Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cauri veļu laika miglai

Viņi tic, ka līdz ar biezajiem un pūkainajiem miglas vāliem pāri pielijušām pļavām, cauri smagi elsojošiem tumšiem egļu zariem, atvairot piemirkušo bērzu ledainos pieskārienus, no Aizsaules uz savām mājām nāk sērst mirušie tuvinieki.

"Veļu laiks", saka veci cilvēki. Viņi tic, ka līdz ar biezajiem un pūkainajiem miglas vāliem pāri pielijušām pļavām, cauri smagi elsojošiem tumšiem egļu zariem, atvairot piemirkušo bērzu ledainos pieskārienus, no Aizsaules uz savām mājām nāk sērst mirušie tuvinieki. Velis ir starpnieks starp dvēseli un augumu. Tā ir enerģija, kas turpina eksistēt, kad dvēsele atstājusi miesu. Tāpat gaisma vai skaņa dzīvo, kad to avota vairs nav. Veļu kults kā villaine pārsedza mūsu senčus, sargājot no ļauna. Kā gan var vēlēt un darīt sliktu, ja mirušie visā noraugās?
Tagad maz ir cilvēku, kas vakara tumsā un miglā dotos uz kapiem parunāt ar saviem mīļajiem vai prasīt viņiem padomu. Savāda jutoņa pārņem krēslas stundās, kad nav krasas robežas starp gaismu un tumsu, kad it kā saplūst realitāte ar iedomu tēliem. Kā jūs reaģētu, ja, ejot no darba uz mājām, sastaptu Lāčplēsi? Neparasti stalta stāja, tiesa, nedaudz neveikla gaita, bet rokās spožs zobens un drošs acu skats. Jā, un, protams, lāča ausis! Vai pasmaidījāt? Jā, droši vien sajūsmas un gaviļu saucienus mūsu pasaku varonis nedzirdētu. Lai gan noteicošais nav ārējais izskats. Būtiskais nav acīm saredzams, tāpēc daudz svarīgāk ir atcerēties īstos Lāčplēšus, kas cīnījās un aizstāvēja mūsu valsts brīvību un neatkarību. Tos, kuri izgāja Golgatas ceļu cauri Sibīrijas plašumiem un neatgriezās. Tos, kuri palika te arī tad, kad dzimtās mājas tika pārvērstas par cietumu. Viņi nāk kā katru gadu, lai vērotu, kāda tagad ir to mīlētā zeme un cilvēki, kas dzīvo Latvijā.
Lielvārdē eposa "Lāčplēsis"
115 gadu dzimšanas dienai veltītā jauniešu dzejoļu konkursa dalībnieki atzinuši, ka "jauno sniegums bija dīvains un interesants". Tāds vērtējums ir laureātu bohēmas un dzīves tumšās puses slavinājumam. Bet daži izsakās vēl atklātāk - viņi ne tikai slavinājuši, bet arī paši lietojuši alkoholu un narkotikas. Jaunie autori - jaunie alkoholiķi un narkomāni? Turklāt - par godu Lāčplēsim! Gluži kā nesen dzirdētā stāstā par to, kāds "Lāčplēsis" redzēts autobusā Varšava - Rīga. Sarkanu, uzblīdušu seju, košām, aizpampušām acīm, netīriem, saķepušiem matiem un notraipītu T -krekliņu, no mutes pa lielu gabalu jūtama "nāves dvaša", bet uz krūtīm rakstīts - Lāčplēsis. Neko darīt, tātad - mūsējais!
Ir veļu laiks. Dzīves jēgas meklējumu un pārdomu laiks. Domas aizklīst miglas vālos, aiz tiem ir mūsu pagātne. Tās var arī ielūkoties tālu nākotnē. Vai tajā manāma gaisma, kurā cilvēki svētkos no sirds dzied "Dievs, svētī Latviju!"? Vai pratīsim atrast sevī spēku atbrīvoties no septiņiem netikumiem, kas formulēti pirms divtūkstoš gadiem un vēl senāk? Veļu tumšajā laikā jāatrod gaisma, lai nomazgātu dvēseli tīru. Kritiskos brīžos atbalstam vajadzīgs kaut kas stabils. Tās ir latviešu tautas gara, kultūras vērtības un senču dzīves gudrība.

Citu datumu laikraksti