausmu tiesāja par atteikšanos no darba. Sākumā gribēja piespriest desmit gadus, bet pilnvarotais, paskatījies uz jaunās meitenes rokām un kājām, atzina – pietiks ar gadu, lai nomirtu. Viņu ieslodzīja Igarkas cietumā. Katru nedēļu no turienes veda uz nometni, jo apcietināto bija ļoti daudz. Jausmas kājas bija sastrutojušas, tāpēc uz nometni veda, kad varēja nostāvēt – 26.decembrī.
"Es varu pateikties tam pilnvarotajam, kas man piesprieda gadu cietumā, jo es paliku dzīva. Pārējos jaunos cilvēkus aizsūtīja taigā mežu griezt, bet aizmirsa aizvest maizi. Viņus atrada pavasarī pie kokiem, jo izbadējušies tie bija nosaluši," saka J.Podegrade. Nometnē par Jausmu iežēlojās brigadieris, sirms vīrs, kam dēls bija viņas vecumā. Viņš deva iespēju strādāt šūšanas darbnīcā, kur šuva cietumniekiem cimdus, zeķes un cepures. Apguvusi šo prasmi, Jausma vairs Agapitovā neatgriezās, kad beidzās soda izciešanas laiks. Viņa palika Igarkā un iestājās darbā šūšanas darbnīcā. Tur strādāja līdz 1947.gada rudenim, kad kā nepilngadīgai ļāva atgriezties Latvijā.
Mācās Staļina augstskolā
Alūksnē viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, apprecējās. Bet pēc gada un četriem mēnešiem atkal bija jāmēro ceļš uz Sibīriju. Šoreiz ne mana, bet vīra tēva dēļ, kas bija atzīts par "kulaku". Acīmredzot tāds tādu atrod," secina Jausma. Atkal pēc viņiem ieradās naktī. Sievietei uzreiz bija skaidrs, kur viņus vedīs. Jausma zem sirds nesa jaunu dzīvību, tāpēc zaudēja samaņu. Vīram lika iznest viņu virtuvē, bet istabas durvis aizlīmēja. Atguvusies Jausma lūdza atļauju paņemt bērna drēbītes, bet atbildēja, ka "viņas kucēnam nekā nevajadzēšot". Sieviete savāca visu, kas bija virtuvē, ar to aizbrauca uz Sibīriju.
Izsūtījumā viņu kopā ar citiem dzina lādēt sāli dzelzceļa atzarā. Uz noliktavu veda vilcienā. Sliežu ceļa abās pusēs bija sakrauti izžuvuši līķi - kā malka grēdās. Kad vakarā atgriezās no darba, tie tika dedzināti. Dažs šausmās raudāja un piesauca Dievu. "Ja iziet cauri šādai ellei, tad rodas šaubas, vai patiesi bez Dieva ziņas pat mats nenokrīt. Par kādiem grēkiem tos tūkstošus izveda un mocīja? Tikai tādēļ, ka godīgi dzīvoja, strādāja un mīlēja savu zemi, tautu," secina viņa. Jausmas tēvs bija Lāsberģa muižas kalps, kam nepiederēja ne saujas zemes. Viņš Pirmajā pasaules karā cīnījās par Latviju, bet Gulagā viņu nomērdēja badā 46 gadu vecumā. Jausmas tēva brālis ar sievu, mātes trīs brāļi guļ mūžīgajā sasalumā.
Tic un ir laimīga
Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanu Jausma ar vīru redzēja televīzijas pārraidē Maskavā, kad brauca uz Ameriku pie vīra radiem. Viņi apkampās un raudāja. Tikpat liels saviļņojums pārņem piemiņas brīžos, kad atceras Sibīrijā nomocītos. "Kad es Lestenē redzēju politiski represētos: sirmus, ar kruķiem, jutos kā sastingusi. Nāca karavīri ar ozolu vītnēm, meitenes baltos tērpos ar svecēm un baltām rozēm. Man gribējās balsī kliegt. Tā ir mana baznīca un mans Dievs!" atzīst J.Podegrade. Viņa ir apmierināta un laimīga neatkarīgajā Latvijā.
"Es ticu liktenim. Un es ticu, ka ir kaut kas, kas cilvēku pasargā," uzsver J.Podegrade.

Citu datumu laikraksti

  • Iepazīstas ar draudzes darbu Vācijā

    Alūksniete Santa Stopniece atvaļinājumu pavadīja Vācijā, viesojoties pie Villihas evaņģēliskās Emmaus draudzes locekļiem. Viņa atzīst, ka ir...

  • Pagastā izvieto informatīvās norādes

    Mārkalnes pagastā šonedēļ izliek informatīvās norādes, kas apzīmēs pagasta iestāžu un nozīmīgāko objektu - arheoloģijas pieminekļu, senkapu,...

  • Aicina pieteikties tirgotājus

    Pasaules čempionāta ūdens motosportā rīkotāji aicina pārtikas tirdzniecības uzņēmumus, kas 17. un 18.jūlijā vēlas tirgoties sacensību norises laikā,...

  • Grūtais priekšvēlēšanu laiks

    Priekšvēlēšanu laiks Latvijā izraisa politisko jūkli Saeimā. Politiskās cīņas baltkvēlē partijas izceļas ar nekonsekventu rīcību ne tikai...

  • Būs Jauniešu dienas Kuldīgā

    Katru gadu pēc pāvesta Jāņa Pāvila II aicinājuma pasaulē notiek Jauniešu dienas.Katru gadu pēc pāvesta Jāņa Pāvila II aicinājuma pasaulē notiek...

  • Skolēnus nodarbinās sakopšanas darbos

    Nodarbinātības valsts aģentūras rīkotais pilotprojekts par skolēnu nodarbināšanu vasarā vai praksi vasaras brīvlaikā paredz, ka Alūksnes rajonā būs...