Būvējam labu cilvēku

Darba tikums sākas jau agrā vecumā un aug kopā ar bērnu.

Darba tikums sākas jau agrā vecumā un aug kopā ar bērnu
"Man nepatīk vārds "pienākums", jo tas neko neizsaka – ir vienkāršs jēdziens," atklāj psiholoģe Aiga Jankevica, kad sākam kopā domāt par darbībām, kuras būtu jāuzņemas bērnam. "Es teiktu, ka cilvēka pienākums ir dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Savukārt vecāku pienākums ir bērnam iemācīt dzīvot tā, ka viņam nebūtu jādomā, kas ir viņa pienākums," Aiga spēlējas ar teikumiem, aicinot nesarežģīt vienkāršas lietas. Labāk skaidri un gaiši – vienojamies, ka izdarīsi to vai šo, jo process un rezultāts bagātinās un palīdzēs, pirmkārt, tev, arī ģimenei un galu galā sabiedrībai.
Līdzsvara meklējumos
"Apzināti vai neapzināti, bet visi vecāki savu bērnu vēlas izaudzināt par labu cilvēku – strādīgu, čaklu, tādu, kas spēj parūpēties par sevi un ģimeni, prot uzņemties atbildību, izteikt domas, ir gudrs un izglītots iekarot vietu darba tirgū," psiholoģe skaidro motīvu, kāpēc lielākā daļa mammu un tētu darbu tiešām vērtē kā tikumu, ko viņu bērnam vajadzētu iemantot. Dažādi pienākumi un uzdevumi ir kā instrumenti lielā mērķa sasniegšanai – tas slīpē raksturu, veido attieksmi un galu galā palīdz izdzīvot, jo sliņķi, "loderi" un citādi slaisti nekur tālu dzīvē nav tikuši.
Kad sākt darba audzināšanu? Cik stingrai tai jābūt? Vai iespējams bērnu pārstrādināt? Tie ir jautājumi, kas mūsdienu sabiedrībā tiek nopietni pārskatīti. Skaidrs, ka attieksme kļuvusi vaļīgāka, jo mainījusies iekārta, kurā kādreiz ar darbu kolhozā varēja nopelnīt brīvpusdienas, bet ģimenes dārzs – garās biešu vagas, plašais kāpostu lauks, tulpes un rozes siltumnīcā – nodrošināja reālu peļņu. Tagad tiek akcentēts intelektuālais potenciāls, skolas bērniem neatvēlot pat pašiem iztīrīt savu klasi un noslaucīt tāfeli, jo tas, lūk, esot apkopējas pienākums. Paradoksāli, bet tā ir ģimenē izauklēta attieksme – Dieva dēļ lai manam bērnam neviens nepieskartos, nenostrādinātu –, min Aiga. Kur novedīs izjaukts līdzsvars?
Palīdzēt strādāt
"Tāpat kā normas un robežas, arī izpratne par pienākumiem sākas ar brīdi, kad mazulis, beidzis spēlēties ar mantiņu, spējīgs aizrāpot un nolikt to vietā," stāsta A.Jankevica, atklājot, ka pienākums, kurš katru reizi slēpjas zem konkrēta lūguma, piemēram, sakārtot rotaļlietas, dzīves laikā aug mazajam cilvēciņam līdzi. "Bērns piedzimst ar dabisku interesi un zinātkāri, kad tiek krāta taustes, garša, skaņas un cita veida pieredze. Tāpēc ir kāpēcīši un arī ieinteresētība par visu, ko dara vecāki," psiholoģe raksturo bērnus līdz apmēram trīs gadu vecumam, kad lielākais vairums rakaru raujas iesaistīties mājas darbos. "Kad divarpusgadīgs mazulis ņem slotu un grib mazgāt grīdu, mēs, vecāki, parasti sākam kliegt: "Ko tu dari? Noliec slotu! Izliesi ūdeni, kas to visu slaucīs! Ej spēlēties ar klučiem!". Mēs paredzam bērna neveiklību un rezultātu – ūdens izlīs pa visu koridoru, sasūksies parketā, un tas uzbriedīs. Tomēr vajadzētu neslinkot un palīdzēt mazajam strādāt – paņemt spaini nost, ierādīt mazgāt flīžu grīdu, nevis smalku ozolkoka parketu, nospiest slotu tā, lai no tās netek ūdens –, taču tas prasa mūsu laiku un pacietību," teic Aiga.
Apslāpēta interese par darbu vēlāk atspēlējas. Jau bērna četru piecu gadu vecumā vecākiem nāksies viņam lūgties, spēcīgi motivēt vai pat piespiest savu atvasi paveikt kādu uzdevumu. Tipiska un bīstama kļūda ir šajā vecumā izmantot "uzpirkšanu", jo pirmsskolēns šo metodi var izvēlēties par vienīgo, kas viņu spēj iekustināt paveikt darbiņu, brīdina A.Jankevica.
Svarīgākais ir gandarījums
Vairākas reizes izdarot noteiktu darbību, rodas ieradums, tāpēc pienākumos vingrināts bērns strādātprasmi saglabā visu savu mūžu. Jautājums gan ir par attieksmi, ar kādu veicu uzdevumu. Vai tieku piespiests? Vai tomēr varu ar vecākiem sarunāt un panākt kādu kompromisu? "Katram ir dienas, kad viņš negrib neko darīt. Vecākiem jāpiemīt mākslai ieklausīties savā bērnā – vai viņš vienmēr atrunājas no konkrēta darba, varbūt šoreiz varu iedot "atlaidīti"? Svarīgi arī saprast un sajust, kad atvases attieksme sākusi "slīdēt", piemēram, viņš apsola tūlīt iznest miskasti, bet tas "tūlīt" stipri ievelkas, un pienākumu izdara kāds cits. Kulaku vicināšana un balss pacelšana var panākt darba fizisku paveikšanu, bet ne izpratni un gandarījumu, kas šajā procesā ir pats svarīgākais," skaidro psiholoģe.

Citu datumu laikraksti

  • Dejotprieks – visās paaudzēs

    Pasākumā iepazīstinās ar pagasta dejošanas tradīcijām.Pasākumā iepazīstinās ar pagasta dejošanas tradīcijām Kā Alsviķu pagastā veidojušās dejošanas...

  • Ģimene - Latvijas lepnums un spēks

    Jau trešo gadu Latvijā tiek organizēti ģimenes svētki „Ģimene – Latvijas lepnums un spēks”. Svētku ideja ir atbalstīt tradicionālās ģimenes vērtības...

  • Balso par savu veikalu!

    Jau otro gadu vadošais tirdzniecības aprīkojama piegādātājs Latvijā uzņēmums „HL Display Latvia” sadarbībā ar informatīvajiem atbalstītājiem -...

  • Miljoni pasta maisā

    Citiem šī nedēļa saistīsies ar «aukliņu raustīšanu», kombinējot sakaru monstra jaunā saimnieka meklēšanas procesus, vēl kādam – ar jautrību mēneša...

  • Par alianses sanākšanu un divdomībām

    Vai NATO vārti vērsies plašāk, vai jeņķu ērglis ir pietiekami draudīgs, lai liktu mazliet piesargāties Krievijas lācim – uz šiem jautājumiem šonedēļ...

  • «Mēs krītam!»

    Anglija. Disciplinārsodu izpelnījusies kādas britu aviokompānijas stjuarte, kas, nespēdama izturēt lidmašīnas turbolenci, salonā sākusi kliegt...

  • Darot gribas darīt vairāk

    Vienmēr optimisma un labas gribas pilna ir alūksniete Gunta Zālīte. Ikdienu viņa aizvada, esot par sociālo darbinieci Alūksnes Sociālās palīdzības...

  • Pārdomas par agresiju

    Tikko nākusi klajā Klaiva Steiplza Lūisa grāmata „Svarīgā izšķiršanās”, kas sākas ar galvenā varoņa, par grēkiem pēc nāves Šķīstītavā nokļuvuša...

  • Kāpēc sabiedrībā valda agresija?

    Jūlija Hatilova no Alūksnes: Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. Ja runā par agresiju skolās, tad tur liela nozīme ir tam, no kurienes...