Ceļojumā pa Rietumeiropu

Pēc Serbijas un Melnkalnes apskates mūsu tūristu grupa gar Adrijas jūras krastu devās uz Horvātiju Dubrovnikas virzienā.

(Turpinās no 11.jūnija)
Pēc Serbijas un Melnkalnes apskates mūsu tūristu grupa gar Adrijas jūras krastu devās uz Horvātiju Dubrovnikas virzienā.
Pēdējos gados uz šo valsti brauc daudz Latvijas iedzīvotāju. Tā ir valsts, kurā iedvesmu un mierinājumu meklēja arī daudzi ievērojami cilvēki. Starp viņiem ir Viljams Šekspīrs, Karlo Goldoni, Džeks Londons, Bernards Šovs, Aisedora Dunkane un Agata Kristi.
Dalmācijā uz dzīvi apmetās britu karalis Eduards VIII un viņa mīlestība Vallisa Simpsone, kuras dēļ karalis atteicies no troņa. Viņš ar savu klātbūtni padara slavenu šo Horvātijas provinci. Dalmācija ir slavena, būdama dzimtene melnbaltajiem, labsirdīgajiem suņiem - dalmāciešiem.
Ar ko slavena Horvātija?
Būdami Horvātijā, mēs uzzinājām, ka vārds "Kroatia" (Horvātija) - tulkojumā nozīmē "kaklasaite" (kravate, kaklauts). Tieši šai valstij cilvēce ir pateicīga par kaklasaites izgudrojumu. Par tās ciltstēviem ir kļuvuši horvātu kareivji, kuri ap kaklu sēja kaklautu. Jāpateicas arī horvātu inženierim Penkalam, kurš izgudrojis rakstāmspalvu, kas parādījās uz Eiropas rakstāmgaldiem, un ieguvis patentu. Arī slavenais ķiršu liķieris "Maraskino" nācis no Horvātijas. Šņabis "Loza" gatavots no vīnogām. Slavenās sēnes - trifeles - neimportē. Tās izrok no zemes ar speciāli apmācītu cūku vai suņu palīdzību Istras pussalas mežos.
Devāmies uz Dubrovniku, lai iepazītu Horvātijas kultūras tradīcijas un baudītu dabu. Krāšņi skati pavērās no aukstās piekrastes, no kurienes tuvojāmies pilsētai. Gida pavadībā izstaigājām divus kilometrus garo nocietinājumu, kas ieskauj vecpilsētu. Mūri ir Dubrovnikas simbols. Pa tiem apgājām apkārt visai vecpilsētai. Nocietinājumu būvniecība sākās 10.gadsimtā, laika gaitā tie tika paplašināti.
Imperators Konstantīns Porfirogenits vēstīja, ka 7.gadsimtā pilsētu dibinājuši bēgļi no romiešu pilsētas Epidauras. Tajā valdījuši bizantieši, venēcieši, ungāri, līdz beidzot tā kļuvusi par Raguzas Republiku. 15. un 16.gadsimtā tās flotē bija vairāk nekā 500 kuģu. Pilsētā uzplauka māksla. Tās labklājību sekmēja Amerikas kontinenta un jaunu tirdzniecības ceļu atklāšana. Lielākā daļa vecpilsētas centra tika pārbūvēta pēc 1667.gada zemestrīces. Katedrāles dārgumu glabātavā savākto priekšmetu izcelsme skaidri liecina, ka Dubrovnikas tirgotājiem bija sakari ar visām lielākajām Vidusjūras piekrastes pilsētām. Apmēram 200 relikviju ir slavenajā Riznicas Katedrāles kolekcijā. Tajā ietilpst arī Svētā Vlaha ģerbonis (13.gadsimts) un Svētais krusts, kas satur Jēzus krusta fragmentu. Ir uzskats, ka "Svēto Dievmāti ar krēslu" ir uzgleznojis pats Rafaels. Te ir arī sakrālu zeltlietu kolekcija, kurā ir no zelta un sudraba darināta krūka un bļoda ar rotājumu, kurā attēlota Dubrovnikas apkaimes flora un fauna.
Vēsturi var iepazīt pilī
Apmeklējām arī Svētā Vlaha baznīcu, kurā virs galvenā altāra ir novietota pilsētas aizbildņa Sv. Vlaha apzeltīta sudraba statuja. Tā izveidota 15.gadsimtā. Sv. Vlahs rokās tur viduslaiku pilsētas modeli. Blakus baznīcai ir Rektora pils, kas gadsimtiem ilgi bijusi Dubrovnikas (Raguzas) Republikas politiskais un administratīvais centrs. Šī pils bija pilsētas valdes sēdeklis un tās galvas - rektora dzīvesvieta. Viņš tika ievēlēts tikai uz mēnesi, kad notika oficiālas pieņemšanas. Pils telpās ir iekārtots muzejs, kur iepazināmies ar pilsētas vēsturi. Te aplūkojām mēbeles, venēciešu un dalmāciešu mākslinieku gleznas, svarus un mērus, arī slaveno "Dubrovnikas olekti", monētas, kas kaltas no 1305. līdz 1803. gadam. Muzejā savākts vairāk nekā 15 000 priekšmetu, dažādas uniformas, ko senāk valkāja pārvaldnieki un muižnieki. Pilsētas vēstures liecības ir dzimtu ģerboņi un piemiņas medaļas.
Līdzās pilij atrodas neorenesanses stilā celtais rātsnams. Sponcas pils celta 14.gadsimtā, tagad tā ir valsts arhīvs. Uz pārsedzes latīņu valodā rakstīts: "Aizliegts krāpties ar svariem un mēriem. Kamēr es sveru preces, Dievs mēra mani." 14.gadsimtā te bija naudas kaltuve. Vecpilsētā ir divi klosteri. Dominikāņu klosteris ir dibināts 1315.gadā, un kopš tā laika tam ir bijusi vadošā loma pilsētas kultūras dzīvē. Tā būvniecībā piedalījās izcili tēlnieki un arhitekti.
Franciskāņu klosteri sāka celt 1317.gadā. Pēc 1667.gada zemestrīces to gandrīz pilnībā pārbūvēja. Krustejas sāneja ved uz aptieku, kas darbojas kopš 1317.gada. Tās senajos plauktos sarindotas destilēšanas ierīces, miezeri, mēraparāti un skaisti izgleznotas krūkas, farmaceitiskās laboratorijas instrumenti.
Iespaidīgās strūklakas
Izceļas Onofrio Lielā strūklaka, ko būvēja no 1438. līdz 1444.gadam neapoliešu arhitekts Onofrio de la Kava, kurš izveidoja arī pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Strūklakai senāk bijuši divi līmeņi, bet augšējais 1667.gada zemestrīcē sagruva.
Straduna ir plata iela, kas šķērso pilsētu virzienā no austrumiem uz rietumiem starp diviem pilsētas vārtiem. Tā tika uzbūvēta 12.gadsimtā, nosusinot purvainu kanālu. Aplūkojām Orlando kolonnu (1418), ko cēlis tēlnieks Raguzas Antonio, un Pulksteņtorni, kura zvanu skaņas aicināja pilsētas sētniekus pulcēties briesmu brīžos.
Dubrovniku apmeklējām 1.maijā, gaisa temperatūra bija +30 grādi, kokos jau varēja redzēt nogatavojušos apelsīnus.
Diokletiāns glābj impēriju
Turpinājām braukt gar Dalmācijas krastu uz Splitu. Šīs pilsētas galvenais tūristu apskates objekts - kādreizējā Romas imperatora Diokletiāna pils komplekss.
Kas tad bija Diokletiāns? Visiem zināms, ka Romas impērija bija pati spēcīgākā. Tā pletās gar Vidusjūru no Temzas līdz Eifratai. Visur bija ieviests romiešu dzīvesveids: viena tipa pilsētu plānojums, viena tipa villas no skaistiem ķieģeļiem, viena tipa publiskās celtnes un mode. Un visur tika slavēti imperatori, bet romiešu leģionāri sargāja šo kārtību. Mūsu ēras 3.gadsimtā tā sāka šūpoties, sāka pacelt galvu nabadzīgais tautas slānis, provinces atteicās maksāt nodokļus un sāka izvirzīt imperatorus.
Iznīcinot sargtorņus, pāri robežām iekļuva barbari un sāka izlaupīt pilsētas, ieņemt romiešu teritorijas. Valstī sākās sabrukums. Cenas cēlās, bet naudas vērtība kritās. Valstij vajadzēja kareivjiem un ierēdņiem maksāt ne naudā, bet ar pārtikas produktiem, apģērbu. Lauki palika neapstrādāti, amatus sāka aizmirst. Lauku apstrādātāji un amatnieki bēga no dzimtajām vietām, slēpās purvos, tuksnešos un kalnos. Romas valdība sašūpojās. Viens imperators krita kaujās ar sarkanmatainajiem gotiem. Cits nokļuva gūstā pie persiešu cara, kurš no viņa izgatavoja dzīvu pakāpienu, kad cars sēdās zirgā vai kara ratos. Romas augstmaņi tenkoja, sazvērējās cits pret citu un pret imperatoriem. Pēdējie nomainīja cits citu gandrīz katru gadu. Pēdējos 100 gados Romā nomainījās 33 imperatori, no tiem 30 tika nogalināti. 284.gadā tronī kāpa jauns imperators - Diokletiāns, un impērija nesabruka. Viņš dzima Dalmācijā mazā pilsētiņā Salone, netālu no Splitas.
Imperators iegūst varu
Dienests armijā ļāva Diokletiānam izveidot karjeru, un viņš uzdienējās līdz gvardes komandierim. Šī gvarde apsargāja imperatoru Numerianu. Reiz pēc medībām, būdams jauns centurions, Diokletāns upurēja dievietei Kibelai - Dievu mātei un visa dzīvā uz zemes - nelielu meža cūku. Te viņš izdzirdēja burves paredzējumu: "Zini! Tu būsi imperators, kad nogalināsi īstu mežakuili!" No šā brīža Diokletiāns pārvērtās: visas viņa domas un rīcība tika veltīta tam, lai iegūtu imperatora mantiju. Viņš vienmēr atcerējās to un gatavojās ietērpties tajā. Iegūstot varu, viņš veica milzīgas reformas.
Kad Diokletiāns ar leģionāriem atradās tālu austrumos, mīklainos apstākļos nomira imperators Numeriāns. Baumoja, ka viņu noindējis sievastēvs Apers, štāba priekšnieks. Pēc leģionu pieprasījuma visas armijas priekšā sanāca kara tribunāls ar Diokletiānu priekšgalā. Iesākot pratināšanu, Diokletiāns pēkšņi saprata: vārds "aper" nozīmē "meža kuilis" un Dievu gribas piepildījuma stunda ir situsi.
Tverot zobenu, viņš nogalināja Aperu, kurš nepaspēja pat muti atvērt savai aizstāvībai: "Zvēru, ka viņš ir mūsu imperatora slepkava," kliedza Diokletiāns. Kareivji uzreiz šo steidzīgo tiesājumu atbalstīja. Kāds iesaucās: "Lai dzīvo imperators!" Un nu visi 50 tūkstoši karavīru, nežēlojot rīkles, sauca jauna imperatora vārdu - Diokletāns. Tas bija 284.gadā. 43 gadu vecumā kļuvis par Romas imperatoru, Diokletāns vispirms sāka iznīcināt savus sāncenšus uz troni, kurus izvirzīja rietumu leģioni.
Nevalda viens
Roma bija oficiālā impērijas galvaspilsēta, bet Diokletiāns par savu rezidenci izvirzīja Nikodimiju - pilsētiņu Marmora jūras krastā (tagad Izmira), lai turētos tālāk no pārdrošajiem, nekautrīgajiem romiešiem un viņu gvardes.
Lai nostiprinātu varu, Diokletāns nolēma palīgos sev ņemt pārvaldniekus. Visa vara bija viņa rokās. Līdzvaldniekus viņš apprecināja ar radiniecēm. Piemēram, Konstancam Hloram bija pavēlēts izšķirties ar skaisto sievu Helēnu. Viņi ļoti mīlēja viens otru, un pēc šādas imperatora ziņas vienā naktī bija nosirmojuši.
Diokletāna vara balstījās uz milzīgās armijas, kurā bija pusmiljons kareivju, un daudzajiem ierēdņiem. Viņa valdība neuzticējās ne ierēdņiem, ne karaspēkam, bet iedibināja spiegošanas sistēmu. Tirgoņu un amatnieku darbošanos stingri kontrolēja. Par pārkāpumiem vainīgos sodīja ar nāvi. Darbojās nodokļu sistēma. Tika ieviesta pilnvērtīga monēta un savestas kārtībā finanses. Reforma sekoja reformai. Tika izdoti tikumības likumi un pārmērīgas greznības ierobežojumi.
Paklausa Dievu gribai
Kad Diokletiāns gribēja ieņemt Aleksandriju, tā ievilkās un imperators zvērēja, ka, ja ieņems šo pilsētu, viņš atļaus kareivjiem laupīt un izrēķināties ar tās iedzīvotājiem, asinīs mirks viņa zirga ceļgali.
Kad Aleksandrija krita, imperators devās uz pilsētu. Pie pilsētas vārtiem Diokletiāna zirgam pēkšņi paslīdēja kājas asiņu peļķē, un tas nokrita uz ceļgaliem. Te imperatora priekšā parādījās vietējais zintnieks un iesaucās: "Valdniek, zvērestu tu esi izpildījis, tava zirga ceļgali ir asinīs. Dievi tev liek pavēstīt, ka viņi nevēlas, lai Aleksandrija tiktu sagrauta." Tā Diokletāns neuzdrošinājās pretoties Dievu gribai, Aleksandrija bija glābta, un tādējādi tika glābts arī tās bibliotēkas grāmatu fonds.
Dekrēts pret kristiešiem
Astoņpadsmit valdīšanas gadus Diokletāns nevajāja kristiešus, tādēļ to skaits palielinājās, kas izsauca neapmierinātību citādi ticīgajos, kuri pieprasīja izrēķināšanos ar kristiešiem. Kad zemestrīce sagrāva Aleksandriju, visās nelaimēs vainoja kristiešus.
303.gada 23.februārī Diokletiāns pieņēma dekrētu pret kristiešiem, kur bija pavēlēts: kristiešu tempļus sagraut, grāmatas sadedzināt, dienesta pakāpes samazināt un tā tālāk.
Bendēm, nogalinot kristiešus, soda laikā plauka bizness. Runāja, ka mocekļu kauli ārstē dažādas kaites, un bendes sāka pārdot nomocīto kaulus. Pat kristieši sāka izpirkt savu brāļu - mocekļu kaulus, lai izbeigtu ņirgāšanos.
305.gada 1.maijā Diokletāns svinīgi atteicās no varas, kad juta vecuma nespēku. Viņš devās uz Dalmāciju, uz Salonu, kur viņam bija uzcelta pils. Tur viņš arī nomira 313.gadā. Saskaņā ar tradīciju, viņa ķermenis tika kremēts Romā, Marsa laukumā.
Diokletiāna pils Splitā tika izmantota kā administratīvais centrs un pārvaldnieka rezidence. 615.gadā tajā patvērās bēgļi no Salonas, ko bija izpostījuši avāri. Bagātnieki apmetās imperatora apartamentos, bet trūcīgie - torņos un virs vārtiem.
Apskatījām Jupitera templi, kurā ir arī pazemes kapenes. Bijām Svētā Gara katedrālē, kas sākotnēji bija Diokletāna mauzolejs. 7.gadsimtā, kad sarkofāgs ar Diokletiāna pīšļiem tika aizvests, aizvietots ar Svētā Domnija pīšļiem. Viņš bija Splitas arhibīskaps, kurš mauzoleju pārveidoja par kristiešu baznīcu. Zvana torņa pakājē guļ sfinksa, kas izkalta no melna granīta.
Aizstaigājām līdz Sudraba vārtiem, tiem līdzās ir tirgus, tad Misiņa vārtiem un Dzelzs vārtiem. Zelta vārti bija galvenā ieeja Diokletiāna pilī, vērsta Salonas virzienā. Tie bija pils iespaidīgākie vārti ar torņiem un rotājumiem virs pusloka arkām un uz statuju pamatnēm. 11. gadsimtā koridors starp pili un vārtiem tika slēgts un pārbūvēts par Svētā Martina baznīcu. Starp Splitu un Trogiru aizsardzībai pret turkiem tika būvēti cietokšņi, kas saglabājušies.
Dalmācijas pērle
Tagad Splita ir populāra Horvātijas kūrortpilsēta. Vēl ceļojuma maršrutā ir viena no Dalmācijas piekrastes pērlēm - Trogira, kas atrodas uz nelielas salas. Šī pilsēta ir bagāta ar krāšņiem pieminekļiem. Grieķi no Isas (tagad Visas) šeit pirmo reizi apmetās 380.gadā pirms mūsu ēras, kad viņi nodibināja Tragironas (Kazu salas) cietokšņpilsētu. To mūsu ēras 78.gadā romieši pārdēvēja par Traguriju. Viduslaikos Trogiru aizsargāja bizantiešu flote, bet 1123.gadā to izpostīja saracīņi. Nedaudzie dzīvi palikušie trogirieši pameta pilsētu. Tā no jauna atdzima pēc 70 gadiem. Vispirms Ungārijas karaļu, vēlāk ar 1420.gadu Venēcijas varas laikā pilsētā bija vērojams neparasti liels mākslas uzplaukums. 1997.gadā Trogira iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Pilsētas vēsturiskais centrs, ko ieskauj mūris ar diviem vārtiem, ir izvietots uz mākslīgas salas. Pār kanālu ved tilts. Kanāla malā, iepretim tirgum, piestāj zvejnieku laivas ar jūras veltēm. Ir arī otrs tilts, kas savieno salu ar Ciovo salu.
Reliģiskās celtnes
Mēs redzējām, kā tiek remontēti gan sabiedriskie, gan reliģiskie pieminekļi un citas nozīmīgas celtnes. Zemes vārti celti no gaiša raupji tēsta akmens blokiem ar gropēm, kas senāk balstīja paceļamo tiltu. Virs arkas uz dzegas novietota Svētā Marka lauva, bet vēl augstāk - uz pjedestāla stāv pilsētas Svētā aizbildņa Trogiras Jāņa Svētlaimīgā statuja.
Viņpus Zemes vārtiem atrodas baroka stilā celtā Garagnina Fanfonjas pils ar 18.gadsimta mēbelēm. Pilī ir pilsētas muzejs, kurā aplūkojām ar pilsētas vēsturi saistītas arheoloģiskas kolekcijas, grāmatas, dokumentus, zīmējumus, senus tērpus. Svētā Laurentija katedrāli sāka celt 1193.gadā. Tai ir divas ieejas, sānu jeb "grāfa" durvis ir vienkāršas, bet otras - romānikas stila durvis. Skaists ir Venēcijas gotikas stila zvanu tornis, celts 15.gadsimtā. Abpus durvīm divas akmens lauvas balsta Ādama un Ievas statujas. Uz pilastriem attēlotas dažādu gadalaiku ainas un svēto tēli. Virs durvīm - cilnis, kas attēlo Kristus dzimšanu, bet puslokos attēlotas ainas no Bībeles.
Iespaidīgs ir Svētā Marka tornis, kas celts 1470.gadā pilsētas aizsardzībai. Tie, kuri vēlējās, varēja uzkāpt pa kāpnēm tornī. No augšas pavērās skats uz skaisto piecstūraino saliņu ar dzidri zilo Adrijas jūras līča ūdeni un apstādījumu zaļumu.
Lepojas ar ūdenskritumiem
Laiks mūs lutināja, un varējām baudīt Krkas Nacionālā parka dabas pārsteigumus. Tā platība - 142 kvadrātkilometri, kas dibināts 1985.gadā, lai aizsargātu Krkas upes vidusteces un lejteces apvidu. Krkas upe savu 75 kilometrus garo ceļu līdz Šibenikas līcim sāk no Kninas. Lejpus iespaidīgajiem Roškislapa un Skradinskibuka ūdenskritumiem veidojas vairāki ezeri un krāces ar bagātīgu augāju valsti krastos. Parkā mājo daudz putnu.
Skradina bija vispirms illīriešu un liburnu cilšu apmetne, vēlāk - romiešu pilsēta, bet ar 4.gadsimtu te atradās bīskapa sēdeklis. No šejienes ved ceļš uz parka teritoriju. Ceļa zīmes norāda uz ieejām parkā, bet uz ieejas skaistajām biļetēm ir gan Krkas ūdenskritumu kaskādes attēls, gan parka plāns ar taku shēmu, gan norādījumiem, ko tūristi nedrīkst darīt, staigājot pa speciāli ierīkotām takām. Pie katras ieejas ir autostāvvieta, tūrisma informācijas centrs un biļešu kase. Elektrobusi parkā ved pa speciāliem maršrutiem. Gājām pa koka dēlīšu takām gar ūdenskritumiem. Platākais ir Roškislaps, jo šajā vietā caur mežu plūstošā upe paplašinās un padziļinās, veidojot 25 metrus augstu ūdenskritumu.
Skradinskibuks ir visiespaidīgākais, jo ūdenskritumu kaskāde gāžas lejup no 45 metru augstuma, pārvarot 17 kāples 800 metru garumā. Krkas dabas parka kanjons iemūžināts vai visās bijušās Dienvidslāvijas indiāņu filmās ar Gojko Mitiča piedalīšanos un patiesi atgādina kaut ko no mežonīgo Rietumu eksotikas.
Brauciens ar kuģi
Seko piedāvājums no kuģa kapteiņa braucienam pa Adrijas jūru uz Kornatu salu arhipelāgu, pelde sāls ezerā, pikniks.
Kornatu parks tika veidots, lai aizsargātu jūrā mītošas daudzveidīgas radības un novērstu salu apbūvi. Parks ir 36 kilometrus garš un 6 kilometrus plats. Tajā ietilpst 147 baltakmens salas. Gandrīz visas salas ir neapdzīvotas. Dzidrie jūras ūdeņi ieskauj salu ar līčiem un zemūdens alām.
Aptuveni pirms 20 000 gadiem Kornatu salas veidoja kalnu grēdas virsotnes. Laikā, kad šis apgabals bija iekļauts Romas valstī, lielākās salas bija iecienīta atpūtas vieta, ko apmeklēja Zadaras pilsētas turīgākie iedzīvotāji. Šeit tika celtas skaistas romiešu villas.
Ilgajos Venēcijas varas gados šīs salas tika izmantota kā venēciešu flotes bāze. Tagad salas pieder Murteras iedzīvotājiem, kuri tās nopirka 19.gadsimta nogalē, lai ierīkotu aitu un kazu ganības. Salas tagad ir kailas un neauglīgas ar stāvām klintīm, akmeņainu zemi un krasta (kaļķakmens) ainavai raksturīgiem krāteriem. Aitkopība ir noplicinājusi salas floru. Augi gāja bojā pēc tam, kad Murteras gani izcirta kokus un nodedzināja krūmājus, lai audzētu zāli lopiem. Šur tur ir nelielas lauku mājas.
Šajā braucienā vēl baudījām vietējos ēdienus un dzērienus, dejojām un klausījāmies, kā dzied mūsu grupas talantīgais gids Juris Levics un kuģa kapteiņa meita.

Citu datumu laikraksti

  • Bataljona karavīri svin Jāņus

    22.jūnijā Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā notika obligātā militārā dienesta karavīru pašdarbības skate “Jāņu svinēšana”. Skatē piedalījās četras...

  • Aizliedz cigarešu reklāmu presē

    Ar 31.jūliju būs aizliegta tabakas izstrādājumu reklāma presē un citos izdevumos, bet no nākamā gada 1.janvāra - kinoteātros.Ar 31.jūliju būs...

  • Domes deputāti atskatās uz 100 dienās paveikto

    Ap Jāņiem apritēja 100 dienas, kopš darbu sākusi jaunā Alūksnes pilsētas dome, tādēļ tika rīkota preses konference vietējo laikrakstu pārstāvjiem,...