Ceļā uz Mežaparku

Izskanējušas IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku novadu skates pūtēju orķestriem. Saņemti punkti, iegūti I, II un III pakāpes diplomi. Kopumā varam būt gandarīti.

Izskanējušas IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku novadu skates pūtēju orķestriem. Saņemti punkti, iegūti I, II un III pakāpes diplomi. Kopumā varam būt gandarīti.
Izveidojusies spēcīga, aptuveni 10 orķestru līderu grupa, kam stabili ir augsti rezultāti, kam pa spēkam pavisam nopietni uzdevumi. Tas, protams, priecē un gandarī.
Taču ir orķestri, kuru sniegumā daudz ko vēl varētu vēlēties. Jaunos mūziķus - iesācējus vajadzētu gatavot atsevišķi. Ir orķestri, kuros topošo mūziķu apmācība notiek apsēdinot jauniņo ar altiņu rokās blakus tiem, kas jau prot spēlēt. Pamazām viņš arī iemācās, taču, kā skan orķestris? Ja jauniņais neprot intonēt, nepārvalda štrihus, tā vēl ir pusbēda; lielākoties viņš spēlē aplamas notis! Pie tādas "biezas" skaņas pierod mūziķi, klausītāji, un beigu beigās - arī pats diriģents. Šo "metodi" vajadzētu aizmirst uz visiem laikiem.
Diriģentam ir jābūt ar ļoti dzirdīgām ausīm, lai lielajā sastāvā dzirdētu un izlabotu visas nošu kļūdas, intonāciju, štrihus un akcentus, tādēļ nepieciešams darbs ar orķestra instrumentu grupām. Tas, protams, ir darbietilpīgi, taču ja gribam kāpināt kvalitāti, tad citādāk nevar.
Īpaša problēma ir sitamie instrumenti. Pagājuši tie laiki, kad partitūrā bija tikai lielās bungas ar šķīvjiem, mazās bundziņas un trijstūris. Tagad partitūrās ir bungu komplekts, bongi, ksilofons, zvaniņi, marakasi, tamburīns, kobels, kastīte un pat timpāni. Tas nozīmē, ka katrā orķestrī nepieciešami vismaz 3 izglītoti mūziķi, kas to visu apkalpo. Priekšstats, ka pie bungām pēdējā brīdī (pirms skates) var piesēdināt kādu, kas notis nepazīst, ir novecojis. Tas viss tika analizēts un mācīts semināros, taču rezultāts bija tālu no vēlamā. Novadu kopmēģinājumos varējām konstatēt situāciju, ka bundzinieki bija sabraukuši gandrīz pilnīgi neapmācīti. Vēl skumjāk, ka tad, kad virsdiriģenti ar to centās tikt galā, diriģenti bija speciāli jālūdz pārtraukt smēķēt, nākt zālē skatīties un mācīties.
Šodien veikalos ir viss, arī mūzikas instrumentu veikalos. Lielākā daļa minēto instrumentu nemaksā dārgi. Katrai pašvaldībai, kas grib lepoties ar savu orķestri, būtu jāplāno budžetā līdzekļi instrumentu (arī dārgo) pakāpeniskai iegādei un atjaunošanai. Taču, ja vadība redz, ka darbs nīkuļo?
Pārmaiņu dēļ, kas skārušas mūsu dzīvi un sadzīvi, daudzās pilsētās tieši skolēnu orķestri ir tie, kas noturējuši pie dzīvības visu pūtēju orķestru apriti Latvijā. Cik vairs ir tādu pūtēju orķestru, kuru pamatsastāvi veidojas no vīriem un sievām spēka gados? Iemesli tam ir dažādi. Lielākoties dzīve un darbs uzspiež tādu intensitāti, ka muzicēšanas hobijs, kas prasa regulāru piedalīšanos mēģinājumos, uzturēt sevi formā, vairs nav iespējams. Tādēļ būtu nepieciešams domāt gan valsts, gan pašvaldību līmenī, kā piesaistīt (lasi - atalgot) jaunus, talantīgus cilvēkus darbam ar skolēnu orķestriem.
Arī pieaugušo un skolēnu orķestru svētkus vajadzētu plānot saskaņoti - nepieļaujot pārklāšanos, kā tas, piemēram, notika pagājušajā vasarā.
Jāatceras, ka tieši pūtēju mūzika Eiropā ir ļoti populāra pašdarbības forma. Krāšņi orķestru festivāli ar kupliem, kvalitatīviem un skaisti tērptiem sastāviem vai katrā mazpilsētā: gan ziemeļos, gan dienvidos, par Vāciju, Austriju un Holandi nemaz nerunājot. Esam iestājušies Eiropas Savienībā, neizbēgami ir un būs kultūras sakari starp sadraudzības pilsētām un reģioniem. Lai nu nepaliekam kaunā! Diemžēl ir vēl rajona centri ar mūzikas skolām un pat viena ļoti liela pilsēta, no kurienes skolēnu ar taurēm nebūs arī šoreiz.
Agris Celms, IX Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru virsdiriģents

Citu datumu laikraksti