Būs nauda, kur radīsim ražotājus?

Neapmierinātība ar dzīvi un saimniekošanas iespējām lauksaimnieku vidū sākās jau pirms 8.Saeimas vēlēšanām un pat vēl agrāk.

Neapmierinātība ar dzīvi un saimniekošanas iespējām lauksaimnieku vidū sākās jau pirms 8.Saeimas vēlēšanām un pat vēl agrāk. Par to liecināja gan protesta akcijas, gan valdībai nosūtītās vēstules ar zemnieku prasībām, gan sanāksmes pagastos un rajonā, kur galvenā sarunu tēma bija - kā izdzīvot.
Lai gan kopīgi ar lauksaimniecības speciālistiem zemnieki izstrādā dažādus projektus SAPARD līdzekļu saņemšanai un domā par nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības izvēršanu, tomēr lauksaimniecības produkcijas zemo iepirkuma cenu dēļ liela daļa vairs nesaskata perspektīvu darbam.
Nomākti jūtas pat lielsaimnieki, lai gan viņi šobrīd vēl nav finansiāli nospiesti, tomēr viņus biedē nākotne un nostabilizēšanās Baltijas tirgū. Diemžēl pašreizējais brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm rada situāciju, kad latviešu zemnieka ražotā pārtika nevienam nav vajadzīga, jo pietiek importētās produkcijas. Gaļas pārstrādes uzņēmumi atsakās iepirkt Latvijā iegūto cūkgaļu, bilstot, ka izveidojušās rindas. Tā nu grozās "mazais" zemnieks ap aizgaldu, kurā rukšķ trīs barokļi, un nezina, ko ar tiem iesākt. Pašam apēst - par daudz. Pārdot - veikals neņem pretī, jo lops nav kauts sertificētā kautuvē. Kas cits atliek, kā vien ļaut, lai cūka briedē speķa slāni vai arī pa kluso gaļu realizēt paziņām.
Rodas jautājums, kāpēc rindā jāstāv mūsu zemniekiem, bet tā nepastāv ievestajai produkcijai. Līdzīgu piemēru iespējams minēt daudz. Bet kamēr aktīvākie zemnieki iestājas par protesta akcijām, rīko lauksaimnieku sapulces uz robežām un pat nebaidās valdībai mest ar sniega pikām, lauki lēnām "mirst".
Ar cerības maizes riecienu vien ir par maz
Būs, kas iebildīs, ka tā nav, ka ir pagasti, kuros zaļo ziemāji un rudeņos viļņojas labības druvas. Protams, ir, bet diezin vai tik drīz skatīsim ainas, kurās nebūs kārklu, alkšņu, nenopļautu platību un tamlīdzīgi. Nenoliedzami, ka nedzīvojam teritoriāli lielākajos rajonos, kuros, lai apbrauktu to robežas, pat divu dienu būtu par maz. Tad katrā pagastā būtu vajadzīgs viens lielsaimnieks un lauki tiktu apstrādāti. Diemžēl tā nav. Lai cilvēks kaut ko uzsāktu, viņam ir nepieciešama pārliecība, ka tas dos cerēto rezultātu. Ar cerības maizes riecienu vien ir par maz. Pārāk ilgi laucinieks tajā kodis un tālāk par "zobu izlaušanu" nav ticis, jo cerības nepiepildās.
Neesot labi ļauties pesimismam, bet kā tam pretoties, ja pagastu nomales ir tā vistiešākās liecinieces? Ja pēcpusdienā, iebraucot pagasta centrā, labākajā gadījumā izdodas ieraudzīt divus trīs cilvēkus. Nekas neliecina par aktivitātēm. Nesen biju vienā no pagastiem, kur savulaik bija izveidotas divas kopsaimniecības, bija divas mehāniskās darbnīcas un dažādas ražotnes. Tajā pagasta daļā, kas atrodas tālāk no centra, jau šobrīd valda bezcerība - fermas ar tukšām logu ailēm, bez jumtiem un durvīm. Nevienam nevajadzīgas, aizslēgtas darbnīcas, lai gan kāda jēga atslēgai, ja tāpat paņemts viss, kas noderīgs. Rūsas saēsti labības bunkuri un pamazām brūkošas graudu kaltes. Pie ēkām tumšāk iekrāsojušās plākšņu vietas ar norādēm, ka te, lūk, kādreiz atradusies ambulance, veikals, sadzīves pakalpojumu pieņemšanas punkts un citas vietējiem iedzīvotājiem pakalpojumus sniedzošas iestādes. Jautājot cilvēkiem par darba iespējām, daļa neatbild, atmetot ar roku: kādas iespējas? Daļa bilst, ka viss darbs - pašu sētā, bet tie, kam palaimējies, skaidro, ka vienīgā iespēja strādāt ir skaitliski nelielā lauku pamatskola, pāris veikali un vienīgais gateris, kurā darbs - trīs cilvēkiem. Ko darīt pārējiem? Īpaši tad, ja pasē ierakstītais dzimšanas gads ir visnežēlīgākais mūža liecinieks.
Atkal būs kāds, kurš teiks - lai nāk uzņēmīgi cilvēki un atdzīvina aktīvas darbības pamesto nostūri. Tomēr jāņem vērā, ka pat tad, ja es to vēlētos, darbības uzsākšanai ir vajadzīgs pamatkapitāls. Ja tā nav, kāds ieteiks izstrādāt biznesa plānu un ņemt aizdevumu bankā, bet arī tad ir vajadzīgi līdzekļi, jo ar labo gribu ražotnē atlūzuša dēļa galu nepiesitīsi, būs jāiegādājas naglas un āmurs, bet tie maksā naudu.
Kopš seniem laikiem ir zemes kopējs
Nekas, nekas, iestāsimies Eiropas Savienībā, viss atdzīvosies, atbrauks ārzemnieki, izveidos ražotnes, nopirks zemi, būs mums darbs un iztikšana, - tā prāto vietējie.
Tomēr nav garantijas, ka sveštautieši izvēlēsies nomales un vietējo darbaspēku, ja tā vidējais vecums - pāri četrdesmit. Varbūt lieki aizdomāties, tomēr latvietis kopš seniem laikiem ir bijis zemes kopējs. Pirms sējas vienmēr pasvārstījis zemi saujā, lai izjustu tās gatavību tikties ar graudu. Vai viņam būs viegli kļūt par kalpu uzņēmīgiem ārzemniekiem? Vai tas neaizskars viņa pašcieņu un goda jūtas? Sirmās lauku sievas un vīri nav vainojami, ja viņu bērni izskolojas un neatgriežas dzimtajā pagastā un vecāku mājās, bet rod darbu pilsētās. Laukos šā darba vienkārši nav. "Izskolojies un paliec strādāt citur, tu redzi, kā mēs abi ar tēvu mokāmies. Mums ir maizes kumoss, bet lieka lata kabatā nav," tā ir visbiežāk bērniem līdzi dotā vecāku ceļamaize. Kāds brīnums, ja paiet gadi un gandrīz katra otrā māja laukos ir tukša un nevienam nevajadzīga. To ir pat grūti pārdot.
Valsts atbalsts ir godīga parāda atdošana
"Mēs dotējam, tātad atbalstām laukus," uzsver amatvīri. Manuprāt, ja zemnieks neļauj savai zemei aizaugt, negūstot no šīs cīņas sev peļņu, tad viņš savus līdzekļus tērē lauku ainavas saglabāšanai un sakārtošanai. Tas notiek ne tikai viņa, bet plašākas sabiedrības un valsts interesēs, tāpēc valsts atbalsts ir godīga parāda atdošana zemniekam, nevis viņa dotēšana.
Priecājos, ka rasta iespēja finansiāli atbalstīt nelauksaimniecisko uzņēmējdarbību un daudzi to izmanto. Iespējams, ka tas ir vismaz viens risinājums, kā daļai lauksaimnieku izkļūt no bezcerīgās situācijas, jo ir labāk darīt kaut ko, nekā nedarīt neko.
Par laukos skatāmajām ainām var runāt daudz, aizdomājoties arī par pašvaldību teritoriāli administratīvo reformu, kas dzīvi nomalēs padarīs vēl skumjāku un bezcerīgāku. Tomēr šobrīd ir viena grūti pārvarama problēma - trūkst līdzekļu lauksaimniecības attīstībai. Valstī nepietiek līdzekļu pašmāju ražotāju aizsardzībai, bet, vērojot situāciju laukos, rodas bažas, vai neizveidosies situācija, ka beidzot ir nauda, bet nav ražotāju.

Citu datumu laikraksti