Bites

Cik jauki ir atcerēties vecos labos kolhoza laikus! Cilvēkiem bija darbs, katru mēnesi saņēma aldziņu, centīgākie tika pie prēmijām.

Cik jauki ir atcerēties vecos labos kolhoza laikus! Cilvēkiem bija darbs, katru mēnesi saņēma aldziņu, centīgākie tika pie prēmijām. Tie labākie strādnieki, kuri no smaga darba bija kā salauzti un jutās gaužām slikti, tika sūtīti uz sanatorijām, tā sacīt, lai uzkrāj jaunus spēkus.
Strādājot kolektīvā, radās gan nesaskaņas, gan strīdi. Bija arī jautri mirkļi, ko tagad daudzi atceras ar prieka asarām acīs un stāsta par tiem vēl šodien. Arī man ir prātā interesants gadījums no tiem laikiem. Tas būs stāsts par lopiņu vešanu uz gaļas kombinātu. Jāsaka kā ir, nekāds izpriecu brīdis tas nebija.
Kādā lietainā rudenīgā dienā, kad kārtīgs saimnieks pat suni nedzen no mājas laukā, mūsu kolhoza šoferīši, saņēmuši ceļazīmes lopu transportēšanai uz gaļas kombinātu, devās uz lauku fermām. Šādās reizēs līdzi aicināja talciniekus, kas šos lopiņus savaldīja un dabūja "autiņā". Tā kā ceļš līdz kūtij virzījās garām lauku veikalam, tad gudrākie vīri lūdza pieturēt, lai varētu nopirkt "drosmes zāles" jeb "spēka tinktūru". Jūs jau noteikti zināt, kas tās ir par dopinga zālēm. Bet kas nezina, varu pateikt, ka "krutka" jau nu noteikti tā nebija, jo kolhozniekiem tajā laikā aldziņas bija labas un stiprinātie dzērieni bija krietni vien lētāki. Pēc veiksmīgi apmeklētas bodes, viņi, nesdami rokās pa divām vai četrām "bumbām" (tā toreiz sauca stipro vīnu " Agdams"), sakāpa "autiņos" un mierīgi turpināja iesākto ceļu uz fermu. Bet tur lopkopējas ciemiņus saņēma ne jau ar smaidu un atplestām rokām... Kurš gan ar vieglu sirdi atdos savu mīluli, kas gadiem kopts un lolots, no kura daudz virs normas slaukts! Sirsniņa sāpētu katram. Vīri, redzēdami tādas aizkapa sejas, vilka laukā sagādātās "bumbas" un sparīgi metās uzbrukumā tām. Salīduši siltākā vietiņā, lai būtu omulīgāk, viņi naski pildīja glāzes. Nu arī sievas pievienojās un pēc laiciņa palika itin jautras. Veči dzēra un lielījās, ka nu gan esot tik daudz spēka, ka pat bulli ar celšanu varot iecelt "autiņā".
Tā, krietni iesildījušies un nomierinājušies, varēja sākt lopiņu izvešanu pēdējam braucienam. Ar lielu troksni vīri un sievas ievēlās kūtī, kur lopiņi tūlīt atnācējiem pievērsa lielu uzmanību. Gaisā uzvirmoja alkohola dvinga un neaicināto viesu "kareivīgais" noskaņojums.
Viens no vismazākajiem vīriem, kuram dūšas bija daudz vairāk kā citiem, sasparojās un uzmeta virvi piecgadīga buļļa ragiem. Daudz nedomājis, atlaida arī ķēdi un sāka vilkt lopiņu uz durvju pusi. Bullis negribēja pamest savu mīļo stāvvietu, tāpēc sāka pretoties. Mazais vīriņš vilka, ko spēja, bet nekas prātīgs nesanāca. Tad talkā nāca otrs, kam rokās atradās spēcīgs elektrosteks. Sajutis strāvas triecienu, bullis uzreiz salēcās un lielā ātrumā metās uz durvju pusi, vilkdams aiz sevis ķēdē ieķērušos kārno vīriņu. Nonācis līdz durvīm, lopiņš apstājās un apdomāja tālāko rīcību. Pa to laiku kājās pietrausās arī mūsu drosminieks, kurš bija tā nosmērējies ar mēsliem, ka pat miesīga māte neatpazītu, un sāka skaļi lamāties. Starp mašīnu un kūts durvīm bija palikusi paliela sprauga, un bullis, to redzēdams, ar lielu sparu traucās cauri. Tā kā mazais vīriņš cieši turēja ķēdes galu, viņam atkal nācās pakļauties zemes pievilkšanas spēkam.
Aiz kūts atradās liela kaudze kūdras, kas nesen bija atvesta pakaišiem. Žvadzinādams garo ķēdi, bullis aulekšiem joņoja ap kūdras kaudzi un pēc brīža jau drāzās tālāk - uz tuvējo ābeļdārzu. Tā kā drosminieks joprojām nebija palaidis vaļā ķēdes otru galu un, atrazdamies guļus pozā, manevrēt nemācēja, no kūdras čupas izvairīties nebija iespējams. Lopiņš vīriņu izrāva čaganajai kaudzei cauri kā torpēdu, - papēži vien nozibēja. Tālāk ceļš veda pa ļoti dubļainu un akmeņainu lopu dzenamo aleju. Šajā posmā mūsu varonis pazaudēja vienu zābaku un, aizķēries aiz kāda zara, palika arī bez mīļās virsjakas. Drīz pavisam noplīsa arī pagalam izdilusī bikšu stara bet otra plandījās kā dubļos izvārtīts karogs. Večuks, nu redzot, ka labi nebūs, mēģināja atbrīvoties no ķēdes, bet nu jau tā bija cilpā sasējusies ap roku.
Saniknotais bullis, šņākdams un elsdams, traucās tālāk. Pārējie, to redzēdami, metās aizšķērsot lopiņam ceļu, bet tas, pasities sāņus, ieskrēja nātru mežā. Veiksmīgi to forsējis, bullis nesās tieši uz ābeļdārzu, kurš bija pilns ar kolhoza bišu stropiem. Pirmo mājiņu bullis ar saviem ragiem taranēja veiksmīgi, jo no tās praktiski pāri nepalika nekas. Toties bites, zaudējušas pajumti un pajukušas kur kurā, centās ātrumā sameklēt vaininieku. Un tas arī izdevās, jo lielā ātrumā pa zemi viņām tuvojās nezināmas izcelsmes objekts. Kā tautā saka, ja uzbrūk, tad jāaizstāvas, un bites stingri turējās pie šī senā sakāmvārda. Uzbrukums pusapģērbtajam vīriņam sekoja nekavējoties. Tika dzelts ne pa jokam, jo, galu galā, zaudēta pajumte, un tas vairs nebija joks. Večuks kliedza, ko spēja, bet tas bija kā sauciens tuksnesī. Vienīgi bullis sāka trakot vēl vairāk.
Bites no nākamajiem stropiem daudz ātrāk reaģēja uz buļļa uzbrukumu un salipa ap to melnā mākonī. Taranējums bija veiksmīgs, un bullis, vai nu saņēmis lielu dozu vitamīnu, vai, nemitīgi mētādams galvu, sapinies ķēdē, pēc kāda brīža paklupa. Nu gulēja abi kā laulāts pāris.
Šajā laikā piesteidzās arī pārējie ļautiņi. Pirmo glāba veco vīriņu, jo tas nu izskatījās pēc īsta purva velna, un tikai viņa izmocītie vārdi liecināja, ka tā ir cilvēciska būtne:
Žanīt, ielej ātri, kamēr sirds vēl klauvē!
Ierāvis no "bumbas" pāris malkus, večuks paģība. Sievas sāka vaimanāt un raudāt. Par laimi, ātri reaģēja abi šoferīši. Viņi paķēra večuku aiz rokām un kājām, aiznesa līdz tuvākajai mašīnai un steidzās uz slimnīcu - varbūt vēl izdodas glābt. Bet, kas attiecas uz bulli, tad tas gan dzīvotājs vairs nebija.
Kā vēlāk vetārsts secināja - ja būtu ieliets arī bullim, varbūt izvilktu...
Mazajam vīriņam šis piedzīvojums beidzās ar pāris lauztiem kauliem un pamatīgām paģirām, bet bullim - ar sirdstrieku.

Citu datumu laikraksti

  • Dosies uz konferenci

    Astoņi veterinārārsti: Maija Drozdova, Jānis Grants, Inga Ķīse, Roberts Zučiks, Sarma Ločmele, Laima Kaņepe, Dzintars Zellāns un Inese Petzāle rīt,...

  • Būs Olgas konkurss - disenīte bērniem

    Alūksnes administratīvās ēkas zālē 23.aprīlī pulksten 14.00 būs Olgas konkurss - disenīte bērniem un jauniešiem. Tam ir pieteikušies 90 dalībnieki,...

  • Skolotāji iestudē humoristiskus skečus

    Liepnas internātpamatskolas darbinieki ir iestudējuši vairākus humoristiskus skečus, ko Lieldienās izrādīja pagasta iedzīvotājiem.Liepnas...

  • Vai esam gatavi upuriem?

    Mūsu valsts augstākās amatpersonas un politiķi meklē jaunas prioritātes ārpolitikā, nepieciešami jauni izaicinājumi un mērķi.Mūsu valsts augstākās...

  • Eiropas dienas svinēs plaši

    Eiropas nedēļas pasākumi, kas iezīmēs Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, paredzēti Alūksnes rajona skolās, bibliotēkās, kultūras iestādēs un...

  • Skolā vēlas organizēt humora šovu

    Joku dienā aprīļa beigās Liepnas vidusskolā vēlas organizēt humora šovu vai sacensības starp klašu grupām.Joku dienā aprīļa beigās Liepnas vidusskolā...

  • Sāpes nespēj izdzēst sievietes dzīvotspēju

    Zeltiņu pagastā ne katrs zina stāstīt, kur sastapt Noru Arāju. Toties Ombas dzīvesvietu parādīs pat bērni.Zeltiņu pagastā ne katrs zina stāstīt, kur...

  • Deputāti paziņo par ienākumiem

    Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Grūbe ienākumu deklarācijā Valsts ieņēmumam dienestam norādījis, ka pērn domē nopelnījis algu...

  • Veic darījumus ar nekustamiem īpašumiem

    Alūksnē nesen sācis darbu SIA “Vidzemes īpašumi” birojs, kas veiks darījumus ar nekustamiem īpašumiem, sniegs juridiskus pakalpojumus un finanšu...