Cenšas tvert vienreizīgos laimes mirkļus

Tad, kad Baiba Marhele pirms pāris gadiem kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Alūksni, viņa nodomājusi, ka līdz ar to visa dzīve ir beigusies. Stāsts par to, kā viņa iemīlējusi nelielo, kluso un sakopto Vidzemes pilsētu, esot komisks.

Tad, kad Baiba Marhele pirms pāris gadiem kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Alūksni, viņa nodomājusi, ka līdz ar to visa dzīve ir beigusies. Stāsts par to, kā viņa iemīlējusi nelielo, kluso un sakopto Vidzemes pilsētu, esot komisks.
No sākuma viņai nav bijusi ne mazākā vēlēšanās doties laukā no mājas. Baiba tolaik bijusi mājsaimniece un vienīgais, kā piespiedusi sevi to darīt, ja vajadzējis doties iepirkties.
"Kad četrus gadus jau biju nodzīvojusi Alūksnē, vīrs Ilmārs mani aizveda uz Saules tiltu. Kad es ieraudzīju skaisto apkārtni, biju šokā. Kāds man bija kauns par sevi," laikrakstam stāsta Baiba Marhele.
Rīts ir fantastisks
Baiba sevi šaustījusi, kā varējusi tik ilgu laiku dzīvot gluži kā mucā un neredzēt, kas notiek apkārt. Nelielā ekskursija viņai palīdzējusi iemīlēt Alūksni. "Nekur citur es negribu dzīvot, lai arī Alūksne atrodas tālu no Rīgas. Aizbraucot uz turieni, ātrāk vēlos atgriezties. Es pat negribu uz Limbažiem, kas ir mana dzimtā pilsēta," saka Baiba. Katrs rīts, ejot no mājām uz darbu, esot fantastisks, tad Baiba pārpārēm izbauda dabas burvību. Vasarā viņa no laimes sajūtas gluži vai kūstot. Šādos brīžos viņai parasti rodoties filozofiskas, foršas pārdomas. "Tad šķiet, ka varētu rakstīt memuārus. Kabinets diemžēl ierobežo domu skrējienu," uzskata sieviete.
Par zemnieci nekļuva
Baiba vada Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes Alūksnes biroju, kas ir jauna institūcija - darbojas tikai kopš pagājušā gada jūlija. "Šī organizācija domāta, lai palīdzētu zemniekiem. Diemžēl viņi ir pasīvi un neizmanto biroja piedāvātos pakalpojumus. Latviešiem raksturīgi, ka viņi neapmierinātību biežāk pauž tikai savstarpējās sarunās," uzsver Baiba. Absolvējusi Limbažu lauksaimniecības skolu un savulaik prātojusi, ka būs zemniece, taču liktenim labpaticies šai iecerei pārvilkt svītru. Viņa priecātos, ja varētu dzīvot sakoptā lauku mājā ezera krastā, ar pirtiņu. Šogad Baiba kļuvusi par Vidzemes Augstskolas neklātienes studenti. "Grūti ir turpināt mācības, kad skola absolvēta senāk. Taču atkāpties vairs nevar," spriež Baiba. Arī vīrs studē, tāpēc brīvā laika ģimenei praktiski neesot.
Bez vīriešiem nevar
Baiba bilst, ka tagadējo darbu nevarot uzskatīt par sirdsdarbu. "Man ir sapnis, tāds utopisks, kas visu laiku vajā, - vēlos darīt kaut ko sievietēm. Man šķita, ka varētu strādāt par kosmetoloģi. Man būtu savs skaistumkopšanas salons un patiktu rūpēties, lai sievietes būtu skaistas un sakoptas ne tikai ārēji, bet būtu harmonija arī garīgajā pasaulē," atklāj Baiba. Viņai šķiet, ka ar sievietēm viņa saprototies labāk nekā ar vīriešiem. Tas esot atšķirīgās domāšanas dēļ.
"Es vēl neesmu "izkodusi" vīriešus, kas viņi tādi ir. Tās ir atšķirīgas pasaules - sievietes vairāk domā ar jūtām, vīrieši - ar prātu. Ikdienā, kontaktējoties ar vīriešiem, es nevaru saprast, ko viņi tajā brīdī domā. Un tas mani tracina, tomēr bez vīriešiem arī nevar dzīvot," apgalvo Baiba. Viņa uzskata, ka vīrieši labāk prot noslēpt emocijas. Tur slēpjoties vīriešu spēks, arī muskuļos.
Bija cita mīlestība
Baibas vīrs Ilmārs ir baptistu draudzes sludinātājs, Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā veic kapelāna pienākumus. Interesanti, ka abi iepazinušies baznīcā Cēsīs, kad Baibai bijusi cita - pirmā mīlestība. Tagad jau pagājuši desmit gadi. Viņa tic, ka tas bijis liktenīgi. "Ar vīru man ir paveicies. Viņš ir zelta gabaliņš, labs tēvs. Secināju, ka laulībā labums sākas tikai ar gadiem. Tagad man no rītiem gultā pienes kafiju un brokastis. Agrāk tā nebija," lepojas Baiba. Reizēm pašai kļūstot sevis žēl, kāpēc tik jauna apprecējusies. Taču tad viņa aizdomājoties, ka nebūtu tik jauka vīra un trīs meitu, jo tagad droši vien izsvērtu, vai vispirms nevajag domāt par karjeru, bet tikai pēc tam par bērniem.
Tad, kad jau bijuši precējušies, Baibai neesot bijis ne mazākās nojausmas, ka nākamais vīrs kādreiz kļūs par mācītāju. Baiba ar ticības lietām neesot īpaši tuvos draugos, lai gan vīrs, protams, joprojām mudinot attieksmi mainīt. Viņa labprāt uzturoties kristiešu sabiedrībā un iesaistoties sarunās par Dievu. "Es nevarētu teikt, ka pilnībā neticu Dievam. Tādos brīžos, kad ir sāpīgi, laikam par to domāju. Kam es ticu? Mīlestībai," atzīst Baiba. Melnajās dienās palīdzot arī pastaigas pa pilsētu, var sāpīgo tēmu uzlikt uz papīra, lai sakārtotu domas. Viņa uzskata, ka, pastāstot par problēmu labam draugam, varot izvērtēt, ka tā nemaz nav tik liela.
Negrib, lai plēš
Baibu kaitinot, ja citi viņu uzskata par mācītāja sievu. "Es esmu Baiba, pati par sevi. Kāpēc man jābūt iedomātam tēlam? Mani tracina, ja cilvēki gaida, lai esmu tāda, kā viņi iedomājušies," atklāj sieviete.
Mācītāju un armijnieku sievām esot grūta dzīve, jo iznāk pārcelties no vienas vietas uz citu. "Tas man nepatīk un ir sāpīgi. Tiklīdz sāc kādā vietā iesakņoties, tevi plēš ar saknēm ārā. Es pieļauju, ka tā var notikt, taču es negribu par to domāt. Ja sistemātiski domāšu ko sliktu, tad tā arī būs. Jāprot uz dzīvi skatīties mierīgāk un harmoniskāk, vajag atslābināties," secina alūksniete.
Ar dēlu nemācētu
Grūti iedomāties, ka Baiba, tik smalka un sievišķīga būtne, ir trīs meitu māmiņa. Viņa labprāt dara dažādus mājas darbus. Vecākajai meitai Elīnai ir deviņi gadi, Katrīnai ir septiņi gadi, viņa esot kā zēns brunčos, bet jaunākā ir Elizabete, piecus gadus veca. Ar viņu mammai esot vislielākā harmonija. Pašai šķiet nesaprotami, kā desmit gadus, kamēr meitas augušas, viņa spējusi nodzīvot mājās, jo esot sabiedrisks cilvēks. Tagad, jau vienu dienu pavadot tikai mājās, ātrāk gribas mainīt vidi un būt cilvēkos.
"Dievs jau laikam nav mazais bērns un zina, ko dara. Es domāju, ka meitas ir tas, kas man vajadzīgs. Nezinu, vai mācētu ar dēlu apieties, jo esmu sievišķīga. Reizēm sabīstos, ka meitas ir lielas, bet pati kļūstu vecāka. Lai gan bērniem patīk, ka vecāki ir jauni," spriež Baiba.
Mammu vairs nevajag
Viņa domā, ka esot stingra mamma. Pēc palaidnībām tētis ir lielais meitu glābējs. Reizumis viņa labestība bremzējot audzināšanas procesu. Tomēr tajā pašā laikā mamma cenšas veidot attiecības ar meitām kā ar draudzenēm. Kad viņas bijušas mazākas, esot bijis grūti, jo neesot bijis omīšu, kas palīdz. Tagad varot pasmaidīt par to, cik ilgu laiku nācies pavadīt, kamēr visas meitas saģērbtas, taču toreiz tā neesot šķitis.
"Tajās ģimenēs, kur ir viens bērns, vecāki daudz vairāk izjūt viņu. Reizēm, kad meitas ieiet savā istabā un aiztaisa durvis, liekas, bet kā tad es, vai viņām nemaz neesmu vajadzīga?" ir neizpratnē Baiba.
Sapņo par zemenēm
Viņai ļoti pietrūkstot jūras, pie kā bija pieradusi, dzīvojot Limbažos, un zemeņu. Nepaejot neviena diena, kad Baiba par to nedomājot. Viņa cer, ka šovasar izdosies pāris dienas padzīvot pie jūras. Pēc dabas esot mainīga. Varot būt mierīga un mīļa, bet pēc kāda laika sarīkot skandālu un kļūt nemierīga.
"Man patīk, ja varu jokot, tā ir vieglāk dzīvot. Reizēm varu paraudāt uz stiprā pleca," saka viņa. Gadoties, ka pavasaros Baibu vajājot depresija. Pati brīnoties, ka šogad labprāt baudījusi ziemu un baltās sniega kupenas.
"Man patīk, kā smaržo piparmētru tēja. Priecāties par zilām debesīm. Un tas ir daudz, ja cilvēks to ievēro. Ja viņš priecājas, tad ir laimīgs," saka Baiba.

Citu datumu laikraksti

  • Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

    Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav...

  • Vai Einars Repše beidzis savu misiju Latvijā?

    Neviltotu prieku daudzos politiķos izraisīja Einara Repšes paziņojums, ka viņš atsakās no savas kandidatūras premjera amatam par labu Krišjānim...

  • Apbalvo čaklākos izplatītājus

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolēnus svētdien Rīgā apbalvoja kā vienus no čaklākajiem UNICEF atklātņu izplatītājiem.Ojāra Vācieša Gaujienas...