Bija un ir par brīvu Latviju

Kad pirms 30 gadiem gaisā sāka virmot pirmās idejas par brīvu Latviju, Ilona un Jānis Kaktiņi Apē bija pārliecināti, ka brīvība ir jāizcīna un to var panākt vienīgi kopīgiem spēkiem. Tādēļ viņi piedalījās gandrīz visās ar Latvijas neatkarības atjaunošanu saistītajās aktivitātēs. Dienu pirms barikāžu aizstāvju atceres dienas, ko atzīmējam 20.janvārī, Ilona un Jānis dalās atmiņās, kāds bija ceļš līdz neatkarīgai Latvijai, kādi bija pirmie gadi brīvā Latvijā un kā dzīvojam šodien.
Viņi atceras, ka pirmās domas par brīvu Latviju sāka virmot vēl trīs gadus pirms barikādēm. Viss sākās ar tautas manifestāciju 1988.gadā Mežaparkā Rīgā, kurā arī Jānis un Ilona pauda atbalstu uzsākt valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Tam sekoja Latvijas Tautas frontes dibināšana, par kuras biedriem kļuva arī Ilona un Jānis, vēlāk kopā ar bērniem viņi bija daļa no dzīvās cilvēku ķēdes Baltijas ceļā. Kad pēc 1990.gada 4.maija Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas pastāvošā vara tomēr nevēlējās atkāpties, bija jārīkojas, un nedrīkstēja pieļaut neizdošanos - Latvijai bija jābūt brīvai!

Pārmaiņu tuvošanās
Uz barikādēm Rīgā 1991.gada janvāra dienās Jānis devās viens, bet sieva Ilona palika mājās ar diviem bērniem. Ilona neslēpj, ka laiks, kamēr Jānis bija barikādēs, bija briesmīgs. Vakaros, kad bērni bija nolikti gulēt, viņa sekoja ziņu sižetiem televīzijā un cerēja, ka nav notikušas sadursmes. “To, ka gaisā virmo ideja par brīvību, jutām jau kādu laiku pirms barikādēm. Varbūt tikai tobrīd īsti neviens nesaprata, kas notiks un kas īsti ir brīvība, taču visiem bija sajūta, ka gaidāmas pārmaiņas. Varbūt tobrīd tā doma nemaz nebija tik skaļa – brīva Latvija, drīzāk tā bija cīņa par savu Latviju. Tas bija tāls un īsti nesaprotams sapnis. Nevarēja saprast, kas tas īsti ir un ko nozīmē, arī kāds būs  rezultāts. Piemēram, Lietuvā cīņa par brīvību jau bija sākusies, diemžēl lietuviešiem situācija bija trakāka un vairāki cilvēki cieta. Zinot, kas un kā notika Lietuvā, pārņēma panika. Palaižot vīru uz barikādēm, man bija satraukums un bailes, kā viss notiks. Mājās palikt bija grūti, labāk būtu devusies līdzi un redzējusi, kas tur notiek. Tad tik daudz nebaidītos,” atceras Ilona.

Uz barikādēm – bez bailēm
Jānis uz barikādēm devās bez satraukuma, iespējams, savu devu drosmes deva jaunības maksimālisms. “Bija jābrauc - braucām. Nemaz tā īsti neatceros, kuram radās doma, ka jābrauc, bet, kad mani uzrunāja, uzreiz nedomājot piekritu. Bija skaidrs, ka lietas labā kas jādara un malā stāvēt nevar. Toreiz bijām jauni un nebija nekādu baiļu, drīzāk bijām “sacepušies”, ka vajag brīvu Latviju. Televīzijā jau bijām redzējuši, ka Rīgā ir barikādes, un bija interese doties arī pašam. Mazliet tas bija kā piedzīvojums. Jaunības pārliecībā likās, ka ar mani nekas slikts nenotiks. Ar citiem notiek, bet ar mani nenotiks. Lai gan šobrīd saprotu, ka, kailām rokām stājoties pretim ugunslīnijai, varēja notikt viss,” stāsta Jānis.
Jānis kopā ar citiem apeniešiem Rīgā barikādēs bija divas dienas. “Barikādēm pievienojāmies, kad tās jau tuvojās beigām. Mums ierodoties, barikādes jau bija izvietotas, un mūsu uzdevums bija būt tur un sargāt starptautisko telefonu centrāli Dzirnavu ielas sākumā. Cilvēki bijā kā dzīvā ķēde,” atceras Jānis.

Ja nu tomēr neizdotos?
Dodoties mājās, viņi vēl nemaz nav zinājuši, kāds ir barikāžu iznākums. “Mēs nezinājām, vai situācija ir nomierinājusies un viss virzās uz labo pusi. Nezinājām, vai esam ko panākuši. Neko neviens neteica. Atgriežoties mājās, sekojām tālākajiem notikumiem televīzijā. Izrādījās, ka savu esam panākuši. Protams, sajūtas bija labas, bijām kā spārnos par katru labo ziņu un priecājāmies,” saka Jānis.
Ilona spriež, ka tobrīd par labu latviešiem sakrituši apstākļi, taču tikpat liela bija iespējamība, ka brīvība netiktu izcīnīta. “Bija bažas, kas notiks, ja neizdosies panākt savu. Kāda būtu dzīve, kā izturētos pret cilvēkiem, zinot, ka esam pretojušies pastāvošajai varai? Bija bailes no sankcijām, kas varētu sekot neizdošanās gadījumā. Vecāka gadagājuma cilvēki baidījās, ka atkal izsūtīs. Mēs stāvējām uz “ledus gabala”, un neviens īsti nezināja, uz kuru pusi tas peldēs. Bija divi varianti – vai nu būs labi, vai dabūsim pa mizu,” teic Ilona.

Sākumā valdīja haoss
Ilona un Jānis stāsta, ka pirmie gadi pēc izcīnītās brīvības bija haotiski. “Sākuma situāciju var pielīdzināt aitu baram, kurš izsprucis no aploka. Īsti nezinājām, kā tālāk dzīvot. Valstī valdīja bardaks. Sākās trakā privatizācija. Kurš bija apķērīgāks un ātrāks, ieguva vairāk un labi dzīvo joprojām. Tie, kuri nepaspēja aptvert, kas jādara, neko neieguva. Pie vadības stūres nokļuva tie, kuri bija ātrāki un mācēja izmantot to laiku. Mēs kā tauta nepratām kontrolēt valdību un nepieļaut tik lielu privatizāciju. Igauņi privatizēja stipri mazāk. Uzņēmumus, kuri kaut ko ražoja un bija valstij svarīgi, nevajadzēja ļaut privatizēt. Valsts daudz zaudēja, vajadzēja vairāk nosargāt. Viss gāja uz to, ka ražošana vairs nebūs vajadzīga un visu ievedīs no ārzemēm, taču tā bija liela kļūda. Netika domāts ilgtermiņā,” viņi uzskata.

Preces ir šodien un būs rīt
Viņi atceras, ka īsi pēc brīvības atgūšanas kopā ar kori “Atzele” dxevušies savā pirmajā ārzemju ceļojumā uz Poliju. “Aizbraucot uz Poliju, redzējām, kā kaut kad varētu būt arī pie mums. Staigājām un fotografējām skaistos veikalu skatlogus, brīnījāmies par plašo kafijas izvēli. Veikali bija pilni ar precēm – viss bija košs un krāsains. Pērc, cik un ko gribi. Pie mums Latvijā preces vēl varēja iegādāties par taloniem, veikali bija tukši. Poļi mums teica, lai nekreņķējamies, ka pēc diviem gadiem arī mums tas viss būs. Mums likās, ka tas nav iespējams. Taču tā arī notika. Pēkšņi veikali bija pilni ar precēm – dzērieniem, ēdieniem, drēbēm, rotaļlietām. Viss bija - ņem, ko gribi. Sākumā nesapratām, kas tagad jādara – jāpērk un jākrāj? Vai tā būs vienmēr? Taču diezgan ātri apradām, ka veikalos preces ir šodien, būs rīt un arī aizparīt,” stāsta Ilona.

Ne viss valstī apmierina
Uz jautājumu, kā Ilona un Jānis jūtas, dzīvojot šodienas Latvijā, saņemu atbildi: dzīvot var, tikai žēl jauniešu, kuriem šeit nav darba un kuri ir spiesti doties strādāt uz lielajām pilsētām vai pat ārzemēm. Arī viņu bērni izvēlējušies dzīvi veidot citur, nevis dzimtajā Apē: dēls Ingars – Rīgā, meita Gunita - Cēsīs. Ilona ir priecīga par ikvienu apņēmīgu jaunieti, kurš mēģina uzsākt savu biznesu un izlemj dzīvot laukos. Tas dodot cerību, ka lauki tomēr nepaliks tukši. “Laukos diemžēl nekas uz labo pusi neiet, lielajās pilsētās – jā, attīstība redzama. Kopumā skatoties, valstij sokas arvien sliktāk. Vai ir kaut viena reforma, kuru valdība būtu pieņēmusi un tā dotu labumu iedzīvotājiem? Ja arī sākumā ideja ir laba, līdz realizācijai tomēr nenonāk tas labākais variants. Viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem ir E-veselība, kas cieš fiasko. Programmas izstrādei atvēlēti vairāki miljoni eiro, taču programma īsti nestrādā. Kur palika nauda? Īsti mierā ar to, kā dzīvojam šodienas Latvijā, neesam. Šķērsām esam aizgājuši, bet mainīt vairs neko nevar,” domā Jānis.

Priecē talantīgie latvieši
Tomēr ne viss mūsu valstīt ir tik slikti. Ir daudz lietu, notikumu un cilvēku, ar kuriem varam lepoties. “Priecājos par latviešu kultūru. To esam spējuši nosargāt par spīti varām. Mums ir izcili sportisti, kuri izcīna pasaules līmeņa medaļas, piemēram, bobslejā, skeletonā. Pasaulē ir slaveni mūsu dziedātāji, zinātnieki, datorspeciālisti. Mums ir daudz talantu, ar kuriem varam lepoties. Gandrīz visās nozarēs jeb jomās līderis ir kāds latvietis. Mēs tomēr esam ļoti forša tauta! Latvieši ir sīksti. Tikai žēl, ka foršā tautas daļa netiek pie varas, savukārt pie varas esošie nesaprot, cik gaiši un labi cilvēki dzīvo valstī. Ja vien valdība spētu un gribētu naudu ieguldīt pareizajās lietās, mēs varētu sasniegt vēl vairāk. Jā, brīžiem esam īgni un ne tik smaidīgi, bet tas tādēļ, ka ikdiena nav tik viegla, kā gribētos,” saka Ilona.

Viens no skaistākajiem
dārziem Apē
Jānis jau 20 gadus ir pašnodarbinātais. Viņš izveidojis savu metālapstrādes darbnīcu. Pirms dažiem gadiem darbnīcu modernizējis un iegādājies jaunu aprīkojumu. “Nekādiem projektu kritērijiem neatbildu, tādēļ modernizācijai ņēmu kredītu. Bet bija to vērts. Manam darbam pieprasījums ir liels - lielāks nekā spēju padarīt. Strādāju viens, esmu pats sev priekšnieks, un darbinieku man nav. Esmu domājis par to, ka vajadzētu kādu palīgu, taču es neprotu būt priekšnieks un labāk izdaru pats. Ja man otram jāstāsta, kas un kā jādara, tad tā vietā labāk izdaru pats, un tad ir tā, kā es gribu un man vajag,” stāsta Jānis.
Ilona pēc profesijas un savas būtības ir dārzniece, taču pēc profesionālās skolas likvidācijas, kur pildīja dārznieka pienākumus, uzkopj telpas un kurina krāsnis Apes pilsētas bibliotēkā. “Pēc skolas likvidācijas bija doma pašai veidot savu dārzniecību ar siltumnīcām, bet secinājām, ka diviem biznesiem līdzās būs grūti pastāvēt. No pašai savas dārzniecības idejas atteicos, un nu mans vienīgais prieks un rūpes ir piemājas dārzs,” stāsta Ilona. Kad 2009.gadā Apē notika Latvijas puķu draugu saiets, arī Kaktiņu ģimenes dārzs bija starp skaistākajiem, kuros viesojās saieta dalībnieki.
— Agita Bērziņa

Citu datumu laikraksti

  • E-veselība klibo 2

    E-veselība klibo

    Jaunais gads Latvijā sācies ar obligātu valsts E-veselības sistēmas lietošanu, kas paredz, ka turpmāk darbnespējas lapu un valsts kompensējamo zāļu...

  • Būs jāpiejož jostas

    Alūksnes novadā šogad būs jāpiejož jostas ciešāk – iedzīvotāju skaits novadā samazinājies un līdz ar to arī pašvaldības budžets. Par Alūksnes novada...

  • Alūksne īsumā

    Alūksne ◆ 29.decembrī pulksten 10.33 ugunsdzēsēju glābēju palīdzība bija nepieciešama Laurencenes ielā Alūksnē, kur daudzdzīvokļu mājā kādā dzīvoklī...